Akadēmiskais godīgums, izglītība un adventisms: izaicinājumi globālā kontekstā

7. aprīlis, 2017 | Adventist Review

Varoņa krišana
 
2013. gada 17. janvārī Lānss Armstrongs šokēja Amerikas tautu un sporta pasauli, atzīstoties, ka ir lietojis dopingu, lai iegūtu pasaules mēroga sasniegumus. Septiņkārtīgs Tour de France  uzvarētājs bija amerikāņu sapnis uz plakātiem. Viņš ieguva papildus simpātijas kā vēža izdzīvotājs, kas kā fēniks atdzima no slimības, lai dominētu vienā no visnogurdinošākajiem un prestižākajiem sporta notikumiem.
 
Atskatoties pagātnē, Armstrongs sasniedza savu veiksmi nevis tāpēc, ka nebija nekādas pret-dopinga kontroles vai mērījumu, bet tāpēc, ka viņš savā labā izmantoja sistēmu. Augsta līmeņa sporta administratori saņēma iespaidīgu Armstronga finansiālo atbalstu vēlēšanu laikā un svarīgām iniciatīvām. Pētnieki, kuri pacēla jautājumus, tika nostumti malā un viņiem tika izteikta neuzticība. Komandas biedri bija spiesti kļūt līdzvainīgi, un balsis, kas pretojās, tika apklusinātas ar draudiem un apmelošanas tiesas prāvām. Šīs labi ieeļļotās mašīnas centrā Armstrongs uzskatīja sevi par neievainojamu. Tomēr viņš palaida garām vienu svarīgu elementu: godīgumu.
 
Šādi gadījumi nav nekas jauns un ir atkārtojušies nebeidzami, gan sportā, gan politikā un reizēm diemžēl pat draudzē. Šo notikumu centrā ir nodošanās kādam mērķim uz morāles un godīguma rēķina, cīņa par stāvokli sabiedrībā, cīņa pēc veiksmes, kontroles un varas. Dažreiz šādi mēģinājumi ir tīši un iepriekš izplānoti, turpretī citreiz tos var motivēt izmisums. Neizbēgami sasniegumu iegūšanas metodes atšķiras un patiesībā nav nozīmes, kādas tās ir –kopēšana, dopings vai plaģiātisms. Tam pamatā esošā motivācija vienmēr ir balstīta uz apsvērumiem, kas saistītiem ar tādu ētiku, kuros mērķis attaisno līdzekļus. Tādējādi dopings, plaģiāts vai nepatiesa liecība atklāj nevis nolauztu zaru, bet sapuvušu stumbru. Citiem vārdiem, cilvēka morālā šķīstība tiek upurēta, lai sasniegtu personīgu mērķi uz citu rēķina.
 
Kristīgie vadītāji ir aicināti aizstāvēt dzīvesveidu, kas balstīts uz kristīgiem principiem, ne tikai finanšu un seksualitātes jomās. Adventistu iestādē tas var būt tik vienkāršs princips kā, piemēram, students, kas nekrāpjas. Godīgumam ir jābūt neatņemamai adventistu identitātes sastāvdaļai. Vēsturiski adventisms ietvēra “visgodīgākā pilsētas iedzīvotāja” ideoloģiju – šo frāzi izmantoja, lai aprakstītu patiesu Dieva Vārda sekotāju. Džozefs Beits cīnījās, lai izplatītu adventistu vēsti no Jaunanglijas uz rietumiem. Ieradies Betlkrīkā, Mičigānā, viņš taujāja pēc “visgodīgākā cilvēka pilsētā”, lai viņam līdzdalītu adventistu vēsti. Vietējie iedzīvotāji norādīja uz Deividu Hevitu (David Hewitt), kas patiešām pieņēma patiesību par septītās dienas sabatu un bija pirmais, kas pievērsās adventismam pēc viņa ierašanās. Šāds godīguma paraugs veicināja vēlāk adventistu izglītības sistēmas rašanos, kas izauga par Betlkrīkas koledžu. Pirmie adventistu celmlauži saprata, ka morālu raksturu iespējams izaudzināt godīgā vidē. Tādējādi adventistu izglītībai pēc savas būtības ir jāpaliek nesaraujami saistītai ar godīgumu, īpaši akadēmiskajā vidē.
 
