Bībeles kanons un apokrifi

8. februāris, 2017 | Andris Pešelis

Visi apokrifi ir sastopami grieķu Vecās Derības tulkojuma Septuagintas manuskriptos, bet to nekad nav bijis ebreju masoretu tekstā. Tieši Septuagintai varam būt pateicīgi par apokrifu iekļaušanu Bībeles tekstā. Ēģipte ir Bībeles apokrifu dzimtene. To nosaukums ir izcēlies no grieķu vārda, kas norāda, ka tajos ir kāda apslēpta jēga, kas atklājas tikai izredzētiem. Aleksandrijas skolas alegoriskās pieejas atbalstītāji visur centās Bībelē saskatīt simbolus, zīmes, apslēptu jēgu. To var nosaukt par sava veida bībelisko ezotērismu. Palestīnā jūdi nepieņēma apokrifus, tādēļ ir pamats domāt, ka pastāvēja Vecās Derības Aleksandrijas kanons (grieķu valodā ar apokrifiem) un Palestīnas kanons (ebreju valodā bez apokrifiem).[1] Jamnijas sinodē (90. g. pēc Kristus), kur jūdu rabīni apstiprināja Vecās Derības kanonu, tie pat netika pieminēti. Paliek jautājumi – ja tie bija svarīgi jūdu tautas vēsturiski notikumi, tad kāpēc paši jūdi neatzina apokrifus par Dieva inspirētiem Rakstiem? Kāpēc tie netika uzrakstīti ebreju valodā, bet gan tikai grieķu valodā? Kāpēc tos necitēja Jēzus Kristus un apustuļi? Tas norāda, ka apokrifu iekļaušana starp Vecās Derības Rakstu kanona grāmatām ir notikusi kā vēlāks jauninājums.[2] Jautājums vienīgi ir atklāts, cik plaši tika pārstāvēta šī Jamnijas sinode, un kāda bija tās autoritāte jūdu kopienā, lai apstiprinātu kanonu. Jūdi uzskata, ka kopš pravieša Malaķijas laika Dieva Gars esot Israēlu atstājis, tāpēc apokrifi nevar būt dievišķi inspirēti.[3]
 
Apokrifi nevienā vietā nesatur izteicienus: tā saka tas Kungs, pretendējot uz Svēto Rakstu nosaukumu. Tie satur filozofiskas pārdomas un vēsturiskus stāstījumus, kuru autentiskumu mūsdienās ir grūti pierādīt. Kā jau literatūra ar apslēptu jēgu, tie satur nebībeliskas mācības, kuras nav saskaņā ar pārējās Bībeles vēsti:
  1. Aizlūgšanas par mirušajiem. 2. Makab. 12:43-45, mācot, ka arī pēc nāves cilvēkam iespējama glābšana pretēji Bībeles mācībai par tiesu (Ebr. 9:27).
  2. Mirušo svēto aizlūgšanas par citiem mirušajiem un dzīvajiem 2. Makab. 15:11-14 ir pretrunā ar Rakstiem, kur tikai Kristus Debesīs aizlūdz par dzīvajiem (Ebr. 4:14-16), bet mirušajiem Viņa aizlūgšanas nav vajadzīgas (Sal. Māc. 9:5-6).
  3. Mirušie lūdzot Dievu un Dievs tiek skubināts tos uzklausīt Baruha 3:4.
  4. Tajos ir vēsturisko notikumi sagrozījumi. Piemēram, Antioha IV Epifāna nāve. Makabeju grāmatas piedāvā trīs versijas: 1) 1. Makab. 6:1-16 vēstī, ka viņš miris Persijā, savā gultā, draugu lokā. 2) 2. Makab. 1:14-17 vēstī, ka viņš miris templī savu laulību laikā, kad ienaidnieki uz viņu metuši akmeni un satrieca viņam galvu. 3) 2. Makab. 9:1-29 vēstī, ka Antiohs Epifāns miris karagājiena laikā pret Israēlu. Dievs viņu esot nolādējis ar nedziedināmu slimību, ka viņš lielās vēdera sāpēs izvēlies no saviem kara ratiem un tārpu saēsts nomiris. Trīs versijas gandrīz paralēli viena otrai. Tas tikai atklāj, ka vēsturiskajai Antioha figūrai tika pievienots izdomāts apraksts. Paliek noslēpums, kur te ir patiesība, bet kur izdoma. Tas aktuālizē jautājumu – vai ir droši izmantot Antioha figūru Bībeles pravietojumu (Daniēla grāmatas) interpretācijā?
  5. Salamana Gudrība 12:1 māca panteisma ideju, ka Dievs esot visās lietās.
  6. Salamana Gudrība 8:19-20 un Baruha 3:3 samanāma reinkarnācijas ideja.
  7. Tobija 5:12 Dieva eņģelis meloja, bet Tobija 6:1-9 Dieva eņģelis mācīja maģiju.
  8. Tobija 12:9; 14:11 māca, ka žēlastības dāvanu došana glābjot no nāves un šķīstot no grēkiem,
  9.  Tobija 4:17 māca sniegt palīdzību tikai cienīgiem un nemīlēt savus ienaidniekus.
  10.  Judītes grāmatā var lasīt, kā Judīte ar seksuālo pakalpojumu piedāvājumu pievīla un nogalināja ķēniņa Nebukadnēcara ģenerāli, lai gan Dievs caur pravieti Jeremiju aicināja jūdus pakļauties Bābelei (Jer. 38:1-4). Te skaidri redzama apokrifu grāmatas pretruna ar Bībeles kanonisko grāmatu vēsti.
 
