Auces draudze

Draudzes locekļi: 33

Vēsture

Auces un Dobeles apkārtnē 1920. g. darbojās Jelgavas draudzes kolportieri un Jelgavas sludinātājs Jānis Driķis. Pirmos cilvēkus, kas pieņēma adventes vēsti, Jānis Sproģis kristīja 1921. g. 21. jūnijā Jelgavā. Starp tiem bija Pauls Sieriņš. Izveidojās adventistu grupa, kas bija ieskaitīti Jelgavas draudzē. Grupa sestdienās pulcējās pa mājām. Tad Latvijas draudžu savienības vadība uzticēja sludinātājiem Jānim  Driķim un Jānim Sproģim ierasties Aucē, lai dibinātu draudzi. Draudze Aucē tika nodibināta 1921. g. ar 30 draudzes locekļiem. Pašā Aucē pirmās kristības notika 1922. gadā.

Lasīt vairāk


Draudze pirms Otrā pasaules kara

Auces draudzei pirmajos 15 gados nebija sava pastāvīga sludinātāja, kas dzīvotu Aucē, tāpēc draudzi apkalpoja vairāki sludinātāji no citām draudzēm: Jānis Sproģis, Jānis Driķis.

Ap 1928. g. uz Auces draudzi brauca Kārlis Sutta un draudzē kalpoja Alfrēds Mednis, kurš bija vēl students. Šajā laikā Auces draudzes iesvētīts vecākais bija Otto Balodis. Tiek minēts, ka šajā laikā notika vairāki atklāti evaņģēlija pasludināšanas pasākumi, to skaitā pie Lietuvas robežas Vadakstes „Kalnos”. Mednis sludināja no paaugstinājuma pie koka upes malā. Viņu klausījās vienā upes krasta nogāzē Latvijas pusē, kā arī klausītāji no Lietuvas Klikaļu ciema upes otrā krasta nogāzē Lietuvas pusē. Skanēja arī kora dziesmas un visa beigās Lietuvas krasta pusē esošajiem klausītājiem pa gaisu tika nosūtīti daži raksti par Bībeles patiesību.

Voldemārs Boča laikā no 1929. līdz 1930. g. darbojās Auces draudzē kā evaņģēlists (palīgsludinātājs) un dzīvoja Aucē Pils ielā 19-2.

1935. g. Boriss Samts tika nosūtīts kalpošanā uz Auces draudzi no Madonas draudzes. Samts bija aucenieks un Aucē dzīvoja viņa vecāki. Te viņš kalpoja līdz 1939. gadam, līdz viņu no amata atbrīvoja. Samta tēvam piederēja galdnieka darbnīca (1. stāvā) Miera ielā 7, namā, kur otrajā stāvā pulcējās Auces draudze.

Sludinātājs Arnolds Lejnieks uz Auci pārcēlās ap 1935. g. un apmetās dzīvoklī Miera ielā 7. Viņš paralēli apkalpoja arī Bauskas, Bēnes, Jaunjelgavas, Iecavas un Bārbeles draudzes.

1937. g. notika draudžu pārreģistrācija un bija nepieciešams minimālais 50 draudzes locekļu saraksts. Auces draudzē 1936. gada sākumā bija 49 draudzes locekļi. Tādēļ Auces draudzei pēc saraksta tika pievienoti Bēnes draudzes locekļi un kopā sanāca 107 draudzes dibinātāji.

Kara laikā

1942.g. 24. janvārī Aucē draudzes evaņģēlists Viktors Āriņš laulājās ar Mirdzu Žukovsku.

Karam tuvojoties uz beigām, fronte tuvojās Aucei. Daudzi aucenieki bēga uz Kurzemi. Līdz ar viņiem bēgļu gaitās devās arī draudzes sludinātājs Jānis Oltiņš ar savu ģimeni. 1944. g. ap Auci notika kara darbība. Netālu no draudzes nama Rūpniecības ielā 4 sprāga mīna, tās šķembu atstātie bojājumi vēl daudzus gadus pēc kara bija redzami draudzes zāles krāsns podiņos. Vēlāk, veicot apkures sistēmas rekonstrukciju, 2003. g. šo krāsni nojauca.

Kamēr apkārt notika kaujas draudzes sapulces nenotika. Taču pēc karadarbības draudzes sapulces no jauna ievirzījās pierastajā gultnē. Jānis Oltiņš atgriezās pie saviem pienākumiem Auces draudzē.