Inspirēts pamatojums

Iemesls, kāpēc ir svarīga adventistu izglītība, nav parādīt intelekta pārākumu vai paaugstināt stāvokli sabiedrībā, bet gan vērst uzmanību uz rakstura veidošanu un misiju. V.V. Preskots izteica E. Vaitai savas šaubas par adventistu izglītību. Viņš atzīmēja, ka “viņa teica .. kā viņa jau daudzas reizes iepriekš bija teikusi, ka mūsu skolām vajadzētu sniegt labāku izglītību nekā pasaules skolām, bet tām ir jābūt pavisam cita rakstura”. [1] Elenai Vaitai grāds, tituls un koledžas reitings pats par sevi bija nenozīmīgs un lieks. Adventistu izglītību atšķirīgu padarīja tas, ka tā bija vērsta uz rakstura attīstību un sagatavošanu kalpošanai. [2] Ja raksturs ir tik svarīgs, tad būtiski ir saglabāt akadēmisku godprātīgumu un godīgumu. Tomēr izpratnei par šādu akadēmisku godprātīgumu un godīgumu ir jābūt balstītai uz Bībeles pamata.
 
Bībelē nav tālu jāmeklē, lai redzētu, ka Dievs ļoti rūpējas par mūsu personīgo godprātīgumu. Tā kā mēs esam glābti, pateicoties Jēzus aizvietojošajai nāvei (glābšana), tas, kā mēs kā kristieši rīkojamies, atspoguļo ne tikai mūs, bet arī pašu Dievu (taisnošana). Atkārtotais aicinājums Rakstos “būt svētiem kā Kungs Dievs ir svēts” parāda šo savstarpēji saistīto attiecību.
 
Jēzus Kalna svētruna (Mat. 5-7) ir nepārprotams dievbijīgas uzvedības principu izklāsts un skaidrojums. Šajās pārdomās par māceklību Jēzus vispirms apgāž otrādi visu, ko mācekļi – un arī mēs – uzskatīja par svarīgu: vara, stāvoklis sabiedrībā, autoritāte un ietekme. Tā vietā Jēzus saka, ka svētīti ir tie, kas ir lēnprātīgi, apspiesti, izsalkuši un izslāpuši – tie ir tie, kas nav koncentrējušies uz pašiedomātu taisnību. Viņi ir spoži mirdzoša gaisma kalnā, kas “spīd cilvēku priekšā, tā ka tie redz jūsu labos darbus un godā jūsu Tēvu, kas ir debesīs” (Mat. 5:16).
 
Ja ar to vēl nepietiek, Jēzus turpina atklāt, kas ir dievbijīga uzvedība, stāstot dažus piemērus. Jēzus galvenais nolūks nav atklāt šos sešus piemērus no cilvēku personīgās dzīves, bet gan pamatā esošos principus. Jēzus runāja ne tikai par godprātīgas rīcības svarīgumu, bet arī par taisniem motīviem un godīgumu vārdos, par ko arī mēs runājam šajā rakstā. Vārda spēks ir ilustrēts gan negatīvi (nosaucot savu tuvinieku par “nejēgu”, tu nokļūsti “mūžīgās tiesas draudos”), gan pozitīvi: “Lai jūsu vārdi ir: jā, jā! un: nē, nē!” (Mat. 5:37). Jēzus izsaka šos vārdus sīki izstrādātu zvērēšanas formulu un zvērēšanas hierarhiju kontekstā, kas bija attīstījies jūdu aprindās. Tie vēl joprojām ir mums ir pieejami Mišnas traktātā Shebuoth. Piemēram, zvērēšana pie savas “galvas” var tikt atcelta, izsakot citu zvērestu pie “debesīm”, kas savukārt var tikt atcelts, zvērot pie “paša Dieva”. Jēzus noraida to visu un aicina uz godīgumu vārdos un darbos.
 
