Salacgrīvas draudze

Draudzes locekļi: 38

Vēsture

Laikrakstā „Ciānas Sargs” Jēkabs Šneiders ziņo, ka 1914. g. 29. jūnijā tika dibināta Salacas grupa ar astoņām personām. Netiek ziņots, kur tā pulcējās un kas bija šīs personas.

Pirms tika izveidota Salacas draudze, Limbažu rajonā un Valmieras rajona ziemeļos pastāvēja vairākas mazākas draudzes. Tās pēc 1937. gada tika apvienotas vienā Salacas draudzē, jo tobrīd nevienā no šīm draudzēm nebija 50 draudzes locekļu, kā to prasīja tā laika likumdošana. Tādēļ tās atsevišķi nebija iespējams reģistrēt un tika apvienotas, jo šīs draudzes vairāk vai mazāk visas atradās Salacas upes baseinā.

Tagad neliels ieskats šajās nelielajās draudzēs, kuras 1937. gadā tika apvienotas vienā – Salacas draudzē.

Ainažu grupa

Sapulces notika Baltajā muižā. Grupas vadītājs Jānis Feldmanis. Vairāk par šo grupu nekas nav zināms.

Ārciema draudze

1916. gadā ar Andersonu ģimenes starpniecību adventes vēsts sasniedza Paegļu ģimeni Ārciemā. Ārciema draudzi Jēkabs Šneiders dibināja 1916.g. 16. jūnijā. Draudzes vecākais Anšmits. Draudzes locekļu skaits – 30. Pulcēšanās vieta Jāņa muižā. 

Reiz Karlīne Paegle savās mājās „Dzintaros” veica savus ikdienas darbus un atnāca kāds piedzēries radinieks. Iespējams, ka saimniece aizrādīja par šādu apkārt slaistīšanos, ka tas Dievam nav patīkami, bet tas atcirtis: „Ja tu pati gribi dzīvot Dievam patīkamu dzīvi, tad tev jāiet pie „mūrnieciņiem”.” Par „mūrnieciņiem” apkaimē tika saukāta „Mūrniekos” dzīvojošā adventistu ģimene – Andersoni. Karlīne jau sen vēlējās iet ar viņiem aprunāties par Bībeli un aizgāja arī. Tā Karlīne iepazinās ar adventes vēsti un ar to iepazīstināja arī savus ģimenes locekļus. Pēc kāda laika viņi pievienojās draudzei un vietējās draudzes sapulces sāka notikt Paegļu mājās „Dzintaros”.

Lasīt vairāk


Cara laikā nebija atļauts sapulcēties, tomēr uz piemiņas mielastu sapulcējās Paegļu mājās „Dzintaros”. Paegļu tuvākie radi bija naidīgi noskaņoti un par šo sapulci paziņoja vietējam policistam – uratņikam. Piemiņas mielastu vadīja Valmieras dr. sludinātājs Purmalis un br. Gaišs. Pēc uzrunas ieradās policists un Purmalis kopā ar Gaišu iznāca ārā. Gaišs bija tērpts formas tērpā un viņa dienesta pakāpe bija augstāka par policista pakāpi. Policists – uratņiks, ieraudzījis Gaiša formas tērpu, deva godu un ziņoja, ka ieradies pēc ziņojuma, jo šajā namā notiek neatļauta sapulcēšanās. Taču domstarpības tika izlīdzinātas un viss labi beidzās.

1920. g. draudze pulcējās Jāņa muižiņā.

Pēc pāris gadiem Anšmitu pārcēla uz Rūjienas draudzi par draudzes vecāko. Ārciema draudze par vecāko ievēlēja br. Paegli. Atvadu sapulcē Anšmits sacīja: „Man pateicība nepienākas, pateicība pienākas Dievam, šis nams bija Karmeļa nams, šī ģimene ar slāpstošām sirdīm klausījās un uzņēma Dieva Vārdu”.

Līdz 1923.g. draudzei pievienojās: Ida Karlsone, Anna Ošs, Hincenberga.

Draudzes locekļi bija:

Marija Pļaviņa, Anna Grants, Marija Strokšs, Anšmiti 2. loc., Paegļi 5. loc., Karlīne Eglīte, Marta Koperšmite, Holmi 5. loc., Anna Cinis, Eiva Dukurs.