Draudze padomju laikā

Šo periodu draudzes locekļi atceras arī ar daudziem muzikālajiem priekšnesumiem un kora dziesmām. Laikā no 1950.-1952. g. draudzē skaitījās Gunārs Kairis, kurš bija aktīvs mūziķis, kora un orķestra vadītājs. Auces draudzē viņš dibināja pūtēju orķestri.

Reiz piecdesmitajos gados līdzās draudzes namam notika ugunsgrēks, dega šķūnis. Mājas saimniece bija aizmirsusi izslēgt elektrisko sildītāju, uz kura bija gatavojusi kazai ēdienu, un tas aizdedzināja sienu šķūnī. Par laimi tas notika sestdienā un draudzes locekļi bija pulcējušies namā. Kāda draudzes locekle piedāvāja labāk lūgt Dievu, taču viņā draudzes locekļi neieklausījās un čakli piedalījās ugunsgrēka dzēšanā. Ugunsdzēsēji uz izsaukumu neatbrauca, jo bija nodarbināti citā objektā, tāpēc draudzes locekļi paši dzēsa, bet pie viena arī no spaiņiem lēja ūdeni uz draudzes nama jumta, lai arī tas neaizdegtos no dzirkstelēm. Namu izdevās nosargāt. Ja ugunsgrēks būtu noticis kādā citā dienā, tad tā sekas būtu grūti paredzēt, jo šķūnis atradās līdzās sapulču namam.

Sludinātājs Edgars Čerņevskis savās atmiņās rakstīja, ka šajā laikā, tas ir 1965. g., uz „Auci bija atbraukusi vesela ateistu varas vīru brigāde – Reliģijas lietu pārvaldes pilnvarotais biedrs Prolets Liepa, atkritušais sludinātājs, tekošā momenta ateisma sludinātājs, Jānis Birziņš, partijas un prokuratūras darbinieki, sasauca visus mūsu vecākus un bērnus un izdarīja tādu draudu spiedienu, ka vecāki neizturēja un padevās.” Šo pasākumu sēriju bija izraisījusi Auces skolas vadība, kas „ceļot komunisma gaišo nākotni” reliģijā saskatīja draudus šī ideāla pastāvēšanā un sasniegšanā, tādēļ pielietoja pieejamos komunisma propagandas līdzekļus, tā saucamās „tumsonības” kliedēšanā. Kad Čerņevskis iepazinās ar adventistu ģimenēm, tad konstatēja, ka sirdsapziņa moka kā bērnus, tā arī viņu vecākus: „Viņi bija nelaimīgi un nospiesti. Ko tad ateisti vēlējās panākt? Panākt, lai bērni apmeklētu skolu sestdienās. Auces draudzes locekļi padevās un sāka viņus skolā laist.” Čerņevskis sludināja Dieva Vārdu un aicināja tam paklausīt. Aucenieki tiešām tā arī darīja.

Taču padomju varas iestādes nelikās mierā un Čerņevskis zaudēja sludinātāja amatu. Nākamais darbinieks Auces draudzei tika apstiprināts ar nosacījumu, ka viņš panāks draudzes locekļu bērnu iešanu skolā. Pēc sarunas ar Čerņevski jaunais darbinieks jutās iedrošināts stingri nostāties Kristus pusē un turpināja līdzšinējo politiku. Par to arī viņu atbrīvoja no sludinātāja pienākumiem. Tad Reliģijas lietu pārvalde apstiprināja nākamo darbinieku ar tiem pašiem nosacījumiem. Auces draudzes locekļi ar neuzticību attiecās pret jauno darbinieku, kuram šī bija pirmā darba vieta un tā bija dota ar šādiem nosacījumiem. Reizēm uz draudzes sapulcēm ieradās vīri no drošības komitejas, lai vērotu notiekošo draudzē. Mēģinājumi panākt draudzes locekļu bērnu iešanu skolās sestdienās nevainagojās ar sekmēm un padomju varas iestādes uz laiku atslābināja savu tvērienu. Ar laiku šī problēma atrisinājās savādāk – bērni izauga un absolvēja skolu.

Draudzes nams Rūpniecības ielā 4 vairāk atgādināja koka šķūni, nekā draudzes namu, tādēļ draudzes sludinātājs Herberts Driķis pieņēma lēmumu šo namu labiekārtot un apšūt ar skaidu plāksnēm. Ilgas stundas Driķis pavadīja draudzes namā un to remontēja. Draudzes locekļi viņam palīdzēja un draudzes māsas viņam vārīja ēdienu. Driķa laikā nams ieguva tagadējo ārējo izskatu.