Jēzus situācijas specifika varbūt pēdējos 2000 gados ir nozīmīgi mainījusies, tomēr princips mūsdienās ir tikpat aktuāls. “Jēzus sekotājiem vajadzētu būt ļaudīm, kuru vārdus raksturo tāds godīgums, ka citiem nav vajadzīgs formāls apstiprinājums viņu godīgumam, lai viņiem uzticētos.” [4]
 
Jēzus aicinājums ir atjaunots aicinājums atgriezties pie principiem, kas bija nostiprināti Vecajā Derībā. Dieva ļaudīm bija aizliegts lietot negodīgus svarus tirgū, vai arī izteikt neobjektīvu spriedumu tiesā. Tā vietā viņi bija aicināti mīlēt ne tikai savus radiniekus, bet pat svešinieku, kas dzīvo viņu vidū (3. Moz. 19). Līdzīgi arī Salamans pamāca savus lasītājus. Cilvēks, kas “godīgumā staigā, tas staigā droši, kas iet līkus ceļus, tiks piemeklēts” (Sak. 10:9, ESV). Tas, kas runā patiesību, pierāda savu godīgumu (12:17), bet melīgas lūpas ir Kungam pretīgas (Sak. 22). Ir daudz labāk būt nabagam, bet godīgam, nevis otrādi (Sak. 19:1). Bībele un īpaši Jēzus aicina mūs pieņemt augstākos godīguma standartus un saskaņotību darbos, motīvos un vārdos.
 
Daži ierosinājumi

Kā adventistu draudze – un īpaši adventistu izglītības sistēma – mūsdienu pasaulē un sabiedrībā var būt vadošajā vietā godīguma ziņā? Vispirms mums ir jāsaprot, ka lielākā daļa studentu un vadītāju draudzē un mūsu skolās ir cilvēki ar augstiem morāles standartiem, kam ir dziļas ilgas augt ticībā un ētikā. Vienlaikus tas nedod mums brīvību būt bezrūpīgiem vai ignorēt jomas, kurās ir iespējama izaugsme. Ir divas svarīgas jomas, kurās ir nepieciešama pārbaude: pirmkārt, uzsvars uz rakstura attīstību, ko mēs prasām no saviem vadītājiem un studentiem; otrkārt, visaptverošs skatījums uz mūsu konfesiju un tās struktūrvienību mijiedarbību.
 
Pirmkārt, pat viens godīgs cilvēks var darīt daudz, lai nojauktu melu cietoksni. Lānsam Armstrongam pretī stājās viņa komandas biedrs Frenkijs Endrjū (Frankie Andreu), kas atteicās piedalīties dopinga lietošanā, viņa dzīvesbiedre Betsija Endrjū (Betsy Andreu), kas uzdrošinājās runāt, un velosipēda mehāniķis Maiks Andersons, kas atteicās parakstīt vienošanos par konfidencionalitāti pēc tam, kad viņš bija kļuvis par liecinieku Armstronga steroīdu lietošanai. [5] Beigās viņus kopā saveda Travis Taigarts (Travis Tygart), ASV antidopinga aģentūras direktors. Neskatoties uz personīgām tiesas prāvām, neslavu un nāves draudiem, šie cilvēki turējās pie patiesības un nebija uzpērkami vai apklusināmi.
 
