Cēsu draudze

Draudzes locekļi: 136

Vēsture

Cēsu pilsētā trīskārtīgo eņģeļu vēsti sāka sludināt jau 1910. gadā. Līdz 1911. g. te  darbojās Bībeles strādnieks Aleksandrs Eglītis un sludinātājs Jānis Sproģis.

Cēsu draudze tiek dibināta 1911. gadā un kā jau sākumā parasts, sapulces vispirms notiek dzīvokļos un pēc tam īrētās telpās. Pirmie adventisti, saskaņā ar draudzes grāmatu, Cēsu draudzē 1911. g. tika kristīti: Jānis Fogels, Pēteris Fogels, Kristīne Fogele, Rūdolfs Trapuckis. 1912. g. Cēsīs tika kristīti Marija Lerha, Karlīne Miglis un Marija Āboliņa. Tad vēlāk viņiem pievienojās arī Alvīne Fogele, Lerhu, Kušķu un Āboliņu ģimeņu locekļi.

Sludinātājs Jānis Driķis dzīvoja Cēsīs Rīgas ielā 49 no 1913.-1914. g., bet sludinātājs Jānis Dreimanis (vecākais) laikā no 1917. līdz 1921. g. dzīvoja Cēsīs Pils ielā 8. Tas bija sarežģīts laiks Latvijai un arī pašai Cēsu pilsētai. 1918. g. Cēsis ieņēma vācu karaspēks, bet tad decembrī bez kaujām pilsētu pārņēma boļševiki. Pilsētā sākās terors pret revolūcijas ienaidniekiem. Nākošā 1919. gada maijā Cēsis no boļševikiem atbrīvo latviešu partizāni un Cēsu kājnieka pulka rota, bet pēc mēneša ar kaujām pilsētā ienāca vācu Dzelzs divīzijas karaspēks. Kaujas turpinājās ap pilsētu un tikai 22. jūnijā tiek slēgts pamiers. Vācu karavīri pameta Cēsis.

Lasīt vairāk


Draudze pēc Pirmā pasaules kara

Karš bija izklīdinājis Cēsu draudzi. 1920. g. sākumā par draudzes darbinieku tika apstiprināts Pēteris Purmalis. Sākotnēji ļaudis sapulču apmeklēšanā bija atturīgi, taču pēc kāda laika apmeklētāju bijis tik daudz, ka telpas, kas varēja uzņemt 200 cilvēku, bija pārpildītas. Sapulces notiek jau pastāvīgās telpās: Rīgas ielā, Tirgoņu namā, otrajā stāvā. Bet jau tā paša gada beigās vai 1920.g. sākumā draudze sāk pulcēties Palasta ielā 1.  Arī tur telpas ir otrā stāvā (logi ar skatu uz Gaujas ielu). Šajā laikā tika kristīti 64 cilvēki. Purmalis dzīvoja Cēsīs Pils ielā 1.

1922-1923.g. draudzē strauji pieaug locekļu skaits. Evaņģēlista Jāņa Builes dedzīgās darbības rezultātā 1922. g. notiek vienas no lielākajām kristībām Cēsu draudzes vēsturē, kad vienā reizē Gaujā tika kristītas 18 personas. Jau 1923.g. noslēguma statistiskajā pārskatā varam lasīt, ka Cēsīs bijuši 88 draudzes locekļi. Kā iesvētīts sludinātājs ar piemiņas mielastu tolaik kalpoja Jānis Birziņš.

Cēsu draudzes vecākais Andris Zariņš min šos divus iemeslus, kādēļ draudze tik strauji auga:

  1. Svaiga mācība. Spriežot pēc publikācijām presē, brīvi tika iztirzātas ne tikai tās Bībeles patiesības, kas mūs vieno ar pārējiem kristiešiem, bet arī tās atziņas, ar ko adventisti atšķiras no citiem.
  2. Literatūras izplatīšanas darbs. 1922. gadā tika iespiesta Elenas Vaitas grāmata „Lielā cīņa” (saīsinātā variantā), un gada laikā bija nepieciešami trīs tās izdevumi, kopā 20 000 eksemplāru lielā tirāžā.