Kā redzam apokrifu grāmatas nelīdzinās Bībeles kanoniskajām grāmatām. Bez tam apokrifu grāmatas satur Bībelei neraksturīgus notikumu un brīnumu aprakstus, kas šos literāros darbus ierindo starp pasaku grāmatām. Pirmo reizi apokrifu grāmatas dokumentēti tiek pieminētas Origēna “Heksaplā”, kas liecina, ka baznīctēvs Origēns varētu būt atbildīgs par to ienešanu Bībelē.[4]
 
Sinaja kodekss, kurš tapa Romas imperatora Konstantīna laikā, satur arī atsevišķas Vecās Derības grāmatas savā grieķu tulkojumā (Septuagintas variantā), kam pievienoti apokrifi: Daniēla grāmatas pielikumi, Tobija, Judītes grāmatas, 1.-4. Makabeju grāmatas, bet kodeksa nobeigumā pēc Atklāsmes grāmatas pievienotas Hermas Gana grāmata un Barnabas vēstule. Lai gan Atklāsmes grāmatas beigās ir teikts, ka neko nebūs pievienot šai grāmatai (Atkl. 22:18-19), tomēr Sinaja kodekss noslēdzas pretēji šim Dieva norādījumam ar pielikumu – Barnabas vēstuli.[5] Ja Sinaja kodekss tiek pieņemts kā labākais no manuskriptiem, tad, ja esam līdz galam godīgi, jaunajos Bībeļu tulkojumos bez apokrifu grāmatām būtu jāiekļauj arī Hermas Gans un Barnabas vēstule.
 
Arī Vatikāna kodekss, kurš ir tapis tanī pat laikā, kad Sinaja kodekss, satur Barnabas vēstuli un visus pārējos Vecās Derības apokrifus, izņemot Makabeju grāmatas.
 
Kristīgajā baznīcā attieksme pret apokrifiem ir bijusi neviennozīmīga. Rietumu baznīca apokrifus ir pieņēmusi, bet Austrumu baznīca tos vēl joprojām noraida.
 
Apokrifu grāmatas par kanoniskām Romas katoļu Baznīca pasludināja Trentas koncilā 1545-1563.
 