Ja galvenais izglītības mērķis ir kristīga raksturu attīstība, kā adventistu izglītības iestāde var pareizi to atspoguļot? Atzīmes, diplomi un grādi atspoguļo akadēmisko studenta novērtējumu, kas var nebūt saistīts ar rakstura novērtējumu. Liecība vai sekmju izraksts būtu jāuzlūko tikai kā viens – akadēmisks – aspekts no plašāka skatījuma uz izglītību, kas ietver arī garīgo, intelektuālo un fizisko aspektu, kur centrālais elements ir rakstura attīstība. Kā skolotājiem, instruktoriem un profesoriem mums ir jāpieņem šis plašākais skats uz izglītību un jārīkojas pēc tā. Jautājums mums ir, kā katra mācību stunda, projekts vai programma var ieaudzināt mūsu skolēnos un studentos to, ka rakstura izaugsme stāv pāri zināšanu iegūšanai? Kādos konstruktīvos veidos mēs varam izcelt pozitīvus godīguma piemērus, izmantojot iedrošinājumu, atzinību un apbalvojumus? Kā katra mācību stunda var uzsvērt mūžizglītības prasmes, nevis tikai sagatavošanos eksāmena nokārtošanai?
 
Otrkārt, Armstrongs savā labā izmantoja strukturālas nepilnības sistēmā: starp sponsoriem, neatkarīgām antidopinga aģentūrām un riteņbraukšanas pārvaldi. Draudzē arī direktīvas ir skaidri nodalītas starp mācību daļu un institūciju, kas pasūta pakalpojumu, jeb citiem vārdiem, izglītības iestādēm un administrāciju. Tas ir labvēlīgi daudzējādā ziņā, jo katra vienība bauda nepieciešamo brīvību, bet tas arī rada problēmas: studenti var apjukt konfliktējošas spriedzes dēļ. Reizēm studenti, paši to neapzinoties, var izmantot savā labā šādas nepilnības struktūrā. Noderīgi jautājumi, ko var jautāt izglītības darbinieki un administrācijas darbinieki ir: Kāds ir iemesls vai motivācija tam, kāpēc students ir iesaistījies programmā? Un vai students studiju laikā ir pietiekami attīstījies gan rakstura, gan intelektuālā ziņā?
 
Atbildes uz pirmo jautājumu dažādās vietās pasaulē var atšķirties: bieži vien iemesls, kāpēc students ir iesaistījies augstskolā ir sava ekonomiskā statusa uzlabošana. Dažās vietās savienības ierēdņa alga ir vairākas reizes lielāka nekā vietējās draudzes mācītāja alga. Cilvēki vēlas iegūt grādus, lai būtu spējīgi uzsākt labāku dzīvesstilu, vai dažos gadījumos vienkārši, lai spētu pabarot savu ģimeni. Citās teritorijās izglītība tiek uzskatīta kā karjeras beigu atalgojums. Nesen kāda draudzes kalpošanas studentu grupa lūdzās: “Lūdzu, samaziniet savas prasības maģistrantūras studentiem. Mēs vēl nekad neesam rakstījuši zinātniskos darbus. Ūnija mūs ir izvēlējusies, balstoties uz mūsu darba stāžu, nevis uz atzīmēm.” [7] Visbeidzot, pēdējais un varbūt visbīstamākais – studentu grupa, kas mācās, lai pamatotu savu autoritāti un ietekmi, īpaši ar laicīgiem grādiem. Draudzes locekļu apbrīns tiek izmantots kā līdzeklis, lai kāptu par hierarhijas kāpnēm vai lai nostiprinātu esošās pozīcijas. Grāds ir kā varas līdzeklis, nevis lai mācītos un piedzīvotu izaugsmi. Katrā gadījumā draudzes organizācijas strukturālie jautājumi – reģionāli vai globāli – ir pieļāvuši vai var veicināt tādu vidi, kurā tiek pārbaudīts katra personīgais godprātīgums.
 