1924. gadā no Cēsu draudzes atdalās un kā jauna draudze sāk pastāvēt Līgatnē dzīvojošo ticīgo 16 locekļu grupiņa.

1929. g. no 27. līdz 30. jūnijam Cēsīs notika Latvijas adventistu draudžu jauniešu kongress.

1930. gadā tiek dibināta Vidzemes Savienība (pastāv līdz 1939. gadam), ar Savienības sēdekli Cēsīs vispirms Palasta ielā 14, bet vēlāk Rīgas 32. Par Savienības priekšnieku strādā  sludinātājs Kārlis Sutta, bet par sekretāru Alfrēds Mednis. Sutta dzīvoja Cēsīs Rīgas ielā 32. 1930. g. no 5. līdz 10. augustam Viesīgās biedrības namā Raunas 12 notika Vidzemes draudžu savienības I kongress, kurā no viesiem piedalījās Ģenerālkonferences pārstāvis G. Šūberts, Polijas ūnijas vadītājs Džons Aizeks, no Igaunijas savienības L. Nikārs un citi.

1931. gada vasarā no 10. līdz 14. jūnijam Cēsīs, Kultūras nama telpās (tad Viesīgās biedrības zālē) Raunas ielā 12 notiek Vidzemes Savienības II kongress.

1932. gadā draudzes teritorijā tiek organizēta vēl kāda atsevišķa grupa Dzērbenē. Tur sāk pulcēties 10-15 brāļi un māsas, bet jau 1934. gadā tā tiek likvidēta. 1934.-1935. g. Cēsīs un citās mazākās draudzēs – Līgatnē, Dzērbenē un Siguldā kalpoja evaņģēlists (palīgmācītājs) Augusts Baķis.

1936. gada sākumā draudzē bija 67 draudzes locekļi un 10 nepilngadīgie. 1937. g. draudze savāca 54 draudzes dibinātāju parakstus. Lai draudzi varētu pārreģistrēt, minimālais skaits bija 50. Pastāvīgu darbību spiesta pārtraukt arī Līgatnes draudze un visa Vidzemes Savienība kā tāda. Cēsu draudze it kā no jauna atgriežas savos iepriekšējos rāmjos.

1937. gada vasarā uz Cēsīm tika pārcelts sludinātājs Hermanis Linde, kuru apmēram pēc pusgada draudze bija spiesta izslēgt no sava locekļu saraksta. Pirmā pēc pašas vēlēšanās no draudzes aizgāja Lindes sieva (1937. g. 13. novembrī). No šī brīža pats Linde vairs nepiedalījās draudzes padomes sēdēs un atteicās no kalpošanas draudzē. 1938. g. 8. janvārī aizklātā balsošanā Linde tika atbrīvots no darbinieka pienākumiem. Sapulci vadīja J. Oltiņš un E. Klotiņš. Balsošanā piedalījās 35 draudzes locekļi, no kuriem 30 balsoja par atbrīvošanu, bet 3 balsoja pret. Pēc mēneša Lindi izslēdza no draudzes.

Tad 1938. gadā uz Cēsīm pārnāk sludinātājs Pauls Pokuls. No jauna sāk kūsāt darbs, un sevišķi apmierinātas izskatās jauniešu un bērnu sejas, jo Pokuļu ģimene tiem veltī īpašu uzmanību. Pokuls tika ievēlēts par Cēsu draudzes vecāko.

Kara laikā

Kara laikā līdz 1946.gadam draudze pulcējas Amatnieku ielā 3. Gan apmešanās vieta, gan arī viss draudzes darbs lielā mērā saistīts ar Marausku ģimeni, kas draudzes labā dara daudz (katru pabaro kaut vai ar sausu maizīti), bet beidzot tā izrādās ļoti nenoturīga. No četriem kristītajiem locekļiem līdz galam uzticīga paliek tikai Anna (mirusi 1974. g.), bet pārējie pēc kārtas tika izslēgti un paiet vēl laiks, kamēr draudze atbrīvojas no viņu celtās neslavas.

