Atkal par Trīsvienību

Pēdējā laikā man ir nācies dzirdēt vairākus negatīvus komentārus par Trīsvienības pamatmācības punktu. Ļaudīm šķiet, ka tiem ir patiesība, ka tie saprot labāk nekā citi, un tie izsaka savus personiskos apgalvojumus kā patiesību. Tiek pacelti jautājumi, uz kuriem ir atbildēts jau pirms simts, nē, pat pirms pusotra tūkstoša gadiem, taču šajos argumentos tie negrib ieklausīties, jo viņi dzīvo postmodernisma autoritāšu nolieguma post-patiesības priekšstatu pašu veidotajā pasaulītē.

Šogad Oksfordas vārdnīca par gada vārdu ir izvēlējusies vārdu „post-truth” jeb „post-patiesību”. Latviski šo vārdu ir grūti tulkot, bet to lieto kā apzīmētāju, norādot uz informācijas kvalitāti, kas vēršas pie klausītāju emocijām vai personiskās pārliecības (aizspriedumiem), kas šķiet patiesa, bet ne vienmēr tāda arī ir.

Personiskās patiesības ilūzija postmodernam cilvēkam ir ļoti tuva, tā ir pat kā personiskā ticības apliecība, kur vienīgā augstākā autoritāte ir pats šīs pārliecības īpašnieks. Šāds cilvēks par savu autoritāti var minēt: televīziju, masu medijus, kādu interneta mājas lapu, Dievu, Bībeli, vai ko tamlīdzīgu, taču norādot konkrēti, ko šīs iepriekšminētās autoritātes saka, to vārdu analīze, konteksts vai salīdzinājums, izraisa šo personu emociju neadekvātu izvirdumu, jo šādi tiek skarta viņu personiskā iekšējā pārliecība, kuru tie uzskata par nemaldīgu, pat „svētu”.

Te var rakstīt vairāk, bet konkrēti jautājumā par Trīsvienības apšaubīšanu man ir nācies saskarties tikai ar iepriekš minētiem gadījumiem. Neviena persona, kura izsaka savas šaubas par Trīsvienību, nespēj savus aizspriedumus pamatot Bībelē. Nē, tas nenozīmē, ka šīs personas nelieto Bībeli. Viņi to lieto, taču īpatnējā veidā. Piemēram, izlasa kādu rakstu vietu, un tad no tās apgalvojumu emocionālā formā pataisa par absolūto patiesību, ignorējot kontekstu un citas rakstu vietas. Izsakot savas šaubas, ar to pašu elpas vilcienu šīs personas parasti arī nodēvē mūsu vadītājus par atkritušiem, jo tie māca šo doktrīnu.

Vēl pavisam nesen, tikai pirms dažiem desmit gadiem, jautājums par Trīsvienību starp adventistiem bija neapšaubāms. Te valdīja vienprātība, ko apliecināja vispasaules draudzes sanāksmes Ģenerālkonferencē. Balsojumi par šo doktrīnu neizraisīja nekādas domstarpības, jo tā ir skaidri apliecināta gan Rakstos, gan Praviešu Gara liecībās.

1931. gadā tika formulēts pirmais oficiālais adventistu konfesionālais apstiprinājums par Trīsvienību kā pamatmācību, lai gan publikācijās šim jautājumam atbalsts tika pausts ilgi pirms tam, pat Elenas Vaitas dzīves laikā. Tas gan nenozīmē, ka pilnīgi visi tam piekrita, taču pamazām draudze bija nonākusi pie vienprātības šajā jautājumā.

Šī iemesla dēļ ir pārsteidzoši vērot, ka atdzimst pretestība pret Trīsvienību. Ko šīs pretestības atbalstītāji piedāvā? Viņi piedāvā atgriezties pie adventistu konfesijas dibinātāju uzskata, kuri neatbalstīja Trīsvienību. Taču ievēro, viņi pauda savas iebildes pret Trīsvienības mācību laikā, kad tie vēl ēda cūkgaļu, ievēroja svētdienu vai sestdienu no sešiem līdz sešiem, neko nezināja par veselības reformu un daži pat smēķēja, jo uzskatīja, ka tas veselībai nekaitē. Ar kādu Bībeles rakstu vietu var pamatot šo „atgriešanos” pie celmlaužu uzskatiem? Tradīcija par baznīctēviem jeb tēviem dibinātājiem iesniedzas viduslaikos, bet ne kustībā, kura apgalvo, ka balstīta Bībelē.