Pēc vairākiem skandāliem (2011.- 2015. g.), kas bija saistīti ar vairāku Vācijas valdības augsta ranga vadītāju plaģiāta disertācijām, atbildīgās amatpersonas pārskatīja savas prasības ierēdņa amatam un nonāca pie slēdziena, ka doktora grādam vajadzētu būt priekšnosacījumam akadēmiskajai karjerai, bet ne noteikti augsta ranga pozīcijām politikā. Ja valdība var pielāgot savu sistēmu, lai radītu vieglāk pārvaldāmu struktūru un nodrošinātu godprātīgumu, tad arī draudzei vajadzētu būt spējīgai izvērtēt savas vājās vietas struktūrā. Daži iespējami risinājumi iepriekš minētajam ietver:
  • atsevišķās teritorijās pārskatīt atalgojuma modeļus un piemaksas,
  • tālākizglītība, kas patiešām turpinās, nevis ir karjeras beigu apbalvojums: ikgadēja sanāksme ar mācītāju apmācību ir lietderīgāka mācītāja darba ilgtermiņā, nekā daži intensīvi kursi pēdējā darba piecgadē,
  • uz talantiem balstīts, nevis hierarhisks skatījums uz draudzes pārvaldību: tas varētu ietvert labāku komunikāciju starp dažādu draudzes nozaru vadītājiem un administrāciju; vēlēšanu un atkārtotas ievēlēšanas procesa izvērtēšana var samazināt varas spēles par krēsliem, kas reizēm rodas; cīņa par pozīcijām starp Jēzus sekotājiem nav nekas jauns (sk. stāstu par Jāni un Jēkabu Marka 10:35-45), bet Jēzus noraida šādu stāvokli; Jēzus sekotāji “neuzkundzējas” pār citiem, kā to dara pagāni, bet tā vietā viņiem vajadzētu būt vergiem, tāpat kā Jēzus “nav nācis, lai viņam kalpotu, bet lai pats kalpotu” (42.-45. pants).
 
Neskatoties uz draudzes un izglītības iestāžu vislabākajām pūlēm, cilvēka vājuma realitāte paliks. Ļoti iespējams, ka krāpšana un plaģiātisms izglītības sektorā turpināsies līdz pat Jēzus atnākšanai. Tehnoloģijas, pateicoties internetam un “kopēt” un “ievietot” darbībām, ir padarījušas plaģiātismu daudz vienkāršāku. Vienlaikus tehnoloģijas padara iespējamu arī vieglāku piekļūšanu tēzēm un disertācijām, un tas savukārt atvieglo iespēju pārbaudīt darbu pret zināmu materiālu. Pateicoties pieejamībai, šķiet, ka neizbēgams ir tas, ka nākotnē atklāsies arvien vairāk plaģiātisma. Tā vietā, lai konservatīvi nostātos pret atklājumiem krāpšanas apkarošanā, būtu daudz labāk attīstīt proaktīvu pieeju, kas veicina godīguma attieksmi. Pretēji populārai pieredzei, akadēmisku pārkāpumu pārskatīšana un publiskošana vairo, nevis samazina iestādes uzticamību. Turpretī konservatīva attieksme rada iespaidu, ka tiek dots patvērums iespējamiem likumpārkāpējiem.
 
Sentēvs Jāzeps ir labs paraugs godīgai dzīvei. Slavenais Jāzepa starpgadījums, stājoties pretī darba devēja sievas seksuālajam uzbrukumam, nav vienīgais notikums Jāzepa dzīvē, kur atklājas godīgums. Jāzeps atklāj godīgumu vārdos, atstāstot nepatīkamo sapņa skaidrojumu maizniekam un pašam faraonam. Tajā laikā viņam tas varēja maksāt dārgi. Atklājot faraonam viņa likteni, viņam atkal varēja draudēt apcietinājums un varbūt pat nāvessods. Beigās Dievs atalgo viņa godīgumu, ieceļot viņu augstā amatā. Mēs un mūsu studenti, līdzīgi viņam, varam mācīties parādīt godīgumu mazās lietās un algu atstāt Dieva ziņā.

Maikls Kempbels un Eiks Millers

Avots: Adventist Review