1922. gadā vairāki Ārciema draudzes locekļi pievienojās jaundibinātajai Limbažu draudzei. 1924. gadā draudzē bija 17 draudzes locekļi.

1928. g. draudzes locekļi pulcējās Pāles „Dzintaros”. Draudzes vecākais bija J. Paegle, mantzinis Zelma Paegle, rakstvedis Vallija Pļaviņa, bet sabatskolas vadītāja Marta Paegle.

1934.-1935. g. draudzē kalpoja sludinātājs Jānis Oltiņš.

1936. g. draudzes vecākais Augusts Salnis. Sapulces notika „Ragaiņos” katru sabatu 11. 1936. gada sākumā draudzē bija 22 draudzes locekļi un 8 nepilngadīgie.

1937. g. šo draudzi likvidēja un to apvienoja Salacas draudzē ar sapulces vietu Puikulē.

Dikļu draudze

Pirmie draudzes locekļi – māsas Marija un Līna Elksnes ar vēsti iepazinās Valmierā 1918. gadā, taču viņas mira 1919. g. gripas epidēmijas laikā. Viņu liecība bija nesusi augļus. 1918.g. Purmalis bija kristījis vairākus cilvēkus un sāka tos apmeklēt. Starp kristītajiem bija Hermīne Landsmane un Zelma Salne – abas māsas un „Ragaiņu” māju īpašnieces. 1919. g. Valmierā tika kristīts Eduards Osītis, kurš vēlāk kļuva par ilggadēju Salacas draudzes vecāko.

1920.g. 20.jūlijā tika dibināta Dikļu draudze ar 20 locekļiem.

Draudzi apkalpoja J. Šneiders, J. Birziņš, P. Purmalis, K. Sutta.

Sapulces notika „Ābolu” mājās, kur dzīvoja Juriku ģimene, tad „Ragaiņu” namā, kas bija purvu un mežu ielokā, uz kuru veda grūti izbraucams ceļš. Draudze aktīvi darbojās pati un darbinieks uz piemiņas mielastu izbrauca tikai reizi ceturksnī. 1922.g. ēkai tika izbūvēts otrais stāvs un sakopta āriene.

Dikļu pagastā tika dabūta atļauja sludināt kultūras nama telpās un pie Burtnieku ezera Bauņu muižas zālē.

Draudzē ienāca Landsmaņu, Juriki, Osīši, Bukovi, Saliņi, Hincenbergu, Tenisonu, Švalbju, Kājiņu ģimenes. Katru sabatu notika sapulces un pēcpusdienās jauniešu dziedāšanas. Draudzē bija 12-14 dziedātāji ar labām balsīm. Katru gadu kāds tika kristīts.

1924. gadā draudzē bija 26 draudzes locekļi, bet 1926. g. draudzes sarakstā minētas 33 personas, starp kurām pēc uzvārda sarakstā dominē: Impes, Juriki, Osīši un Salņi.

1926.-1927. gadā draudzes jaunieši kopā ar Valmieras draudzes sludinātāju Lindi organizēja priekšnesumus Augstrozes skolā un Budenbroku Rijniekos. Ļaužu bijis daudz un liela interese: „Kur agrāk negribēja neviens mūsu vēsti dzirdēt, tagad mēro paši lielākus attālumus, lai tikai dzirdētu.” 1928. g. draudzes kori vadīja Anna Jurika.

1933. gadā Dikļu draudzē bija 30 locekļu.

1934.-1935. g. draudzē kalpoja sludinātājs Jānis Oltiņš.

Dikļu draudze tika nosaukta par aktīvāko draudzi Ziemeļvidzemē. 1936. gada sākumā draudzē bija 27 draudzes locekļi un 7 nepilngadīgie. Draudzē darbojās koris, kuru vadīja Erna Krastiņš un Anna Lapiņš.

Pēc draudzes pārreģistrēšanas 1937.g. Dikļu draudzes locekļi tika pievienoti Salacas un Valmieras draudzēm.

Limbažu draudze

1937. g. Šo draudzi likvidēja un to apvienoja Salacas draudzē ar sapulces vietu Puikulē.

