Cilvēks Jēzus Kristus

24. aprīlis, 2017 | Andris Pešelis

“Jo ir viens Dievs, kā arī viens starpnieks starp Dievu un cilvēkiem – cilvēks Kristus Jēzus”
1. Timoteja 2:6.
 
Lasot šo rakstu vietu, rodas priekšstats, ka pastāv kvalitatīvas atšķirības starp Dievu un Jēzu Kristu. Apustulis Pāvils pat uzsver, ka Jēzus Kristus ir cilvēks (anthrōpos). Tomēr, lai izprastu, ko īsti apustulis ir sacījis, nepieciešams ievērot pašas Bībeles kontekstu.
 
Jēzus Kristus caur iemiesošanos cilvēka miesā nepārstāv tikai kādu sabiedrisko slāni, šķiru, tautību vai rasi. Viņš pārstāv visu cilvēci: gan vīriešus, gan sievietes. Pāvils šeit izceļ Jēzus Kristus cilvēcisko dabu, parādot, ka Viņš pilnībā bija iemiesojies cilvēkā. Tas ir kontrastā ar Pāvila laikā eksistējušo maldu mācību (docētismu), kur daži noliedza, ka Kristum nevarēja būt cilvēka ķermenis, ka tā esot bijusi tikai šķietamība. Docetisti centās izcelt Kristus dievišķo dabu par sliktu cilvēciskajai dabai. Taču bija arī citi, kas centās izcelt tikai Viņa cilvēcisko dabu par sliktu Viņa dievišķajai dabai. Arī mūsdienās ir daži, kas tā rīkojas. Ar šo rakstu vietu tie cenšas pamatot, ka Kristus esot bijis tikai vien cilvēks, vēl piemetinot, ka te nav pat pieminēts “trešais”. Šajā rakstu vietā daudz, kas nav pieminēts: te nav pieminēts sabats, Dieva baušļi, te nav nekas par krustā sišanu vai Kristus Otro atnākšanu. Vai vienā rakstu vietā būtu jābūt ietilpinātam pilnīgi visam? Tam domāta ir visa Bībele.
 
Tas, ka Jēzus Kristus bija iemiesojies cilvēka miesā, deva Viņam tiesības pārstāvēt visu cilvēci un kļūt par Augsto Priesteri – visu cilvēku Vidutāju Tēva priekšā. Šī iemiesošanās cilvēka miesā nebija daļēja, bet gan pilnīga, patiesa, kur dievišķā daba un cilvēciskā daba savienojās vienā personā – Jēzū Kristū. Taču tajā pat laikā abas šīs dabas paliek atšķirīgas un nav izšķīdušas viena otrā (Mat. 1:20, Lūk. 1:35, Jņ. 1:14, Fil. 2:5-8, 1. Tim. 3:16, 1. Jņ. 4:2-3).
 
Kristus ir reāls cilvēks – Dievs cilvēka miesā (E. Vaita, “Laikmetu ilgas”, Patmos, 1997, 550; Letter 280, 1904; MS 76, 1903), Kristus dievišķība nav šķirama no Viņa cilvēcības (E. Vaita MS 106, 1897), Kristus dievišķība nav bijusi degradēta līdz cilvēcībai, un dievišķība nav aizņēmusi tās vietu (E. Vaita RH Feb. 18, 1890). Lai izprastu šo noslēpumu, mums ir jāvadās no atklātā Rakstos un Praviešu Gara liecībām, un nevis no cilvēku racionālās loģikas.
 
Šī rakstu vieta (1. Tim. 2:5) iesākas ar paziņojumu: “viens Dievs”, kas ir saskaņā ar Šema paziņojumu 5. Moz. 6:4, kur pasludināts, ka ir viens Dievs. Pāvils šo paziņojumu izmanto vairākkārt savās vēstulēs (piem., Rom. 3:29-30, 1. Kor. 8:6), lai uzsvērtu, ka tagad arī pagāniem ir pieeja pie vienīgā Dieva, lai saņemtu glābšanu un taisnošanu caur Jēzu Kristu.
 
“Viens Vidutājs” izriet no iepriekš sacītā – pastāv tikai viens Dieva glābšanas plāna realizētājs un piepildītājs – Jēzus Kristus, kurš atrodas starp vienīgo Dievu un cilvēci. Nedaudz var pārsteigt, ka Vidutājs šajā pantā ir nolikts uzreiz aiz Dieva, kas it kā kontrastē ar “vienu Dievu”. Taču te viens Dievs norāda uz visas cilvēces piekļuvi glābšanai pie viena Dieva caur vienu Vidutāju. Viens Dievs un viens Vidutājs uzsver vienskaitli: nav cita Dieva un nav cita Glābēja. Viens Vidutājs uzsver visas cilvēces līdztiesību pieejai Tam, kura priekšā Vidutājs kalpo cilvēces labā.
 
