Arī mācītāji ir cilvēki

26. janvāris, 2017 | Adventist Review

Profesionāļi un depresija

Labi adventisti nenonāk depresijā! Ja šis apgalvojums būtu patiess, vai pētnieki nesteigtos izmeklēt viņu noturības noslēpumu? Un vai tie, kuri ir pakļauti depresijai, nevēlētos šo pašu aizsardzību?

Tomēr daudzi labi cilvēki un viņu mācītāji cieš no šī piemeklējuma un daudzi izvēlas noliegšanu kā „zāles”. Aizverot acis uz acīmredzamajiem simptomiem, viņi cenšas paši sevi pārliecināt, ka patiesībā nemaz nav depresīvi.

Daļēji pamudinājums slēpt savu depresiju rodas no uzskata par „laimes testu”, ar kuru daži mēra garīgo labklājību. Galu galā, kā raksta Elena Vaita, „tiem, kuri mīl Dievu un Viņa patiesību, ir jābūt vislaimīgākajiem cilvēkiem pasaulē” 1 Ja laime nepārtraukti neparādās mācītāja pieredzē, tad kāds var būt kārdināts uzskatīt, ka depresiju izraisa kāda novirze no garīgā kursa.

Lai gan novirze no personas garīgā kursa var sakrist, vai kā sekas izraisīt depresijas epizodi, bieži vien depresiju izraisa citi faktori, nevis garīgā dzīvīguma iztrūkums.

Elijas gadījumā galējs fiziskais pārgurums kombinācijā ar bailēm un rūgtu sarūgtinājumu izraisīja viņā dziļu depresiju un izmisīgu vēlmi mirt.2 Jesajam “tā bija tautas atkrišana, kas Dieva kalpam izraisīja dziļāko depresiju.”3 Pāvila gadījumā “gara depresija, kuru cieta apustulis bija…, pārsvarā miesas vājuma izraisīta.”4

“Atceroties savu Dieva likuma pārkāpumu, šķita, ka Dāvids morāli kļuva kā paralizēts, viņš bija vājš un neizlēmīgs.” Tomēr, “savā dziļajā nelaimē Dāvids nokratīja no sevis depresiju, kas to tik ilgi bija nospiedusi.”5

Pārāk maz ir zināms par depresiju, ko bija izcietuši šie ticības varoņi, lai uz tiem varētu attiecināt mūsdienu diagnozes kritērijus un noteiktu klīniskās depresijas pazīmes. Tomēr divi citi gadījumi sniedz ieskatus par iemesliem un mierinājuma pārliecību, ka depresijas laikam reiz pienāk gals.

Pat pravieši ir cilvēki

Elena Vaita rakstīja par savu vīru Džeimsu: „Man tika rādīts, ka Dievs nebija paredzējis, lai mans vīrs nestu tās nastas, kuras viņš ir nesis pēdējo piecu mēnešu laikā… Tas viņam ir sagādājis apmulsumu, nogurumu un nervu izsīkumu, kas ir izraisījis drosmes zudumu un depresiju.”6 “Viņš necieš no miesas sāpēm, bet viņa lielākā cīņa ir ar gara depresiju.”7 Citviet viņa raksta: “Mans vīrs ir priecīgs un laimīgs. Visa depresija ir pārgājusi.”8

Viņas pašas pieredze ir zīmīga: “Tā man ir nepierasta lieta būt tik ilgi pārvarētai un tik daudz ciest no gara depresijas, kā esmu cietusi pēdējo dažu mēnešu laikā.”9 Atsaucoties uz citu gadījumu, viņa raksta: “Esmu saņēmusi drosmi atņemošas vēstules no Betlkrīkas. Kad es tās lasīju, es izjutu neizsakāmu garīgu depresiju, milzīgu prāta agoniju, kura, šķiet, uz īsu laiku atņēma man dzīves enerģiju. Es trīs naktis nespēju gulēt. Manas domas bija satrauktas un apmulsušas.”10

Elenas Vaitas novirzīšanās no viņas normālās darbības ir spilgtā kontrastā ar viņas atlabšanu, kad izbeidzās depresija: „1871.g. 30. aprīļa vakarā es devos pie miera ar nomāktu garu. Jau trīs mēnešus es biju drosmi atņemošā stāvoklī.” „Kad es atmodos, mana depresija bija pārgājusi, mans gars bija priecīgs un es izjutu lielu mieru. Nespēks, kas mani bija padarījis nederīgu darbam, bija zudis, un es apzinājos spēku un dzīvīgumu, no kura es jau mēnešiem ilgi biju atsvešinājusies.”11

Identifikācija un dziedināšana

Precīzi noteikt depresijas iemeslu bieži vien ir sarežģīti, īpaši tad, ja tai ir vairāki iemesli. Piemēram, mācītājam var būt depresiju izraisoši ģimenes apstākļi, personības īpatnības, kas viņu atver saslimšanai, dziļi iesēdušies negatīvās domāšanas paraugi vai kādi satraucoši momenti, kas notika pirms depresijas epizodes.

Lai arī attiecīgā brīdī iemesli var kombinēties, mācītājam ir vairākas iespējas, kuras var palīdzēt mazināt spriedzi gan simptomos, gan iemeslos, kas izraisa depresiju.