1941. g. rudenī par sludinātāju draudzē sāk strādāt Roberts Auziņš (nav iesvētīts), kas pārnāk no Daugavpils draudzes. Pilsētas centrs ir sapostīts pēc krievu munīcijas vilciena postošās eksplozijas dzelzceļa stacijā. Okupācijas laikā pilsēta tiek sakārtota, bet 1944. g. agrā rudenī Cēsīs atkal daudz namu ir drupās. Šo kara piecu gadu laikā adventistu draudzē tiek kristīti  37 jauni draudzes locekļi, kas, ņemot vērā apstākļus, šķiet ļoti labs rādītājs. Jaunos draudzes locekļus kristī sludinātāji P. Pokuls, A. Jurkevics, A. Mednis un E. Grīnbergs.

1946. gadā Drustos bija paredzētas bēres pie divām māsām (Jakobi), kurām nomira viens no vecākiem. Vairāki draudzes locekļi uz turieni aizbrauca jau piektdienā, lai palīdzētu uz bērēm sagatavoties. Arī draudzes vecākais Osvalds Kušķis un sludinātājs Roberts Auziņš. Tur pēkšņi no meža iznāca divi apbruņoti vīri un ar automātu nošāva gan Auziņu, gan Kušķi.

Pēc Otrā pasaules kara

1943.g. Cēsu draudzes rindās ienāca brālis Jānis Kārkliņš. 1944. g. augustā viņš tika iesaukts vācu armijā, kur ar vadības atļauju dienēja virtuvē par palīgu. Sabata dienas viņam izdevies izbrīvēt brīvas. Kopā ar vācu armijas daļām nonācis Vācijā pie Vitenbergas, bet 1945. g. 16. aprīlī krita gūstā pie amerikāņiem. Komisāri aicināja atgriezties mājās, taču tā vietā nonāca Krievijas šahtās. Vācu armijā, gūstā un šahtās katra diena bija piesātināta ar Dieva apsardzību un aizgādību. Šahtās deva divas brīvas dienas un neprasīja tās atstrādāt, jo Jānis piecās dienās izpildījis visu normu. Taču mainījās vadība šahtās un jaunais vadītājs atteicās Jānim nākt pretī, jo baidījās par savu drošību. Viņš sacīja, ka šahtās taču vienalga, cikos riet saule piektdienas vakarā, jo to neredz, taču Jānis atteica, ka to var noteikt pēc pulksteņa. Tad Jānis ar savu lūgumu vērsās pie augstākās priekšniecības. Priekšnieks jautāja Jāņa vadītājam par Jāņa darba kvalitāti. Viņš atbildēja, ka Jānis strādā ļoti labi. Tad priekšnieks apsolīja dot brīvas sestdienas, ja Jānis arī turpmāk strādās labi. 1946. g. decembrī Jāni atbrīvoja un viņš varēja doties mājās. Turpmāk tika izraudzīts strādāt kolhozā par brigadieri, taču rajona avīzē rakstīja: „labs brigadieris, bet saistīts reliģijas važās, piektdienas vakarā atstāj brigādi un dodas priestera varā”. Kad Cēsīs kalpoja sludinātājs Ernests Grīnbergs, no 1947. gada, Jānis Kārkliņš bija ievēlēts draudzē par vecākā palīgu, bet vecākā pienākumus pildīja pats sludinātājs. 1950. gadā brāli Kārkliņu iesvētīja par pilntiesīgu draudzes vecāko. Šos pienākumus viņš pildīja līdz 1979. gadam. Sevišķi būtu jāatzīmē Jāņa Kārkliņa rūpes par gados veciem cilvēkiem un par tādiem, kam bija nepieciešama materiāla palīdzība.

1946. gadā no Skrīveriem uz Cēsīm, kopā ar dzīvesbiedri, pārnāk dzīvot brālis Arvīds Lerhs, kurš ilgus gadus kalpo kā draudzes kasieris, brīžiem arī kā sabatskolas vadītājs.