Lai gan visiem cilvēkiem ir pieeja, šis pants sašaurina šo pieeju tikai caur vienu Vidutāju. Pāvils uzsver, ka cilvēci glāba viens upuris, tādēļ ir tikai viens Vidutājs. Jēzus Kristus īpašības novieto Viņu unikālā pozīcijā – Viņš ir vienlaicīgi Dieva Dēls un Cilvēka Dēls – kas padara Viņu derīgu un juridiski tiesīgu pildīt Augstā Priestera un Vidutāja funkcijas Debesu svētnīcā.
 
Bez tam Vidutājs veic šo kalpošanu, pats būdams cilvēka miesā, iemiesojies, lai glābšanas plāns taptu īstenots. Ar Kristus cilvēcīgās dabas palīdzību Viņš ir panācis glābšanu visiem cilvēkiem, kuri tic Viņa vārdam.
 
“Cilvēks Jēzus Kristus” ir frāze, kas saista Jēzu ar Vecās Derības Rakstu mesiāniskajiem pravietojumiem, kur izcelts, ka Mesija valdīs pār tautām un Mesija glābs. Sengrieķu tulkojumos 4. Mozus 24:7, 17, Jesajas 19:20 tiek norādīts, ka Mesija ir cilvēks. Tātad, mesiāniskais cilvēks nāks, lai glābtu un valdītu pār tautām. Pat vairāk, Viņš atradīsies šī procesa pašā centrā. Līdz ar to “cilvēks Jēzus Kristus” ir arī kā kopsavilkums Vecās Derības mesiāniskajai tēmai. Jēzus Kristus glābšana un valdīšana notiek viņa cilvēcībā (anthrōpos), kopš iemiesošanās Kristus uz mūžību paliek cilvēka miesā, būdams solidārs jeb vienots ar cilvēci. Tikai pilnīga iemiesošanās cilvēka dabā deva iespēju Jēzum Kristum piepildīt cilvēces glābšanu un kļūt par Vidutāju visai cilvēcei (Rom. 5:12-21).
 
Tomēr te noslēgumā ir svarīgi vēlreiz pieminēt, ka Jēzus Kristus cilvēcīgā daba, Viņa iemiesošanās, neatceļ Viņa dievišķo dabu:
 
“Ar savu cilvēcisko dabu Kristus aizsniedza cilvēci, bet ar dievišķo dabu Viņš satvēra Dieva troni. Kā Cilvēka Dēls Viņš mums rādīja paklausības piemēru, bet kā Dieva Dēls Viņš dod spēku paklausīt. Tas bija Kristus, kas no ērkšķu krūma pie Horeba kalna runāja uz Mozu, sacīdams: "ES ESMU, kas ES ESMU (..). Tā tev jārunā ar Israēla bērniem: "ES ESMU" - tas mani sūtījis pie jums." (2. Moz. 3:14) Tā bija Israēla atbrīvošanas ķīla. Kad Kristus nāca "cilvēka līdzībā", Viņš sevi pasludināja par "ES ESMU". Betlēmes Bērns, lēnprātīgais un pazemīgais Pestītājs ir Dievs, "parādīts miesā". (1. Tim. 3:16) Mums Viņš saka: "ES ESMU Labais Gans", "ES ESMU Dzīvā Maize", "ES ESMU Ceļš, Patiesība un Dzīvība". (Jāņa l0:11; 6:51; 14:6) "Man ir dota visa vara debesīs un virs zemes." (Mat. 28:18) Es esmu visu apsolījumu nodrošinājums. Es Esmu - tāpēc nebaidieties! "Dievs ar mums" - tā ir ķīla atbrīvošanai no grēka, drošība, ka mēs spēsim paklausīt Debesu likumiem.

Pieņemdams cilvēka miesu, Kristus atklāja raksturu, kas ir pretējs sātana raksturam. Tomēr pa pazemošanās ceļu Kungs gāja vēl tālāk, jo, "cilvēka kārtā būdams, Viņš pazemojās, kļūdams paklausīgs līdz nāvei, līdz pat krusta nāvei!" (Filip. 2:8) Kā augstais priesteris noliek savas krāšņās virspriestera drēbes, lai izpildītu kalpošanas darbu parastajā priestera baltajā linu tērpā, tā Kristus kļuva par kalpu un pienesa upuri, pats būdams gan Priesteris, gan Upuris. "Viņš bija ievainots mūsu pārkāpumu dēļ un mūsu grēku dēļ satriekts" (Jes. 53:5). (E. Vaita “Laikmetu ilgas”, Patmos, 1997, 14).

Andris Pešelis
LDS Sabatskolas nodaļas vadītājs
 

Avoti:
SDA Bible Commentary, vol. 7, 294.
Philip H. Towner “The Letters to Timothy and Titus”, The New Inernational Commentary on the New Testament, Eerdmans: 2006, 179-182.
E. Vaita “Laikmetu ilgas”, Patmos, 1997.