Salacgrīvas draudze

Par pirmajiem adventistiem šajā pilsētciematā zināms tikai tik daudz, ka tur dzīvojis drēbnieks Kārlis Virsis, kura ģimenes locekļi – 5 meitas un dēls – visi bija draudzes locekļi. Kārlis Virsis bija misionārs šī vārda nozīmē. Viņš laicīgajā darbā strādāja tikai 5 dienas nedēļā, bet pārējās divas dienas veltīja adventes vēsts izplatīšanā. Sabatos viņš kājām gāja pie radiem (Andersoniem) uz Ārciemu, pa ceļam izplatīdams adventistu laikrakstus un traktātus. Svētdienā viņš nāca uz mājām, bet pa citu ceļu, lai izplatot literatūru nokļūtu jau pie citiem cilvēkiem. Reiz Virsis aiznesa pie pulksteņmeistara Lejas labot savu pulksteni un pulksteņmeistaram sāka stāstīt par Bībeles patiesībām un iedeva dažus laikrakstus. Virsim šķita, ka pulksteņmeistars esot izrādījis ieinteresētību, bet viņa sievai tas neesot bijis saistoši. Taču izrādījās otrādi, tieši pulksteņmeistara sieva m. Leja 1911. g. tika kristīta Salacas upē. Kristības veica Jēkabs Šneiders. Liels prieks Virsim bija, kad 1912. gadā tika kristīta arī Andersonu ģimene Ārciemā. 1913. gadā Salacgrīvā tika kristīta Marija Pļaviņa. Virsis sludināja arī viņas vīram – zvejniekam. Viņš dzirdēto atsaucīgi uzņēma, taču nākamajā dienā viņš devās izbraucienā jūrā, no kura vairs atpakaļ neatgriezās. Virša darbības rezultātā tika kristīti ap 20 cilvēki. Viņš dzīvoja Salacgrīvā Krasta ielā 18.

Sākoties Pirmajam pasaules karam, Virši un Andersoni devās bēgļu gaitās uz Krieviju. Atpakaļ uz Latviju viņi vairs neatgriezās.

20-tajos gados Salacgrīvā iestājās salīdzinošs klusuma periods, bet darbs attīstījās galvenokārt Limbažos un Dikļos.

1931.-1932. g. Salacgrīvā darbojās Alfrēds Mednis.

Pēc 1937. g. šo draudzi apvienoja ar Salacas draudzi.

Staiceles draudze

1933. gada pavasarī Osīša ģimene pārcēlās no Dikļiem uz Mūrniekiem. Brālis Osītis, protams, uzsāka aktīvu liecināšanu. Šajā gadā arī Ainažos fiksēta adventistu grupa ar 6 locekļiem (Feldmaņi, m. Šmite u.c.).

1934. g. tika dibināta Staiceles draudze ar grupām Ainažos, Urgā un Alojā. Draudzes statūtus 1934. g. parakstīja: E. Osītis, H. Paegle, J. Traubergs, L. Stipnieks, A. Amperman. Draudze pulcējās Paegļa mājās.

Staiceles draudzi dibināja Jānis Buile. Viņš tobrīd dzīvoja Mazsalacā un ar velosipēdu devās uz 22 km attālo Staiceli un 30 km attālo Aloju. Staiceli viņš izvēlējās tādēļ, jo tā vairāk vai mazāk atradās centrā starp izkaisītajiem adventistiem šajā novadā. Draudzes locekļi pulcējās pa grupām Urgā „Upmalās” 6-7 cilv. (Traubergi), Staicelē 5-6 cilvēki (br. Šmits, Paegļi, Anna un Ilze Alksnes u.c.). Staiceles draudzē tika apvienoti 28 draudzes locekļi.

1933.-1935. g. kalpoja Jānis Buile.

1935.-1937. g. draudzē darbojās Ernests Grīnbergs.

1936. g. draudzes vecākais Eduards Osītis.

1936. gada sākumā draudzē bija 21 draudzes loceklis un 4 nepilngadīgie.

1937. g. šo draudzi likvidēja un to apvienoja Salacas draudzē ar sapulces vietu Puikulē.