Deiterokanoniskās grāmatas jeb kanona paplašināšana
 
1545.g. tika atklāts Trentas koncils, kur starp visādiem citiem jautājumiem tika Baznīcas attieksme pret Bībeli. Koncils nosodīja reformatoru pieeju Rakstiem, uzskatot, ka Bībelē ir viss nepieciešamais cilvēka glābšanai un tai ir augstāka autoritāti par tradīciju. Tika nosodīts Rakstu iedalījums kanoniskajās un apokrifu grāmatās. Nosodīts apgalvojums, ka latīņu Vulgāta satur kļūdas un Bībele jāstudē oriģinālvalodās. Nosodīts apgalvojums, ka Bībeles mācība ir skaidra un saprotama bez komentāriem vienīgi Svētā Gara spēkā. Šajā koncilā tika apvienoti spēki tradīcijas paaugstināšanā līdzvērtīgi Svētiem Rakstiem[6], latīņu Vulgātas teksta apstiprināšana par autentisku Dieva iedvesmotu Vārdu, apokrifu grāmatu kanonizēšana un lajiem atņemtas tiesības personiski lasīt Rakstus un tos interpretēt bez garīdznieku starpniecības.[7]
 
Protestanti pieļāva apokrifu grāmatu lasīšanu, bet izdalīja tās atsevišķi starp Vecās Derības un Jaunās Derības Rakstiem, bet, sākot ar 1618. g., pamazām apokrifi tika izņemti ārā no protestantu Bībelēm.[8] Daudzajos Bībeļu izdevumos laikā starp 16. un 20. gs. nav apokrifu grāmatu. Jāsaka, ka arī Romas katoļu Baznīcā ne visi bija vienisprātis par apokrifu grāmatu kanoniskumu. Daļēji vai pilnīgi tos noraidīja Gregors Lielais, Bēda, Alkuins (m. 804), Akvīnas Toms (m. 1274), kardināls Hugo (13. gs.), Nikolas no Liras (m. 1349), Tomass Anlikus (15. gs.), Burgosas Pauls (m. 1435), Alfonso Tostatus (m. 1454), kardināls Himeness (m. 1517), Luiss Vivs (m. 1540) un kardināls Kajetāns (m. 1534).[9]
 
Attieksme pret apokrifiem sāka mainīties 20. gs., kad radās interese par starpkonfesionāliem Bībeles izdevumiem, kurus atzītu un lietotu arī Romas katoļu Baznīca. Tādēļ apokrifi atgriezās jaunajos Bībeļu tulkojumos un izdevumos.
 
Jaunais latviešu tulkojums un kanons
 
Pārsteidzoši, bet protestantu kopienās valdīja liels prieks, kad tika paziņots, ka latviešu jaunā tulkojuma komiteja tulkos arī deiterokanoniskās grāmatas. Prieku pauda pat tie, kam šo ierosinājumu vajadzēja noraidīt. Tika apgalvots, ka apokrifi gadsimtiem ilgi nepelnīti esot noraidīti, bet vispār tie esot labi, un kopš Glika neviens šos literārās daiļrades darbus nekad nav tulkojis latviešu valodā, un tagad šī netaisnība esot novērsta un jaunajā tulkojumā tie būs iekļauti. Prieku veicināja arī cerība, ka apokrifu klātbūtne sekmēs šī jaunā izdevuma atzīšanu Romas katoļu Baznīcā. Tomēr latviešu jaunais tulkojums tā arī neieguva kāroto Imprimatur no Romas katoliskās organizācijas.
 
Attieksme pret pseidoepigrāfiskajām Jaunās Derības grāmatām
 
Pēdējā laikā Latvijas Bībeles biedrība ir izdevusi arī pseidoepigrāfiskās (no grieķu valodas “viltus parakstītās”) grāmatas kā Toma un Pētera evaņģēlijus, Pētera apokalipsi, Barnabas vēstuli. Tiek apgalvots, ka šie darbi palīdzot labāk izprast agrīno kristīgo draudzi. Grāmatas senums nedod cieņu tajās esošajiem maldiem līdzīgi kā sirmgalvim nedara godu runāt aplamības. Lielākā daļa no tā sauktajām pseidoepigrāfiskajām grāmatām ir tapušas Ēģiptē un to autori nav zināmi, bet tie ir izmantojuši apustuļu vārdus, jo, redzot, ka kristieši labprāt iegādājas Jaunās Derības rakstus, piedāvāja savus daiļdarbus kā pašu apustuļu rakstītus oriģinālus. Pēc satura tie ir ļoti tuvi Jaunās Derības kanoniskajām grāmatām, daudzās vietās tie pat saskan, taču nevar noliegt, ka tajos ir arī daudz aplamību, kur autori ir centušies piedēvēt Jēzum grieķu filozofijas jēdzienus, ezotērisma un okultisma mācības.
 
