Priekules draudze

Draudzes locekļi: 16

Vēsture

Vaiņodes, Gramzdas un Priekules draudze ir viena draudze, kas saistīta ar šīm apdzīvotajām vietām Liepājas rajona austrumos.

Pirmais adventists Vaiņodes miestā bija Kārlis Tilibs, kurš tirgojās ar lauku produktiem un Liepājā iepazinās ar adventes vēsti. Tas bija 1909. gadā. Viņš aicināja sludinātāju J. Šneideru noturēt evaņģelizācijas sapulces Vaiņodē un sameklēja telpas „Jaikus” namā, kur vietējā pašvaldība mēdza rīkot savus pasākumus. Zālē bija 300 sēdvietu un Šneidera evaņģelizācijas sapulču laikā zāle bija pārpildīta ar klausītājiem. Pēc šīm sapulcēm sekoja kristības. Turpmāk adventisti Vaiņodē pulcējās „Jāņ-Indriķa” mājās, taču savas draudzes vēl nebija un viņi piederēja pie Liepājas draudzes. 

1910. g. Vaiņodes apkārtnē darbojās kolportieris Neile, kas atrada cilvēkus, kuri vēlējās vairāk iepazīt Bībeli, un noturēja viņiem Bībeles stundas.

1913.-1914. g. šajā novadā kalpoja sludinātājs Jānis Birziņš.

Lasīt vairāk


Draudze Pirmā pasaules kara laikā

Pirmā pasaules kara laikā daudzi ticīgie devās bēgļu gaitās uz Krieviju. Kad pēc trīs gadiem ticīgie atgriezās atpakaļ, nams, kur notika sapulces, bija brīnumainā veidā palicis neskarts un nekas nebija pazudis, pat ziedi sakaltuši bija palikuši vāzē, galda sega saulē bija izbalējusi un ziepju gabaliņš savā vietā. 1917. g. tika dibināta Vaiņodes draudze, tā pulcējās Vaiņodes „Plēpju Indriķos”.

Draudze pēc Pirmā pasaules kara

1925. g. draudzē ir 25 draudzes locekļu, bet pēc desmit gadiem jau 34. Pēc draudzes saraksta visvairāk draudzē dominē Anduļu un Sīķu uzvārdi.

No 1927.-1933. g. notiek evaņģelizācijas pasākumi Priekulē „Šmita” namā. Tur sludināja A. Jurkevics, A. Eglītis, K. Fogelis (Pokulis). Vaiņodes draudzes locekļi brauca uz Priekuli. Vienu laiku draudzes sapulces notika gan Vaiņodē „Plēpju Indriķos”, gan arī Priekulē (ap 1931. g.) Ķieģeļu ielā 7.

1928. g. draudzē bija 13 draudzes locekļi. Draudzes vecākais F. Andulis.

1937. g. Vaiņodes draudze vairs netika reģistrēta, jo tajā bija mazāk nekā 50 draudzes locekļi. Tāpēc tie pēc saraksta tika pieskaitīti Liepājas draudzei. Turpmāk par Vaiņodes grupas vadītāju tika izraudzīts Teodors Brumaks.

Tolaik ap Gramzdu dzīvoja vairākās adventistu ģimenes: Krieviņi, Pakuļi, Branči, Brumaki, Sīķi, Lēvaldi u.c. Pastāvīgi izbraukāt Liepāju bija grūti, tādēļ sapulces joprojām notika Vaiņodē „Kauliņa” namā un Gramzdas „Upītēs”. Sākotnēji tās notika nelegāli, imitējot viesības, dzimšanas dienas. Tad oficiāli tika pieteiktas telpas „Upītēs” 1939. g. 30. aprīlī. Gramzdas grupa ieguva oficiālu statusu, lai gan pēc likuma katra sapulce bija jāprotokolē un nākamajā sapulcē vispirms tika lasīts iepriekšējās sapulces protokols. Uz šīm sapulcēm no Liepājas brauca sludinātājs Alfrēds Mednis. Arī vasaras mēnešos Medņu ģimene uzturējās „Upītēs”.

Draudze Otrā pasaules kara laikā

Kara gados Vaiņodes un Priekules adventisti pulcējās „Upītēs”. Draudzes jaunieši uzturēja kontaktus ar Auces draudzi. Uz Gramzdu dažreiz ciemojās arī Auces draudzes sludinātājs Jānis Oltiņš, bet Gramzdas jaunieši ar velosipēdiem brauca uz Auces draudzi.

1943. g. vācieši iesauca leģionā draudzes locekli Gerhardu Krieviņu. Viņam izdevās dezertēt no armijas un atgriezties mājās, kur slēpās bēniņos koka kastē zem salmiem. Vācieši viņu meklēja, dūra ar durkļiem sienu, bet neatrada. Kara laikā Krieviņi pie sevis slēpa arī ievainotu krievu kareivi. Tuvojās fronte. Viņu mājās uzturējās vācu armijā iesauktie krievi (vlasovieši), kas sāka nojaust, ka saimniecībā kāds tiek slēpts. Tad vecais Jānis Krieviņš devās pie komendatūras ar lūgumu, lai viņu mājās iekārto štābu. Tas novērsa aizdomas.