Vitrupes draudze

1904. gada septembrī Rīgas draudzei pievienojās dārznieks Jānis Holms. Vēlāk viņš kļuva par Rīgas III draudzes vecāko. Ar adventes vēsti viņš padalījās ar savu brāli Vitrupē – Alfrēdu Holmu, kurš tika kristīts 1905. gadā un bija pirmais adventists Limbažu rajonā.

1934. g. Vitrupes adventisti pulcējās sabatos Vitrupes „Aijās”. Vitrupē bija neliela adventistu grupa, kas 1937. g. tika apvienota Salacas draudzē ar sapulces vietu Puikulē.

Salacas draudzes izveide un darbība

1937. gada 7. februārī tika dibināta Salacas draudze Pāles pagasta „Dzintaros”. Šajā draudzē tika apvienotas ap Salacas upi esošās mazās adventistu draudzes un grupas. Tomēr šīs mazās draudzes neizzuda, bet saglabājās kā grupas līdz padomju varas atjaunošanai 1945. g.

1939.-1941. g. Salacas draudzē kalpoja Voldemārs Sprūds un draudzes sapulces notika Limbažos, Jūras 19, kur Sprūds dzīvoja.

Kara laikā draudzē sapulces notika reizi mēnesī Pāles „Dzintaros” pie Baķiem, turpat, kur pirms tam tika dibināta pirmā draudze Limbažu rajonā – Ārciema draudze. Kara darbība draudzes sapulces netraucēja, taču pastāvīga darbinieka draudzē nebija.

1945. maija - 1946. jūn. Salacas draudzē darbojās Ernests Grīnbergs. Viņš dzīvoja Valmierā, bet kalpoja arī Salacas draudzē, kura tolaik pulcējās Ainažos br. Feldmaņa mājā. Pēc Grīnberga draudzē kalpoja Jānis Lapa un Artūrs Jurkevics.

Pēc kara šīs izkaisītās adventistu grupas tika reģistrētas ar vienu nosaukumu – Salacas draudze. 1947. gadā Salacas draudze tika reģistrēta Pāles „Dzintaros”. Šajā mājā dzīvoja Baķi. Augšistabā bija telpa sapulcēm, bet vēlāk sapulces telpas bija lejā – pirmajā stāvā. Vēlākajos gados mājai tika uzcelta piebūve, kur notika sapulces. Tā bija izveidojusies par draudzīga, ģimenisku draudzi. Piektdienās daudzi šajās mājās nakšņoja līdz sabata sapulcei.

Draudzes darbība bija stipri apsīkusi. Apkārtējie ļaudis nebija atsaucīgi adventes vēstij, daži adventistus nicīgi saukāja par „svētajiem”. Sapulces „Dzintaros” notika tikai reizi ceturksnī, kad uz sapulci ieradās Valmieras sludinātājs.

1956. g. draudzē bija 58, bet 1974. g. 37 draudzes locekļi.

Kad uz Limbažu rajonu pārcēlās Leonards Šaripovs un sapulces notika jau reizi mēnesī, bet tad kopš 1970. gada sapulces notika jau 2 reizes mēnesī.

Salacgrīvā dzīvoja tikai 3 draudzes locekļi – Vītola un Murkaļu pāris. Uz Salacgrīvu pārcēlās Šaripovi un Holmi. Tad draudzes darbs kļuva dzīvāks.

Salacas draudze pulcējās „Dzintaru” mājās, kas bija tālu no Salacgrīvas, laukos. Draudzi vadīja un ar uzrunām kalpoja draudzes vecākais Osītis. Reizi mēnesī draudzē kalpoja Valmieras sludinātājs Jurkevics un pēc viņa E. Pavasars. Reliģijas lietu pārvalde sākumā neļāva Šaripovam ne tikai būt par reģistrētu sludinātāju, bet arī par draudzes vecāko. Tomēr Šaripovs funkcionēja kā draudzes vecākais, lai gan oficiāli par draudzes vecāko pēc Salņa bija ievēlēts Holms.