Draudze rīkoja arī koncertus un svinēja jubilejas. 1981. gadā draudze svinēja 60 gadu jubileju un tika sarīkots koncerts, kurā piedalījās jauktais koris, vīru un sievu kori, dziedāja solo (Jānis Geide, Skaidrīte Āriņa, Skaidrīte Teremto), dueti (Ausma un Skaidīte Āriņas), vokālais ansamblis, skanēja dzeja (Valija Balode). Kopumā jubilejas pasākuma trijās dienās atskanēja ap 45 muzikālu skaņdarbu un dziesmu. Ar vārdu kalpoja E. Čerņevskis, J. Oltiņš, E. Linkevičs, E. Klotiņš, V. Daņķis. 1986. gadā draudzes 65 gadu jubilejas trīs dienu koncertos no piektdienas līdz svētdienai arī tika atskaņoti 45 muzikāli skaņdarbi un dziesmas. Koncertā piedalījās kori, dziedāja solo, dueti, trio, skanēja instrumentāli priekšnesumi un skanēja dzeja. 

Draudze atmodas laikā

Sludinātāja Beļēviča kalpošanas laikā pavērās plašākas iespējas pasludināt Dieva Vārdu sabiedrībā. Nekavējoties tas arī tika darīts. Tika noturētas lekcijas un koncerti dažādās vietās – klubos, skolās u.c. Reiz kādā no draudzes rīkotajiem pasākumiem, kad Beļēvičam vajadzēja sludināt, viņam no paaugstinātā cukura līmeņa asinīs zuda redze. Draudzes locekļi aizlūdza Dievu par savu darbinieku. Beļēvičs klausītājus uzrunāja no atmiņas, neizmantojot savus pierakstus. Pēc pasākuma viņam redze atgriezās.

Draudze organizēja koncertus un Bībeles izpētes seminārus arī nākamā darbinieka Latgaļa laikā, piemēram, Aucē, Bēnē un Vītiņos. Draudzē ienāca daudz jaunu draudzes locekļu, draudze acīm redzami auga, ka bija pat doma paplašināt draudzes telpas. Tika organizēta palīdzība mazturīgajiem ar apģērbu. Sadarbībā ar pilsētas domi sludinātājs Latgalis bieži tika aicināts izvadīt bēres auceniekiem, kuri tika apglabāti par domes līdzekļiem, kā arī izvadīt pašnāvniekus, kurus izvadīt atteicās citi.

Auces pilsētā tika rīkoti draudzes labdarības koncerti. Sevišķi muzikālas bija draudzes sapulces sludinātāja Almanta Liepiņa kalpošanas laikā.

Auces draudzes sapulcēšanās vietas

Sākotnēji draudze sapulcējās īrētās telpās. Pirmās sapulces notika  Aucē, Lielajā ielā 2, tad Vadakstes ceļā, tā sauktajā “Mazajā Krogā”. Pēc tam Raiņa ielā “Hāna mājā” (ambulance).

1928.-1929. g. draudze pulcējās Rūpniecības ielā 4, ap 1934. g. draudze sāka pulcēties  Miera ielā 7 “Migliņa namā” (augšstāvā).  

Kopš 1941. g., evaņģēlista Viktora Āriņa kalpošanas laikā, draudze pulcējas Rūpniecības ielā 4, draudzes vecākā Jēkaba Bites mājā.

Pēc Jēkaba Bites un viņa sievas Otīlijas nāves, viņu radinieki neievēroja testamentāro norunu un šīs ēkas Rūpniecības ielā 4 galvenās platības novēlējumu Auces draudzei; tomēr, dārgi samaksājot, ēka kļuva par Auces draudzes īpašumu 1978.g. ar Auces pilsētas izpildkomitejas atļauju. Sludinātāja Herberta Driķa kalpošanas laikā tika izprojektēts, apstiprināts un ar pašaizliedzīgu draudzes locekļu darbu šis objekts tika (līdz 1980.g.) kapitāli atremontēts, paplašināts un labiekārtots. 

Līdzīgi notika ar zemes īpašumu, kuru Auces draudzei vajadzēja izpirkt no Otīlijas Bites mazmeitas. Zemes īpašums reģistrēts uz Latvijas draudžu savienības vārda.

Draudzes sapulces Rūpniecības ielā 4 sākotnēji notika piektdienās 18.00 (vasarā 19.00) un sestdienās 11.00, bet tad tās tika pārliktas uz 10.00.

Genārijs Roderts

Mācītājs emeritus

adventisti.kuldiga@sveiks.lv
(+371) 29476815

Rūpniecības 4, Auce, LV-3708

Dievkalpojumi

Sestdienās
plkst. 11:00 - Bībeles izpēte (Sabatskola)
plkst. 12:15 - Svētruna