Kad pāri nāca fronte, „Upītes” tika nodedzinātas un adventistu grupa savas sapulces uz īsu laiku pārcēla uz „Lankurtiem” pie Lēvalda. Frontes līnija gāja caur Gramzdas novadu, draudzes locekļi izklīda un šī grupa beidza pastāvēt.

1945. g. martā iepriekš minēto Gerhardu Krieviņu iesauca dienēt Sarkanajā armijā. Pēc mēneša apmācībām sūtīja uz fronti turpat Kurzemē. Visus dzina uz priekšu, apkrautus ar ieročiem un munīciju. Citi sirdījās, ka būs jāiet uzbrukumā bez alkohola reibuma. Krieviņš nevēlējās šaut uz cilvēkiem, kā arī nevēlējās mirt. Atpūtas brīdī, paņēmis savu Jauno Derību, viņš devās netālu krūmos, kur to lasīja un lūdza Dievu. Tad sekoja pavēle visiem celties un doties tālāk uz fronti. Krieviņš vairs nedomāja par kauju un nāvi, bet gan par Kristus Otro atnākšanu un Jauno Jeruzalemi. Viņš bija gatavs arī mirt. Pie meža visus nostatīja ierindā un pierakstīja vārdus. Tika dota pavēle visiem doties atpakaļ labot ceļu. Tā lūgšana tika uzklausīta.

Draudze padomju laikā

Pēc kara adventisti pulcējās Gramzdas „Tērvetēs”, kur tolaik dzīvoja Sproģu ģimene, un tur kalpoja Liepājas draudzes sludinātājs A. Jurkevics. 1947. g. draudzes Latvijā no jauna tika reģistrētas un tika reģistrēta arī Gramzdas draudze.

Ap šo laiku uz Gramzdu pārcēlās adventistu draudzes loceklis Fricis Mednis un darbu atrada patērētāju biedrības kantorī. Sabatu viņam iedeva brīvu un svētdienās viņš šo dienu atstrādāja. Par viņu sāka interesēties varas iestādes un zvanīja viņa tiešajam priekšniekam, bet zvanītājs sajauca uzvārdus: „Vai pie jums strādā tāds Keišs?” „Jā strādā”. „Vai sestdienās viņš arī strādā?” „Arī sestdienās viņš strādā”. Pēc šī zvana F. Medni kādu laiku lika mierā. Taču reiz vasarā garām draudzes sapulces telpai brauca komunistiskās partijas instruktors. Viņš dzirdēja, ka kādā namā dzied dziesmas, apstājās un nāca iekšā skatīties. Telpā pulcējās adventisti un starp tiem viņš pamanīja F. Medni. Uzzināja, ka F. Mednis strādā patērētāju biedrībā un darba laikā atrodas reliģiskajā sapulcē, priekšnieku sapulcē viņam lika priekšā ultimātu – strādāt sestdienās vai jāzaudē darbs. Izvēle krita uz otro variantu. Gramzda ir mazs ciemats, darbu grūti atrast, taču pēc pāris mēnešiem ar dažiem šķēršļiem darbu atrast tomēr izdevās. Dievs neatstāj tos, kas vēlas ievērot Viņa likumus. Ar grūtībām iznāk saskarties, taču kopā ar Dievu tās ir jāpārvar.

Gramzdas draudzē ir kalpojuši Liepājas draudzes sludinātāji – Otto Balodis, Ernests Grīnbergs, Īzaks Kleimanis, Alfrēds Jākobsons, Andrejs Āriņš. Kad draudzes sapulces tika pārceltas uz Priekuli, Gramzdas draudzi pārdēvē par Priekules draudzi.

Spilgti Priekules draudzes locekļu atmiņā palicis laiks, kad Priekules draudzē uz vietas dzīvoja savs sludinātājs – Almants Liepiņš. Tad regulāri draudzē notika muzikāli priekšnesumi (1988.-1990. un 1992.-1995.).

Sapulču vietas

Pirmā sapulču vieta Vaiņodes „Plēpju Indriķos”. Tad Priekulē (ap 1931. g.) Ķieģeļu ielā 7.

Ap 1930. g. draudze pulcējās Lielā ielā 26, 1931.-1935. g. Ķieģeļu ielā 7, bet 1936. g. Raiņa ielā.

Pēc 1937. gada Vaiņodē „Kauliņa” namā un pēc tam Gramzdas „Upītēs” pie Krieviņiem. 1944. gadā ap Gramzdu notika kaujas un „Upītes” tika nodedzinātas. Draudze pulcējās „Lankurtos” pie Lēvalda.

Pēc kara adventisti pulcējās Gramzdas „Tērvetēs”, bet 1952. g. „Tērvetes” nodega un turpmāk draudze pulcējās „Timbanos”, bet 1955. g. pēc kara atjaunotajās „Upītēs” pie Krieviņiem.

Ap 1983. g. draudze ieguva telpas Priekulē Brīvības ielā 36a. 

livijabaltrusaitekarzone@gmail.com
(+371) 26261131

Brīvības 36a, Priekule, LV-3434

Dievkalpojumi

Sestdienās (mēneša 2. nedēļā)
plkst. 11:00 - Bībeles izpēte (Sabatskola)
plkst. 12:30 - Svētruna

Mazās grupas

Pirmdienās plkst. 18:00, Priekules sociālā atbalsta centrā, Ķieģeļu ielā 7.
Piektdienās plkst. 18:00, mājas vietā.