Vadītājs-kalps

“Jo kas ir lielāks: vai tas, kas sēž pie galda, vai tas, kas kalpo? Vai ne tas, kas sēž pie galda? Bet Es esmu jūsu vidū kā tāds, kas kalpo” (Lūk. 22:27).

Savā ziņā vadītājs-kalps ir paradokss, jo tas šķiet pretrunā ar vispārpieņemto uzskatu, kādam ir jābūt vadītājam. Pieņemts, ka vadītājs ir galvenais, viņu apkalpo kalpi, tādam tiek pievērsta vissvarīgākā uzmanība, viņš ir gluži kā “ķēniņš”. Arī tautai šāds vadītājs ir pašsaprotams, jo tādi ir gandrīz visi vadītāji un daudzi vēlas tādi kļūt, jo tas nozīmē varu, autoritāti, pozīciju, labklājību, pagodinājumu. Taču “vadītājs-kalps” institūciju varu un kontroli izmanto mazāk, bet pārliek autoritāti uz tiem, kurus vada, liekot tiem savā starpā sadarboties, uzticēties un pieaugt noteiktās spējās un rakstura īpašībās.

Pētnieku uzmanībā jēdziens “vadītājs-kalps” ir nonācis salīdzinoši nesen. Vadības pētnieki šo vadības veidu aplūkot sākuši tikai pirms 40 gadiem, lai gan arī tikai ideāli, kāds šāds vadības modelis varētu būt, bez paskaidrojuma, kā tas reāli darbojas dzīvē. Tas arī ir saprotams, jo šādu “vadītāja-kalpa” modeļa piemēru nav daudz. Savādi, bet pirmo reizi jēdziens “vadītājs-kalps” ir ticis formulēts… daiļdarbā jeb Hermana Heses novelē “Ceļojums uz austrumiem” (1956), kur iedomāts tēls “vadītājs-kalps” palīdz ceļotājiem nokļūt līdz mērķim un bez šī “vadītāja-kalpa” palīdzības tiem šis ceļojums nebūtu bijis iespējams. Tātad, pētnieki šo modeli ir ņēmuši nevis no Bībeles, bet gan no daiļdarba.

Tikai pēdējo 10 gadu laikā, saskaņā ar Norshausa pētījumu, šim modelim tiek pievērsta lielāka uzmanība publikācijās un to analizē eksperti. Vadītājs-kalps iezīmējas ar interesi un rūpēm par saviem sekotājiem, šāds vadītājs jūt tiem līdzi, tos stiprina, sagatavo, pieliek pūles, lai attīstītu viņos nepieciešamās īpašības kopējo mērķu sasniegšanā. Vadītājs-kalps savu sekotāju intereses uzskata par svarīgākām nekā paša intereses.

Vadītāju-kalpu iezīmē vairākas pazīmes:

1. Ieklausīšanās. Komunikācija starp vadītāju un sekotājiem. Vadītājs-kalps vispirms ieklausās savos sekotājos. Šādi viņš/viņa noskaidro sekotāju uzskatus un novērtē to perspektīvas, saprot, ar ko viņi cīnās un par ko šaubās.
2. Iejūtība jeb empātija. Vadītājs-kalps patiesi saprot, ko viņa sekotāji jūt, domā, pārdzīvo, tas sekotājam liek justies īpašam un uzmanības vērtam.
3. Dziedināšana. Vadītājs-kalps rūpējas par sekotāju labklājību, palīdz tiem pārvarēt personiskās grūtības, un šādas palīdzības sniegšanas laikā arī pats vadītājs-kalps top “dziedināts” jeb stiprināts.
4. Pārliecināšana. Vadītājs-kalps nevienu nepiespiež, bet cenšas pārliecināt. Šāds vadītājs panāk pārmaiņas ar mierīgu, saprātīgu pārliecināšanu. Spēja aprakstīt “lielāku attēlu” un kontekstu, kurā atrodas sekotājs, kurā ir noteikts virziens un sasniedzamais mērķis. Šādam vadītājam ir ieskats par lietām, kuras top un tiek paredzētas, spēj paredzēt iznākumu, kurš sekos, ja tiks pieņemti attiecīgi soļi.
5. Kalpošana. Vadītājs-kalps uzņemas atbildības, lai uzmanīgi vadītu ļaudis un organizāciju, kuru tam ir uzticēts vadīt, uzskatot to par svinīgu atbildību, kurai ir jānes labumu sabiedrībai.
6. Nodošanās sekotāju izaugsmei. Vadītājs-kalps uzskata ikvienu savu sekotāju par īpašu un unikālu, ar īpašu vērtību, kuras pieaugšana nes labumu gan pašam sekotājam, gan arī organizācijai kopumā. Šāds vadītājs saviem sekotājiem sagādā iespējas veidot karjeru, attīstīt spējas, iemaņas, izrādot personisku ieinteresētību to idejās, iesaistot lēmumu pieņemšanas procesā. Vadītājs-kalps sagatavo sekotājus, lai tie spēj darboties neatkarīgi un brīvi, pieņemt lēmumus paši, bez piespiešanas, uzticoties tiem, ka tie virzīsies uz kopīgā mērķa sasniegšanu.
7. Kopienas uzcelšana. Vadītājs-kalps veido kopienu, jo tā vieno kopā sekotājus, liekot tiem apzināties, ka tie ikviens ir daļa no kaut kā lielāka. Tie veido kopienu, kur sekotāji var justies droši un saiknē ar citiem, virzoties uz kopīgu mērķi, vienlaicīgi ļaujot tiem izrādīt savu individualitāti. Tie izveido kopienu, kurā tās dalībnieki gādā viens par otru, kas, savukārt, spēj rūpēties par apkārtējo sabiedrību un tās vajadzībām.
8. Ētiska rīcība. Vadītājs-kalps parāda ētiskas īpašības: pazemību, spējas piedot, uzticamību, mīlestību, drosmi, gudrību un uzupurēšanos.