Pagāniskās Romas vajāšanas pret kristiešiem pirmajos gadsimtos tika vērstas ne tikai pret cilvēkiem, bet arī pret Rakstiem. Tādēļ agrīnajiem kristiešiem bija jābūt skaidrībā, vai riskēšana ar dzīvību atmaksājas, glabājot savās mājās, piemēram, Barnabas vēstuli, Hermas ganu vai Pētera apokalipsi. Vajāšanu laikā ļoti ātri kļuva skaidrs, kuras Jaunās Derības grāmatas tiešām ir kanoniskas, bet kuras ir apokrifi vai pseidoepigrāfiskas. Pamazām visas apokrifu un pseidoepigrāfiskās grāmatas nonāca aizmirstībā, līdz 20. gadsimtā zinātnieki tās izraka un iesāka publicēt kā jaunas “gaismas” atklāsmi. Ēģiptē tika atrasts pat Jūdas Iskariota evaņģēlijs, kurš masu medijos tika pagodināts kā iespējami “sākotnējais Jēzus Kristus evaņģēlija apraksts”. Vecos maldus izceļ pat Bībeļu biedrības, kuras šos pseidoepigrāfiskos darbus iesāka publicēt un izplatīt.
 
Apokrifu un pseidoepigrāfiskajām grāmatām ir tikai viena laba īpašība – tie ir ļoti seni dokumenti. Taču tiem nav nekā kopīga ar Bībeles vēsturi, Dievišķi inspirēto Vārdu un mācību, kas svētiem reiz dota. Ja maldi tiek likti vienā plauktā kopā ar patiesību, tad tas nozīmē, ka ir pienācis laiks, kad priesteri ir pārstājuši atšķirt svēto no nesvētā, šķīsto no nešķīstā.
 
Secinājumi
 
Dievs pats vadīja Savu draudzi pieņemt kanoniskās un noraidīt nekanoniskās Bībeles grāmatas. Tieši tāpat Dievs vadīja Savu tautu šaubu un atkrišanas laikā pieņemt patieso Bībeles tekstu. Ja jau Dievs vadīja Bībeles kanona izveidi, tad Viņš vadīja arī tā teksta saglabāšanu un pieņemšanu draudzēs. Ja tas tā nav, tad sanāk, ka Dievs ir izveidojis kanonu, bet nav saglabājis tā sākotnējo tekstu. Tas skanētu neloģiski. Raksti nav tikai pašu cilvēku meklējumi pēc Dieva. Tas ir dzīvais Dieva Vārds (Ebr. 4:12).
 
Attieksmei pret apokrifu grāmatām mums vajadzētu būt neitrālai. Šāda attieksme pret tām bija arī Luteram, kurš atzina, ka tās var būt vērtīgas kā vēstures apraksts, bet ne pamats, lai uz tām būvētu ticību Dievam. Pret pseidoepigrāfiskajām grāmatām mums ir jābūt noraidošai attieksmei, jo tās nesatur mācību, kurai mūs ir jāved tuvāk Kristus atziņai.
 
[1] L. Froom “The Prophetic Faith of Our Fathers”, 1:74-77.
[2] Anchor Bible Dictionary, art. “OT Apocrypha”.
[3] The Oxford Dictionary of the Jewish Religion”, art. “Canon of the Old Testament”.
[4] J. Moorman “Forever Settled”, 20.
[5] G. Riplinger “New Age Bible Versions”, 553, Б. Мецгер “Текстология Нового Завета”, 40, The Seventh-day Adventist Bible Commentary, 5:119.
[6] E. Froom „Prophetic Faith of our Fathers”, 2:474-475.
[7] D. Fuller “Which Bible?”, 236; J. Moorman “Forever Settled“, 219-220.
[8] S. Gipp “Gipp’s Understandable History of the Bible”, 100; J. Moorman “Forever Settled“, 240-242.
[9] L. Froom “The Prophetic Faith of Our Fathers”, 1:83, atsaucoties uz B. F. Westcott “A General Survey of the History of the Canon of the New Testament”, 4th ed. London: Macmillan and Company, 1875, appendix D, 459-461, 466-467, 471.