1951. gadā no Daugavpils uz Cēsīm darbā tika pārcelts vecākais sludinātājs Jānis Oltiņš un strādāja līdz 1954. gadam. Šķiet, ka šie trīs Cēsīs pavadītie gadi varēja būt paši grūtākie brāļa Oltiņa dzīvē. 1952. gadā viņa dzīvesbiedre Marija smagi saslimst un mirst. Tādos apstākļos nav viegli apvienot rūpes par ģimeni un draudzi. Stāvoklis ir kritisks, tomēr šinī laika periodā tiek kristītas 17 personas.

1954. gadā otro reizi uz Cēsu draudzi darbā pārnāk sludinātājs Pāvils Pokuls. Viņš ieradās no Jelgavas draudzes. Šajā viņa darbības laikā draudze sevišķā mērā tiek iepazīstināta ar Praviešu Gara rakstiem, kurus pats sludinātājs ļoti cienī un vērtē. Tiek iesākts darbs, lai Elenas Vaitas grāmatas un Liecības draudzei būtu pieejamas latviešu valodā. Un gadu gaitā Kungs ir bagātīgi svētījis šo niecīgo sākumu, kuru viņš uzticēja vājiem cilvēciskiem darbarīkiem.

Sešdesmito gadu sākumā draudze pieauga galvenokārt pateicoties baltkrievu ģimenēm, kas pārcēlās uz dzīvi Cēsīs. Triju gadu laikā klāt nāk 24 cilvēki, bet tikai pieci tiek kristīti uz vietas. Grūts un atbildīgs pienākums tiek uzticēts māsai Annai Rudzītei, kura, sākot ar šo laiku, draudzē kalpo par krievu valodas tulku.

Zināmu pacēlumu ienes rosīgais sludinātājs Otto Balodis, mēģinādams iekustināt ierūsējušos misijas ratus, bet kā jau tas pēdējos gados parasts, iejūgu velk viņš viens pats, tādēļ arī rodas daļēji šķēršļi. Sludinātāja Baloža laikā trīs gados tiek kristītas 12 personas.

1968. gadā draudze pāriet uz ev. luteriskās Annas draudzes telpām, Cēsīs, L. Kalēju ielā 6. Tur darbu iesāk no Talsu draudzes pārnākušais sludinātājs Jānis Lapa. Līdz 1971. gadam tiek kristītas 5 personas; trīs gan no tām drīz vien ir jāizslēdz, jo tās nespēj draudzē iedzīvoties. Vēlāk 2 no tām atkal atgriežas.

Rokrakstā vairākos eksemplāros tiek pārrakstītas tādas lielas grāmatas, kā Laikmetu ilgas, Apustuļu darbi, Lielā Ārsta pēdās, u. c., bet jau šīs dekādes pirmajā pusē garīgo literatūru sāk pavairot ar rakstāmmašīnām, kur vienlaicīgi iespējams iegūt arī vairākas kopijas. Grūtības sagādā vienīgi papīra iegāde un darba organizācija, jo valsts iestādes cītīgi uzmana, lai netiktu veikta nekāda nelegāla darbība. Grāmatas no angļu valodas tulko Jānis Zariņš (kristīts 1954.g.), un dažas arī  Ilga Rudzīte. Visa pārrakstīšana galvenokārt notiek Zariņu un Rudzīšu ģimenēs, bet iesiešanu veic Arnis Erics. Interesanti, ka darbs sākas, pieņemas spēkā un vēršas plašumā nelegāli ne tikai valsts varas priekšā, bet arī draudzē. Pat vēl vairāk, tas turpinās, neskatoties uz vairākkārtējiem Latvijas vadošo brāļu aizliegumiem, kļūdu meklēšanu, pārmetumiem par evaņģelizācijas traucēšanu un atteikšanos dot tulkošanai nepieciešamās grāmatas. Tādēļ fotokopijas nākas ievest no Ukrainas vai Krievijas, un šajā ziņā lielu palīdzību sniedz sludinātājs Herberts Driķis. Tikai ar laiku arī citi sludinātāji sāk atzīt un vērtēt padarīto. Par īpašu palīdzību materiālā ziņā vēlāk parūpējas brāļi Ernests Pavasars un Ernests Klotiņš.

