Piecas atziņas, kā justies savā draudzē laimīgam

10. marts, 2017 | Jana Kuzmenkova

Draudzē, kā jau ikvienā ģimenē, ir priecīgāki un skumjāki brīži, jo viss pamatā balstās uz attiecībām ar līdzcilvēkiem un Dievu. Bet kā būtu, ja kādu dienu tava draudze vairs neeksistētu, ja vairs nebūtu jādodas uz baznīcu, jākalpo, jāsatiek ticības brāļi un māsas? Domājot par to, rodas bailes un nedrošība. Un gribas izsaukties: “Nē, tikai ne to!” Lai gan draudze nenosaka personīgās attiecības ar Dievu, tā ir nepieciešama mūsu garīgajai, emocionālajai izaugsmei un prasmei veidot attiecības ar līdzcilvēkiem. Dāvids mūs aicina: “Draudzes sapulcēs teiciet Dievu, To Kungu.” (Psalms 68:27)
 
Draudzes dzīve cilvēkam aizņem pietiekami lielu daļu ikdienas laika. Un, ja tai ir tik ļoti liela nozīme, tad gribētos būt laimīgam, ierodoties uz draudzi ik sabatu un dažkārt arī nedēļas vidū. Bet kā būt laimīgam savā draudzē?
 
Laime rodas no attiecībām ar draudzes locekļiem
 
Vienu brīdi manā draudzē radās doma, ka sabata rītā pirms dievkalpojuma pirmās daļas sākuma plkst. 10.00 varētu notikt draudzes locekļu sagaidīšana. Es pieteicos šai kalpošanai. Izveidojām nelielu komandu, kas ik sabatu ieradās vismaz 30 minūtes agrāk, lai pie dievnama durvīm sagaidītu un sveicinātu visus draudzes locekļus. Tieši caur šo kalpošanu aptvēru, cik gan maz cilvēkus es pazīstu. Toreiz apņēmos un lūdzu Dievam iespēju iepazīt tuvāk manas draudzes locekļus. Tā kādu laiku sabatā spiedu roku nepazīstamiem draudzes locekļiem, pamazām uzzinot, kas viņi ir. Vēlāk ar dažiem iesaistījos kopīgās kalpošanās, kas arī palīdzēja iepazīt viņus tuvāk. Tad jau sekoja gan kopīgas lūgšanas par kalpošanām, gan dziļākas sarunas par personīgiem piedzīvojumiem un pārbaudījumiem. Kad sāku iepazīt savas draudzes cilvēkus, sāku justies kā daļa no ģimenes. Bet tas savukārt nozīmē piederības un laimes sajūtu.
 
Dažkārt mēs varam draudzē justies vientuļi un nepieciešami tikai tad, kad ir jāveic kāda kalpošana. Lai gan varu teikt, ka esmu laimīga savā draudzē, man ir bijuši brīži arī ar šādām pārdomām. Bet tad nāk prātā viena atziņa no kādas svētrunas, kas dziļi iespiedusies manā atmiņā: “Draudzē ir tik daudz mīlestības, cik daudz to ienes tu pats.” Ja uzrodas vientulības sajūta, tad būtu vērts sev uzdot jautājumu, vai neesmu kļuvis prasīgs, vai saņemu pietiekami daudz svētību un garīga spēka no attiecībām ar mīlošo Dievu, vai pazīstu Dievu kā savu mīlošo Tēvu? Lai nestu draudzē mīlestību un piedzīvotu to vēl vairāk, nepieciešamas mīlošas attiecības ar Dievu. Jāatzīst, ka mani vientulības brīži draudzē ir tieši saistīti ar to, ka kādā brīdī attiecības ar Dievu kļuvušas virspusējas, un dabiskais cilvēcīgais prasīgums pēc uzmanības no apkārtējiem guvis virsroku. Mums ir jātiecas būt laimīgiem un pilnvērtīgiem savās attiecībās ar Dievu, lai būtu laimīgi attiecībās ar līdzcilvēkiem. Zinām šo Bībeles pantu, kas vēsta, ka “svētīgāk ir dot, nekā saņemt”. (Apustuļu darbi 20:35) Dodot mēs paši kļūstam ieguvēji!
 
Laime rodas no tā, ka iesaisties draudzes dzīvē
 
Dievs mums katram ir piešķīris Svētā Gara dāvanas draudzes celšanai un kopīgam draudzes labumam (1. Korintiešiem 12:7). Rosoties, dzīvojot aktīvu dzīvi, esot aktīvā daļa no lielās draudzes ģimenes – tas ir tas ceļš, kādu izvēlos dzīvot es.  Man ir bijuši tādi sabati, kad esmu piedzīvojusi lielas svētības no kalpošanas, ka dažkārt ir šķitis, ka tā bijusi laimīgākā daļa no visa dievkalpojuma. Parasti šis prieks nāk, apzinoties, ka kādu laiku esmu lūgusi, lai Dievs piešķir Svētā Gara klātbūtni un vada kalpotājus vienprātībā, un tieši tas arī notiek. Mana kalpošana draudzē lielā mērā ir saistīta ar mūziku. Ir bijuši tādi slavēšanas brīži, kad šķiet, ka dzied un spēlē viss eņģeļu koris. Tie ir svētki! Turklāt, lai arī kādu kalpošanu draudzē mēs veiktu, bieži vien tā ir saistīta ar sadarbību ar līdzcilvēkiem un šīs kalpošanas nešanu Dieva priekšā. Kalpošana ir veids, kā mēs varam stiprināt attiecību saites savā starpā, kā arī ar mūsu Radītāju.
 
