Cilvēks nav tikai skaitlis statistikā

7. marts, 2017 | Elīna Ģipsle

Vai daudzreiz nav tā, ka kristieši, domājot par to, kā glābt citus cilvēkus pasaulē no grēka un pazušanas, aizmirst par saviem brāļiem un māsām Kristū, kas ir viņiem blakus. Dažreiz vai pat bieži, plānojot evaņģelizācijas pasākumus, sāk strīdēties savā starpā. Ko tur liegties? Tā ir cilvēka grēcīgā daba, pie kuras nedarbojoties ar Jēzus spēka palīdzību, pašplūsma labus augļus nenesīs.

Evaņģelizēt jeb nest Labo Vēsti nav nepieciešams tikai kādiem cilvēkiem x vai y, kuri ir ārpus draudzes. Tavs un mans personīgais evaņģēlija darba lauks ir tur, kur mēs katrs atrodamies jau tagad. Šodien, nevis tas, kuram jāgatavojas pēc kaut kāda laika, noteiktos termiņos.

Sāksim ar to, ka arī man pašam ir vajadzīgs evaņģēlijs katru dienu. Man ir vajadzīga Jēzus klātbūtne manā dzīvē ik dienas, tad arī būs mazāka iespēja „savārīt ziepes” attiecībās ar līdzcilvēkiem. Gan draudzē, gan ārpus tās. Man ir vajadzīgas dzīvīgas sarunas ar manu Glābēju un Viņa Vārda studēšana daudz, daudz vairāk nekā interneta dzīļu studēšana.

Evaņģēlijs ir vajadzīgs maniem mājiniekiem – vīram, sievai, bērniem. Pat suns un kaķis redzēs un jutīs, kādam dievam Tu kalpo. Kā runā, kā uzvedies, kāda ir Tava intonācija. Vai Tu iedvesmo katru satikto cilvēku celties jauniem izaicinājumiem pretī ticībai saviem spēkiem un Dieva spēkam vai arī mērķtiecīgi gremdē.

Dieva glābjošā vēsts ir vajadzīga Taviem darba kolēģiem, pretimnācējam vai blakussēdētājam kādā sabiedriskā vietā.

Draudzē cilvēkiem daudzreiz ir visgrūtāk nest šo Labo Vēsti ar savu klātbūtni un vārdiem, jo sabiedrībā, kurā atrodamies visbiežāk, nav iespējams izlikties. Acīmredzamais nemelo. Un bieži vien notiek tā, ka kristietis draudzē sāk koncentrēties uz ticības biedriem kā savu nepiepildīto gaidu objektiem. Kāds domā: „Pēterim vajadzētu vairāk piedomāt pie savas runas un attieksmes… žēl, ka tā māsa Kristū nebija svētrunā, jo vēsts bija tieši priekš viņas. Viņa taču neko nesaprot par šo jautājumu… Tas jau sen ir skaidrs!”

Jums tas neko neatgādina? Farizeja un muitnieka lūgšana (Lūkas 18;10-14). Kuru Dievs uzklausīja? To, kurš nožēloja, nevis salīdzināja sevi ar citiem. Tā teikt, grēcīgākiem, ne kā viņš pats. Mēs nedrīkstam citus salīdzināt ar Jēzu un gaidīt no viņiem konkrētu rīcību, mums jāsalīdzina pašiem savs raksturs ar Jēzus raksturu. Tam sekos pareizā attieksme un rīcība.

Cilvēki, kuriem ir vajadzīgs Dievs, nav tikai skaitļi, kurus saskaitīt. Tie ir dzīvi cilvēki, kas jums ir līdzās ikdienā, ik dievkalpojumā un kopīgā kalpošanā.

Mazāk skatīsimies viens uz otru, vairāk uz „Jēzu, ticības iesācēju un piepildītāju” (Ebr. 12:2) Arī sevi patiesā gaismā varam ieraudzīt tikai, skatoties uz Viņu, uz Kristus upura nopelnu mūsu labā.

Elīna Ģipsle

Kontakti

Septītās dienas Adventistu Latvijas draudžu Savienība

Baznīcas iela 12a, Rīga, LV-1010, Latvija

Tālrunis: +371 67240121
E-pasts: sdaoffice@gmail.com

Saulrietu kalendārs 2016