Septiņdesmitajos gados Latvijas PSR tiek ļoti vērtēts svešais darbaspēks. To izmanto mūsu baltkrievu un ukraiņu brāļi, braucot uz Latviju peļņā. Viņi strādāja celtniecībā, galvenokārt kolhozos un padomju saimniecībās. Bet Cēsu draudze visām šīm iebraucēju grupām paliek it kā par nemainīgu sapulcēšanās vietu sabatos. Ar viņiem kopā ierodas arī vēl nekristīti draugi, un tā kā Latvijā iznāk pavadīt 6-8 un kādreiz pat vairāk mēnešu gadā, tad daži no tiem izsaka vēlēšanos pievienoties draudzei, kaut arī tas parasti iznāk uz neilgu laiku. Tas ir ļoti raksturīgi laika posmam no 1971. gada līdz 1975. gada beigām, kad tiek kristītas 14 personas, kur tikai 5 ir no vietējiem iedzīvotājiem, bet pārējās jau pēc gada (skaitot no kristību brīža) ir devušās atpakaļ uz savu dzimteni. Līdz ar to Cēsu draudzes locekļu skaits nevis pieaug, bet samazinās, un, kad 1977. gadā no Latvijas PSR izceļo arī Pāvila Pacukeviča un Nikolaja Žaruna ģimenes, draudzes locekļu skaits kļūst kritisks.

1976. gada janvārī Cēsu draudzē sāk strādāt vecākais sludinātājs Ernests Klotiņš. Šķiet, pirmie divi gadi viņa darbības laikā vēl ir diezgan pagrūti, bet locekļu skaits pamazām sāk pieaugt.

1980. gada rudenī draudzei nākas risināt grūtu problēmu, kas rodas pēc ugunsgrēka Līgatnes ielā 1, kur 1. stāvā dzīvoja brālis Klotiņš un 2. stāvā māsa Kūma ar saviem bērniem. Kūmu dzīvoklis izdeg pilnīgi, bet Klotiņa dzīvoklis tiek pieliets ar ūdeni. 

1981. gadā Cēsu draudzē tiek kristītas 15 personas. Garīgs pacēlums turpinājās līdz 1985. gadam; visu Ernesta Klotiņa darbības laiku un daļēji ar sludinātāja Viktora Geides laikā, kurš Cēsu draudzē sāka strādāt 1983. gadā (līdz 1987. gadam), Klotiņu ģimenei dodoties pelnītā atpūtā, kas gan pat līdz pēdējam brīdim ir dažādu rūpju pārpilna.

Jāatzīmē, ka Viktora Geides laikā Cēsu draudzē notiek unikāls kristību brīdis. 14. decembrī, kad Gauja jau daļēji aizsalusi, upē no malas izcirta ledu, lai piekļūtu  vidus daļā neaizsalušajam ūdenim, kur savu jauno kristieša dzīvi iesāk Antoņina Tomuļeca, Vladimirs Tomuļecs un Vasīlijs Fiļipčuks.

No 1987. līdz 1989. gadam Cēsīs par sludinātāju strādā Modris Lapa ar dzīvesbiedri Dagniju, kura vada gan jauniešu ansambli, gan aktīvi nodarbojas ar bērniem, izmantojot tajā laikā par jaunumu uzskatāmo flanelogrāfu, ar kuras palīdzību bērni paši var attēlot dažādas Bībelē aprakstītās sadzīves ainas.

Atmodas laiks

1989. gadā sludinātāju Modri Lapu Cēsīs nomaina Ojārs Incenbergs. Tie ir gadi, kad visā Latvijā sākas politiska atmodas kustība, ienesot jaunas vēsmas arī draudžu garīgajā dzīvē un darbībā. Cēsu draudzē pastāv laba savstarpējā sapratne, un uz rezultātiem nav ilgi jāgaida, lai misijas darba tehniskie rādītāji atkal sāktu virzīties uz augšu, kas, protams, nenotiek bez garīga pamata.

Visā Latvijā tas ir tā saucamo semināru laiks, kad ļaudis uz sanāksmēm tiek aicināti četras vai piecas reizes nedēļā, notiek intensīva svarīgāko Bībeles patiesību, pravietojumu un adventisma atziņu skaidrošana. Tāda kampaņa arī Cēsīs nes pietiekoši labus rezultātus, jo pēc sekmīga semināra 1992. gadu draudze pabeidz ar pozitīvu rādītāju; gada laikā tiek kristītas 20 personas. Savs nopelns ir arī pensionētā sludinātāja Ernesta Klotiņa pūlēm, kurš līdz pat mūža beigām paliek dzīvot Cēsīs.