Laime rodas no tā, ka lūdz par savu draudzi
 
Kas ir vieglāk – kritizēt to, kas nav labi draudzē, neuzņemoties nekādu atbildību par problēmas risināšanu, vai arī nest draudzei aktuālo problēmu lūgšanā Dievam? Dažkārt kritizēt ir ne tikai vieglāk, bet arī patīkamāk. Ar to mēs parādām, ka zinām, kā lietām ir jānotiek, jo no malas taču redzot labāk! Mēs atklājam savas emocijas un jūtamies emocionāli brīvāki, dusmojoties, izrunājoties. Bet nekas netiek atrisināts no mūsu kritikas un dusmām par to, ka lietas nenotiek tā, kā uzskatām, ka tām būtu jābūt.
 
Atceros, ka kādā draudzei sarežģītā brīdī viena draudzes māsa mani aicināja lūgt kopā, lai viena otru stiprinātu garīgi. Joprojām atceros tās lūgšanas, jo tās mācīja lielu pazemību lūgt par tiem, kurus dažbrīd arī nosodīju. Un ir labi, ka tad, kad aizmirstu šo piedzīvojumu, notiek atkal kāda situācija, kur sevi pieķeru kritizējot, bet neuzņemoties iniciatīvu par to lūgt vai iesaistīties personīgi ar savu palīdzību un atbalstu. Tādā veidā Dievs atgādina šo pamācību. Jo mēs visi augam un ejam tālāk, klūpam, ceļamies un atkal dodamies uz priekšu.
 
Laime rodas no tā, ka izaicini sevi
 
Varbūt tu teiksi: “Es nekad neesmu vadījis sabatskolu, man nav šādas prasmes. Es nemāku izskaidrot Bībeli, tāpēc nevadīšu Bībeles stundas. Es nemāku publiski lūgt, tāpēc labāk mani neaiciniet to darīt. Es ļoti maz saprotu tehniskās lietas, tāpēc labāk man neuzticiet pārslēgt dziesmu vārdu projekcijas. Un vēl, un vēl, un vēl…” Bet vai mēs esam mēģinājuši darīt to, no kā mums ir bail? Pieļauju, ka lielai daļai nedrošības un baiļu pamatā ir nevēlēšanās izaicināt sevi un atrasties ārpus komforta zonas. Katra no augstāk minētajām lietām var būt izaicinājums. Bet šis izaicinājums beigās ir tā vērts, lai to pieņemtu! Kurš visvairāk gūst svētības no sabatskolas vadīšanas? Manuprāt, pats skolotājs, jo viņš visu nedēļu rūpīgi domā par iknedēļas Bībeles izpētes tēmu, salīdzina Bībeles pantus, domā par šīs tēmas aktualitāti viņa personīgajā dzīvē. Un kurš ir vislielākais ieguvējs no draudzes kopīgajām dziesmām? Domāju, ka tas, kurš ir atbildīgs par šo dziesmu vārdu projekciju raidīšanu uz ekrāna, jo viņam visrūpīgāk ir jāseko līdzi vārdiem, lai var laicīgi pārslēgt nākamo slaidu. Tikmēr kāds cits dziedošs draudzes loceklis var aizdomāties par vakardienas piedzīvojumiem vai nākotnes plāniem. 
 
Laime rodas no tā, ka dod, nevis pieprasi
 
Ja būtu jāapkopo visos iepriekšējos punktos minētās atziņas, tad gribētos teikt, ka laime rodas no tā, ka mēs savai draudzei dodam nevis pieprasām no tās. Ir dažādi brīži mūsu dzīvē, un dažkārt tiešām ir nepieciešams liels draudzes atbalsts, jo paši jūtamies nespēcīgi. Bet kurš mūs atbalstīs, ja paši nebūsim izveidojuši pozitīvas attiecības ar līdzcilvēkiem? Kā varēsim piedzīvot lūgšanu spēku, ja nebūsim atraduši kādu, ar kuru lūgt, vai arī neticēsim lūgšanu spēkam, jo nebūsim raduši to piedzīvot? Es esmu pārliecināta, ka mūsu skats uz draudzi ir atkarīgs no tā, kādu to izveidojam un cik paši esam gatavi būt aktīvā daļa no draudzes ģimenes. Un prieks par draudzi kļūst lielāks, kad uzņemamies savu daļu atbildības par saviem ģimenes locekļiem un notikumiem šajā ģimenes lokā. Laime rodas no tā, ka mēs varam darīt laimīgākus citus!
 
Jana Kuzmenkova

Kontakti

Septītās dienas Adventistu Latvijas draudžu Savienība

Baznīcas iela 12a, Rīga, LV-1010, Latvija

Tālrunis: +371 67240121
E-pasts: sdaoffice@gmail.com

Saulrietu kalendārs 2016