Vilinoša izvēle ir nedarīt neko. Neārstēta depresijas epizode pēkšņi var pāriet vidēji aptuveni pēc astoņiem mēnešiem. Tomēr pati depresija var ieilgt pat divreiz ilgāk. Tas būtu slikts padoms, ļaut depresijai ievilkties tik ilgi, liekot šai personai nevajadzīgi ciest, uzliekot nastu šīs personas ģimenei, ja atveseļošanās var iestāties ātrāk.

Otra iespēja mācītājam ir fokusēties uz ciešanu mazināšanu, ko izraisa simptomi. Apzināti praktizējot simptomu „veselīgos pretstatus”12, var stiprināt to, kam ir jāpārvar depresiju izraisoši izaicinājumi.

Trešā iespēja ir mobilizēt resursus. Tas nav negods pieņemt palīdzību depresijas ciešanu laikā, ko izraisa neirotransmiteru līmeņa kritums smadzenēs.13 Ar medicīnisku palīdzību, ko apvieno ar padomdošanu, atveseļošanās var iestāties astoņu nedēļu laikā, nemaz negaidot astoņus mēnešus!

Saprotošais Glābējs

Tumšākajās stundās mācītājiem ir svarīgi atcerēties, ka Jēzus no paša pieredzes saprot, ko nozīmē būt depresīvam. Mācekļi „bieži redzēja Viņu nospiestu, bet nekad iepriekš tik ārkārtīgi noskumušu un klusu… Viņš vaidēja kā ciešot zem smagas nastas… Viņa izskats konvulsēja no mokām, viņa bālā seja pauda ciešanas, ko nevar aprakstīt.”14 Kad eņģelis stiprināja Kristu Ģetzemānē, Viņa „agonija neizbeidzās, bet Viņa nospiestība un mazdūšība pārgāja.”15

Neapšaubāmi mūsu Glābējs ir iepazinis mūsu vājības (Skat. Ebr. 4:15-16). Lai gan daži depresīvi mācītāji var just, ka Dievs ir tālu un neatbild, patiesībā, Jēzus „rūpējas par ikvienu tā, it kā neviena cita virs zemes nebūtu.”16 Dieva griba attiecībā uz ikvienu cilvēku ir izteikta vārdos: „Mīļais, es tev novēlu visās lietās labklājību un veselību.” 17

Nospiestībā esoša mācītāja gaistošās cerības var tapt aizdegtas no šī spilgtā iedrošinājuma, ka viņa depresija tik tiešām izbeigsies kā tieša atbilde uz lūgšanu,18 caur debesu apstiprinātiem dabiskajiem līdzekļiem, kas atnes brīnišķīgus rezultātus,19 vai caur veselību veicinošu medicīnisku ārstēšanu.
 
Peters Svansons

Avots: Adventist Review
 
  1. Ellen G. White,in Bible Echo and Signs of the Times, Apr. 1, 1889.
  2. See Ellen G. White, Prophets and Kings (Mountain View, Calif.: Pacific Press Pub. Assn., 1917), p. 161.
  3. Ellen G. White, Testimonies for the Church (Mountain View, Calif.: Pacific Press Pub. Assn., 1948), vol. 5, p. 749.
  4. Ellen G.White, Sketches From the Life of Paul (Washington, D.C.: Review and Herald Pub. Assn., 1974), pp. 175, 176.
  5. Ellen G. White, Patriarchs and Prophets (Mountain View, Calif.: Pacific Press Pub. Assn., 1890), pp. 729, 731.
  6. E. G. White, Testimonies, vol. 3, pp. 503, 504.
  7. Ellen G. White, Manuscript Releases (Silver Spring, Md.: Ellen G. White Estate, 1990-1993), vol. 6, p. 304.
  8. Ibid., p. 345.
  9. Ellen G. White, In Heavenly Places (Washington, D.C.: Review and Herald Pub. Assn., 1967), p. 52.
  10. Ellen G. White, Mind, Character, and Personality (Nashville: Southern Pub. Assn., 1977), vol. 2, p. 461.
  11. Ellen G. White, Life Sketches of Ellen G. White (Mountain View, Calif.: Pacific Press Pub. Assn., 1915), pp. 197, 202.
  12. “It is of the highest importance that the weak points in our character be strengthened by exercise and that the strong, unfavorable points be weakened by working in an opposite direction and by strengthening opposite qualities” (E. G. White, Testimonies, vol. 3, p. 504).
  13. Neil Nedley, Depression: The Way Out (Ardmore, Okla.: Nedley Publishing, 2009), p. 107.
  14. Ellen G. White, The Spirit of Prophecy (Battle Creek, Mich.: Seventh-day Adventist Pub. Assn., 1878), vol. 3, pp. 94, 95.
  15. Ellen G. White, The Desire of Ages (Mountain View, Calif.: Pacific Press Pub. Assn., 1898), p. 694.
  16. Ibid., p. 480.
  17. Ellen G. White, The Ministry of Healing (Mountain View, Calif.: Pacific Press Pub. Assn., 1905), p. 113. See also 3 John 2.
  18. “If you are sick, call for the church leaders. Have them pray for you and anoint you with olive oil in the name of the Lord. (Prayers offered in faith will save those who are sick, and the Lord will cure them)” (James 5:14, 15, GW). Texts credited to GW are taken from God’s Word. Copyright 1995 God’s Word to the Nations. Used by permission of Baker Publishing Group. All rights reserved.
  19. Ellen G. White, Selected Messages (Washington, D.C.: Review and Herald Pub. Assn., 1958, 1980), book 2, p. 346.