Sākot ar 1993. gada oktobri savu sludinātāja praksi Cēsīs turpina Jānis Mucenieks, kurš tūlīt arī tiek iesvētīts. 1993. g. Cēsu draudzē bija 139 locekļi. Draudzei aktīvi darbojoties, tā arvien pieaug. Pēc ārzemju misionāra Neslunda vadītā semināra 1994. gadā, draudze sasniedz savas pastāvēšanas laikā lielāko skaitlisko rādītāju, jo tiek kristītas 25 personas, un gadu beidz ar 158 locekļiem. 

1997. gadā sākas darbs ar vājdzirdīgajiem un nedzirdīgajiem cilvēkiem. To organizē Gunta Muceniece. Draudzē tiek apmācīti jauni tulki, no kuriem visspējīgākie izrādās Dina Sopule un Maruta Strazdiņa. Pirmā kristītā vājdzirdīgā ir Aiga Bērziņa (apprecas ar Arni Ķeiri un pārceļas uz Rīgas I draudzi). Pēc semināra Vecpiebalgā vēl tiek kristīti divi vājdzirdīgie – brālis un māsa – Andis un Līga Bisenieki. Tāpat tiek organizētas atsevišķas bērnu (0-15 gadu) un jauniešu (15-30 gadu) Sabatskolas grupas, kuru nodarbības notiek blakus esošās mūzikas skolas telpās, kur draudze katru Sabatu īrē trīs līdz četras klases. Semināru laiks iet uz beigām un draudzē rodas zināms atslābums.

Tomēr laika periodā, sākot no 1996. līdz 2000. gadam, Cēsīs ar jaunu sparu tiek organizēts garīgās literatūras izdošanas darbs, tagad jau ne vairs pārrakstot ar roku vai rakstāmmašīnu, bet grāmatas drukājot tipogrāfijā. Tā kā Latvijas draudžu Savienībai ar to ne visai veicas, tad Zariņu ģimene (Andris un Aina) šo darbu spiesti veikt individuāli, orientējoties galvenokārt uz Elenas Vaitas darbiem un kā korektori piesaistot Cēsu draudzes locekli Daci Rutku.

Cēsu draudze 21. gadsimtu iesāka ar īpašiem nodomiem tieši attiecībā uz sava dievnama būvi. 2001. gadā sākas dokumentu kārtošana īpašumam Līgatnes ielā 1, tad, pateicoties aktīvai Valmieras draudzes brāļa Herberta Meņģeļa darbībai, steidzīga projekta izstrāde, un jau tā paša gada 27. augustā jaunbūvei tiek ielikts pamatakmens, pirms tam vēl ierīkojot drenāžu un daļu no kanalizācijas sistēmas.

Darbs sākumā rit raiti. Pilsētas pašvaldība atļauj pašiem būvēt saimnieciskā kārtā. Atsevišķās brīvdienās kopā sanāk 12-15 strādnieku; darbdienās – kā nu kurais var. Tomēr celtniecības gaita visvairāk ir atkarīga no saziedoto līdzekļu daudzuma un nevis no darbaspēka vai cilvēku labas gribas trūkuma. 

Šajā laika posmā, atceras A. Zariņš, norisinās arī daži organizatoriski pārkārtojumi, jo, pamatojoties uz to, ka mazās draudzes it kā pieaugot ātrāk (kaut gan statistika par Latvijas draudzēm to nebūt neliecina) un uz “vecajām” vairs neesot ko cerēt, sludinātājs Jānis Mucenieks ar Savienības atbalstu 2004. gadā Cēsīs izveido otru draudzi, uz kuru bez viņa paša ģimenes pāriet pieci jau pastāvošās draudzes locekļi.