1970. g. Šaripovs iegādājās apbūves gabalu Salacgrīvā, kur iesāka būvēt draudzes namu. Varas iestādēm tika sacīts, ka viņš ceļ namu pats sev. No vienas puses tas arī nebija melots, jo nams bija iecerēts kā draudzes lūgšanas nams ar dzīvokli darbiniekam. Draudzes locekļi pašaizliedzīgi atbalstīja celtniecību, lai gan līdz tam neviens no viņiem nebija šāda apjoma celtniecībā piedalījies. No draudžu savienības līdzekļus prasīt nebija reāli. Tādēļ nepieciešamais finansējums tika atrasts, kad Edgars Čerņevskis slepeni apmeklēja Krievijā Pāvelu Macānovu, kurš sniedza finansiālu atbalstu šim projektam. Uz celtniecības darbiem brauca draudzes locekļi no Rīgas VII un Cēsu draudzēm. Dieva svētību darbam izlūdzās Ernests Klotiņš.

Pēc nama pabeigšanas radās jautājums, kā iegūt atļauju pulcēties jaunajā namā? Bija skaidrs, ka varas iestādēm šāds pavērsiens nebija plānots, jo viņi labprāt vēlētos dzirdēt pretējo – draudzes likvidēšanu. Draudzes locekļi lūdza Dievu. Pēc kāda laika radās izdevīgs apstāklis – Rīgā viesojās Ģenerālās konferences pārstāvis. Šīs vizītes laikā Salacas draudzes loceklī devās pie pilnvarotā par Reliģijas kulta lietām, lai lūgt atļauju. Bija nepieciešams Rietumu viesim parādīt, ka arī PSRS pastāv reliģiskā brīvība, tādēļ šāda atļauja tika dota. 1979. g. varas iestādes atļāva Salacas draudzei pārcelties no „Dzintariem” uz Salacgrīvu Zvaigžņu ielu 13. Tad sludinātājs Salacas draudzē bija Edgars Čerņevskis. Draudze rīkoja divus svētkus – pirmos, aizejot no „Dzintariem”, un otrus, iesvētot jaunās telpas Salacgrīvā.

Uz iesvētīšanas pasākumu ieradās Jānis Oltiņš, Ernests Klotiņš, daudz viesu bija no Latvijas un Igaunijas draudzēm. Čerņevskis turpināja savu kalpošanu draudzē, viņu un viņa ģimeni draudzes locekļi ļoti cienīja, mīlēja un vērtēja.

Pēc Čerņevska draudzē kalpoja sludinātājs Modris Lapa. Viņa kalpošanas laikā tika nodibināta draudzes svētdienas skola, kur aktīvu dalību ņēma sludinātāja sieva Dagnija Lapa.

Kopš 1991. g. Šaripovs atsāka strādāt Salacgrīvā par neiesvētīto sludinātāju, bet 2003. g. aizgāja pensijā. Kopš tā laika Salacas draudzē darbinieks ir Dzintars Ozoliņš.

1990. g. tika atjaunota Limbažu, bet 1992. g. Mazsalacas draudze, kuru locekļi, atbilstoši, atdalījās no Salacas draudzes.

1998. g. ziemā Salacgrīvā notika Bībeles izpētes seminārs, kuru vadīja Viktors Geide. Notika kristības un draudzes locekļu skaits auga.

Salacas draudzes sapulču vietas

Kopš 1937. gada Puikulē. Kara laikā Limbažos Jūras ielā 19.
Tad Pāles „Dzintaros” un tagad Salacgrīvā Zvaigžņu ielā 13.

Dagnija Lapa

Palīgmācītāja

dlapa@inbox.lv
(+371) 29485024

Zvaigžņu 13, Salacgrīva, LV-4033

Dievkalpojumi

Sestdienās
plkst. 11:00 - Bībeles izpēte (Sabatskola)
plkst. 12:15 - Svētruna

Ceļa meklētāju klubs "Bākugunis"

Tā ir starp­tau­tiska organizācija, kas domāta bērniem un pusaudžiem no 10­ līdz 16 gadiem. Šādi klubi darbojas vairāk nekā 130 pasaules valstīs, kur vairāk nekā miljons Ceļa Meklētāju ir apvienoti 30 000 klubos. Organizācijas mērķis – attīstīt gan garīgās, gan fiziskās, gan intelektuālās dotības. Un visa pamatā ir centieni mācīt pusaudžiem veidot personiskas attiecības ar Dievu. 

www.celamekletaji.lv

Kontakttālrunis: 26308671