Kā mēs nojaušam, lasot šo sarakstu, šīs īpašības ļoti atgādina Jēzu Kristu un Viņa kalpošanas modeli. Taču pētījumos par vadību tieši neviens no ekspertiem to nepiemin, jo tie vadās no paradigmas, ka zinātnei nav nekā kopīga ar reliģiju. Taču vienlaicīgi tie pilnībā izmanto Jēzus Kristus atklāto “vadītāja-kalpa” modeli un priecājas, cik tas ļoti labi izskatās.

Vadītājs-kalps savus sekotājus noliek pirmajā vietā, ar tiem ir godīgs un attiecas pret tiem taisnīgi. Vadītājs-kalps cenšas veidot ar saviem sekotājiem ilgtermiņa attiecības. Tas palīdz vadītājam-kalpam izprast savu sekotāju vajadzības, spējas un mērķus. Šis modelis darbojas tur, kur vadītājam ir dziļa iekšēja vēlēšanās palīdzēt citiem. Vairāki pētnieki šo modeli vērtē kā “utopisku” un attiecina to uz “ideālo pasauli”, ne no šīs sabiedrības, kas ir patiesi, jo šajā pasaulē šo modeli piekopj tikai tās kopienas, kuras savu nākotni saista ar Debesu valstību. Laicīgajā sabiedrībā šo modeli ir samērā grūti ieviest, jo tam ir nepieciešama ticība vienam mērķim, uz kuru ved viens Vadītājs.

Pētījumos ir atklāts, ka “vadītāja-kalpa” modelis nedarbojas tur, kur sekotāji nevēlas būt vadīti, atbalstīti vai apmācīti. Šī vadības modeļa spēks ir manāms tikai tur, kur to pieņem sekotāji.

Vadītāja-kalpa modelis padara uzupurēšanos par galveno dzinējspēku vadībā, sniedz savādāku ietekmi uz sekotājiem nekā to dara stingra kontrole. Šī modeļa spēku ir nodemonstrējis Jēzus Kristus, mācot Saviem sekotājiem:

“Jūs Mani saucat: Mācītājs un Kungs, un jūs pareizi darāt, jo Es tas esmu.

Ja nu Es, jūsu Kungs un Mācītājs, esmu jūsu kājas mazgājis, arī jums pienākas cits citam kājas mazgāt. Jo Es jums priekšzīmi esmu devis, lai jūs darītu, kā Es jums esmu darījis” (Jāņa 13:13-15)

“Būdams cilvēces vadītājs un kalpodams savam Tēvam, Viņš ar savu piemēru parādīja, kāds varētu un kādam vajadzētu būt katram dēlam. Šodien Dievs no cilvēkiem prasa tādu pašu paklausību, kādu Viņam parādīja Kristus. Viņš savam Tēvam kalpoja ar mīlestību, labprātīgi un, būdams brīvs. “Man ir prieks dzīvot pēc Tava prāta, Mans Dievs,” Viņš apliecināja, “un Tavi likumi ir ierakstīti dziļi Manā sirdī.” (Ps. 40:9) Lai paveiktu to darbu, ko darīt Viņš bija nācis, Kristus nevienu upuri neuzskatīja par pārāk lielu un nevienas pūles par pārāk smagām.

“Mans ēdiens,” Viņš teica, “ir darīt Tā gribu, kas Mani sūtījis, un pabeigt Viņa darbu.” (Jāņa 4:34)
Arī mums tā ir jākalpo Dievam. Kalpo tikai tas, kurš līdzinās šim augstākajam paklausības standartam” (Elena Vaita “Kristus līdzības”, 282-283. lpp.).
 

Literatūra:
Northouse, Peter G., “Leadership: Theory and Practice”, Los Angeles: SAGE, 2016.
Vaita, Elena G. “Kristus līdzības”, Rīga: Patmos.