Kādu brīdi draudze paliek bez sava sludinātāja. Tad no 2004. gada augusta līdz 2005. gada martam Cēsīs darbā mēģina iejusties sludinātājs Genārijs Roderts, bet tā kā pats ar ģimeni dzīvo Saldus pusē, garie pārbraucieni drīz vien noslāpē sākuma dedzību un entuziasmu. Sākot ar 2005. gada 20. maiju Cēsu draudzē savu  praksi sāk Agris Bērziņš.

Draudzes muzikālā dzīve

1936. g. kora vadītājs Artūrs Marausks, bet harmoniju spēlēja Pēteris Purmalis.

Vienu brīdi pastāvēja apvienotais Cēsu un Valmieras draudžu koris.

Arī padomju gados draudzē tiek daudz dziedāts, gan kopējās sanāksmēs, gan sapulcējoties pa mājām. Piecdesmitajos gados Cēsu draudzes kori vadīja Zelma Pokule. Viena no atļautajām draudzes aktivitātēm padomju laikā bija dziesmu dievkalpojumi, tādēļ misijas darbs pārsvarā tika veikts tikai ar evaņģelizācijas sapulču organizēšanu vai “dziesmu dievkalpojumiem”, kā tos mēdza saukt paši ticīgie. Tomēr tas pa lielākai daļai ir vienīgi savdabīgs liecināšanas veids, kas uztur pašu ticīgo misijas garu, vai vēlēšanās kaut ko darīt, bet par lieliem panākumiem runāt tomēr nevar. Kori septiņdesmitajos gados vada Klāra Lapa un Irēna Veide.

1981. gads Cēsu draudzei ievērojams vēl ar kādu īpašu notikumu: tiek dibināts jauniešu vokālais ansamblis, kas pastāv līdz šai dienai (2007. g.). To organizē un sākotnēji vada Estere Daņķe (vēlāk Birziņa). 1997. gadā darbojas jauniešu ansamblis; izveidojas vīru vokālais kvartets.

Sākot jauno gadsimtu draudzē pastāv koris (diriģenti – Aina Zariņa un Alvis Zariņš, vēlāk arī Vladimirs Šuvarikovs) un jauniešu ansamblis (diriģents – Alvis Zariņš un 2003. gadā arī mūzikas pedagogs Ivars Rausis).

Draudzes sapulces telpas

1911.-1919. g. dzīvokļos. 1919.-1920. g. Tirgoņu namā. 1920.-1922. g. Palasta iela 1.          

1922.-1940. g. Palasta ielā 15 (2007. gadā – Cēsu Veselības centra reģistratūras zālē.).

Sapulces Palasta ielā 15 notika katru sabatu 10 un svētdienās 19.  

1940. gadā draudze pāriet uz telpām Amatnieku ielā 3, M. Marauska mājā.

1940.-1946. g. Amatnieku ielā 3. 1946.-1968. g. Rīgas ielā 46. 1968.-2007. g. L. Kalēju ielā 6. Cēsu ev. luterāņu baznīcā. Sapulces notika katru sestdienu 10.00. Kopš 2007. gada draudze pulcējas Līgatnes ielā 1, jaunajā dievnamā.

Viesturs Reķis

Ordinēts mācītājs

viesturs.rekis@gmail.com
(+371) 26547612

Līgatnes 1, Cēsis, LV-4101
www.cesis.adventisti.lv

Dievkalpojumi

Piektdienās
plkst. 18:00 - Garīgas pārdomas, dziesmas, lūgšanas

Sestdienās
plkst. 10:00 - Bībeles izpēte (Sabatskola)
plkst. 11:15 - Svētruna

Ceļa meklētāju klubs "Spožā bulta"

Tā ir starp­tau­tiska organizācija, kas domāta bērniem un pusaudžiem no 10­ līdz 16 gadiem. Šādi klubi darbojas vairāk nekā 130 pasaules valstīs, kur vairāk nekā miljons Ceļa Meklētāju ir apvienoti 30 000 klubos. Organizācijas mērķis – attīstīt gan garīgās, gan fiziskās, gan intelektuālās dotības. Un visa pamatā ir centieni mācīt pusaudžiem veidot personiskas attiecības ar Dievu. 

www.celamekletaji.lv