Tas tiesa, ka Elena Vaita savos darbos nelieto vārdu „Trīsvienība”, taču viņa lieto citus vārdus, kurus latviski grūti iztulkot savādāk, piemēram, „Godhead”, „Divinity” vai „Heavenly  Trio”. Viņa ir rakstījusi:

„Trīs dzīvas Debesu trijotnes personas… Tēvs, Dēls un Svētais Gars” (Ev. 615).
Svēto Garu viņa nosauc par „trešo Dievības personu” (Laikmetu ilgas, 616, 671).
Tēvu, Dēlu un Svēto Garu viņa dēvē par personām (Laikmetu ilgas, 616).
Viņa rakstīja, ka „Kristū ir dzīvība – sākotnējā, neaizgūtā un neatvasinātā” (Laikmetu ilgas, 530).

Jāatzīst, ka viņas teikumi neatrisināja Trīsvienības teoloģiju, bet tie lika draudzes locekļiem un darbiniekiem pašiem personiski šo jautājumu izpētīt. Tas arī tika izdarīts, par ko Ģenerālkonferencē sanākošie vispasaules Septītās dienas adventistu draudzes pārstāvji balsoja.

Dažiem bija radušās šaubas, vai Elena Vaita vispār bija rakstījusi šos vārdus. Varbūt grāmatas redaktori šos vārdus ir mainījuši. Viens no tiem bija Andreasens laikā, kad tika izdota grāmata „Laikmetu ilgas”. Viņš devās pie autores, lai redzētu šos vārdus viņas manuskriptos. Viņam šī iespēja tika sniegta. Vaitas manuskriptos šie vārdi bija rakstīti tieši tāpat, kā arī izdotajās grāmatās.
Bībele pati paskaidro jautājumu par Trīsvienību. Tam ir plašs konteksts un par to ir sarakstītas grāmatas.

Psalmos ir rakstīts: „tas Kungs ir labs” (Ps. 34:9), kas Pētera vēstulē tiek attiecināts uz Kungu Jēzu (1. Pēt. 2:3).
Psalmos rakstīts: „Tā Kunga acis vēro taisnos” (Ps. 34:16), kas tiek attiecināts uz Jēzu: „Tā Kunga acis vēro taisnos”.
Apustulis Pēteris citē pravieti Jesaju: „bet turiet gan par svētu To Kungu Cebaotu, bīstieties Viņu” (Jes. 8:12-13), tāpēc : „turiet Kungu Kristu svētu savās sirdīs” (1. Pēt. 3:12, 15).
Pravietis Jesaja raksta, ka nav cita Dieva, ka Viņš ir pirmais un pēdējais (Jes. 44:6). Šie vārdi tiek atkārtoti Atklāsmes grāmatas ievadā, kas tiek attiecināti uz Kungu Jēzu (Atkl. 1:8).
Pravietis Malahija izmanto frāzi „tā Kunga galds” attiecībā uz Dieva altāri (Mal. 1:7, 12). Apustulis Pāvils šo frāzi izmanto attiecībā uz piemiņas mielasta galdu (1. Kor. 10:16, 11:20).
5. Mozus grāmatā ir dota pavēle: „Tev būs To Kungu, savu Dievu, mīlēt no visas savas sirds, no visas savas dvēseles un ar visu savu spēku” (5. Moz. 6:5), ko ir mācījis arī pats Jēzus Kristus (Mat. 22:36-38, Marka 12:28-30, Lūk. 10:25-28), taču apustulis Pāvils šos vārdus attiecina uz pašu Kungu Jēzu: „Ja kas nemīl Kungu Jēzu Kristu, tas lai ir nolādēts” (1. Kor. 16:22).

Te var minēt daudz rakstu vietu, taču tad šis raksts kļūs par garu sacerējumu.

Daudzviet Jaunās Derības autori dēvē Jēzu Kristu par to Kungu, atsaucoties uz tiešiem Vecās Derības Rakstu vietu citātiem, kur Kunga apzīmēšanā ir izmantots senebreju tetragramatons (יְהוָה). Vispārsteidzošākais, ka 1. gs. jūdi, kuri bija pārliecināti monoteisti, iepazīstot Jēzu Kristu un salīdzinot Viņa personību ar Vecās Derības Rakstu liecību, varēja apliecināt Viņu par to Kungu – Jehovu, kam bija veltīts templis Jeruzalemē, kurš ir cienīgs saņemt godu un pielūgsmi. Te atklājās noslēpums, kurš bija apslēpts agrākajām paaudzēm, jo Dievu neviens nekad nav redzējis, bet Cilvēka Dēls Viņu ir darījis zināmu, jo Vārds tapa miesa un mājoja cilvēku vidū. Dievs cilvēka miesā – Kungs Jēzus Kristus, kuru viņi bija redzējuši, dzirdējuši un nu apliecināja caur Rakstu vārdiem. Tas ir tas pats Kungs, kurš Ēdenes dārzā bija saucis: „Ādam, kur tu esi?” Tas ir tas pats Kungs, kurš bija Savai tautai gājis pa priekšu mākoņu stabā dienā un uguns stabā naktī, izejot ārā no Ēģiptes. Viņš ir tas pats vakar, šodien un mūžīgi.