Neļauj saviem bērniem šo lasīt

25. aprīlis, 2017 | Adventist Review

Ekrāns atņem bērniem radošumu un, iespējams, arī mums
 
Kad Stīvam Džobsam, Apple līdzdibinātājam, pajautāja, ko viņa bērni domā par iPhone, viņš teica: “Bērni to neizmanto. Mēs neatļaujam telefonus mājās.”
 
Ja tu domā, ka tā ir netipiska tehnoloģijas titāna atbilde, tad zini, ka kāda skola Sanfrancisko līča rajonā ir gandrīz pilnībā bez tehnoloģijām. Tā ir Peninsulas Valdorfa skola, un tajā nav atļauti telefoni, planšetes, datori utt. Skola saka, ka 75 % bērnu ir vecāki, kuru darbs saistīts ar tehnoloģijām Silīcija ielejā.
 
Kas ekrānos ir tāds, ka daži no visbagātākajiem inovatoriem pasaulē nevēlas, lai bērni tajos skatītos?
 
Mums ir teikts, ka pravietis Samuels gāja uz Jišaja māju, lai svaidītu Israēla ķēniņu. Līdz ko viņš atbrauca, viņš paskatījās uz septiņiem skaistiem jauniem vīriem, no kuriem visi izskatījās gatavi būt par ķēniņu. Bet Dievs bija izvēlējies kādu, par ko viņš nebūtu iedomājies.
 
“Kungs nedomā tā kā cilvēki. Cilvēks raugās ar acīm, bet Kungs redz sirdī.” (1. Samuēla 16:7)
 
“Kas ekrānos ir tāds, ka daži no visbagātākajiem inovatoriem pasaulē nevēlas, lai to bērni tajos skatītos?”
 
Kas Dāvidā bija tāds, kas viņu sagatavoja būt par labāku vadītāju nekā viņa brāļi? Detaļas, ko mēs zinām, parāda, ka viņš daudz pavadīja laiku dabā, rūpējoties par dzīvniekiem un izmantojot savu radošumu, lai rakstītu un spēlētu mūziku.
 
Runājot par rakstura izaugsmi, Elena Vaita, kura daudz rakstīja par labākajām metodēm, kā audzināt bērnus un tos mācīt, par Ādamu un Ievu Ēdenē saka, ka viņiem tika dots, “vislabākais darbs izaugsmei – rūpēšanās par augiem un dzīvniekiem” (“Audzināšana” 43. lpp).
 
Vaita arī pasniedz radikālo ideju, ka, “vienīgajai klasei bērniem vecumā no 8 līdz 10 gadiem vajadzētu būt svaigā gaisā, starp plaukstošām puķēm un skaisto dabas ainavu. Un viņu vienīgajai mācību grāmatai vajadzētu būt dabas bagātībām” (“Christian Education” 8. lpp.)
 
Rūpēšanās par augiem un dzīvniekiem un daudz laika svaigā gaisā izklausās revolucionāri gadžetu pasaulē. Tātad, kāda ir problēma ar ekrāniem?
 
“Esmu strādājis ar atkarīgajiem no heroīna un metamfetamīna, un es varu teikt, ka ir vieglāk ārstēt heroīna atkarīgo nekā īstu ekrāna atkarīgo,” saka Nikolas Kardaras, “Glow Kids: How Screen Addiction is Hijacking Our Kids” autors.
 
Kardaras ir viens no labākajiem atkarību ekspertiem. Šajā grāmatā viņš detalizēti apraksta, kā pārmērīga tehnoloģiju izmantošana un paļaušanās uz ekrāniem var neiroloģiski bojāt smadzeņu izaugsmi tāpat kā atkarība no narkotikām. Pateicoties plašai izpētei, klīniskām diagnosticētu ekrāna atkarīgo pārbaudēm un pieredzei, ārstējot dažādu citu narkotiku atkarīgos, autors atklāj satraucošo realitāti par to, kā bērniem var tikt traucēta “radošo spēju izaugsme”, nepārtraukti ieslēdzot un pieslēdzoties.
 
Ja tu esi vecāks vai tāds būsi, tad pēdējam teikumam vajadzētu piesaistīt tavu uzmanību. Vai laiks pie ekrāna šajos izaugsmes gados varētu samazināt bērna dzīves potenciālu? Izskatās, ka atbilde ir jā.
 
Kādēļ radošums ir tik nozīmīgs? Oksfordas Universitātes pētījums paredz, ka nākamajos 20 gados 47% profesijām ir risks kļūt automatizētiem. Mums jāpārliecinās, ka mūsu bērniem ir konkurences
priekšrocības vai pat iespēja cīnīties izdzīvot un zelt tuvākajos gados globālajā darba tirgū. Ja automatizācija draud pusei no mūsu darbiem, kas būs tā prasme, kas mūs atšķirs? Marks Kubans, amerikāņu uzņēmējs un miljardieris tic, ka “darba devēji drīz meklēs kandidātus, kas ir izcili radošumā un kritiskajā domāšanā”.
 
Audzināšana šodienas pasaulē nav viegls uzdevums. Kad dzīves stress spiež no visām pusēm, ir tik viegli iedot bērnam, piemēram, telefonu vai planšetdatoru un ļaut viņam izklaidēt sevi. Vai mēs zinām, kas, piemēram, notiek augošā prātā, saskaroties ar videospēlēm?
 
“Pētījumi rāda, ka gan narkotiku lietošana, gan pārmērīga ekrāna izmantošana parasti kavē pieres daivas attīstību un samazina pelēko vielu šajā smadzeņu daļā.”
 
“Piemēram, videospēlēs bērns sēž un stundām ilgi spēlē cīņu vai bēgšanu ar paaugstinātu adrenalīnu. Tas nav labi. Pētījumi ir parādījuši, ka jaunākās spēles ievērojami paaugstina dopamīna līmeni, kas ir galvenais baudas neiromediators un galvenais neiromediators atkarību dinamikā. Kāds pētījums atklāja, ka spēles paaugstina dopamīna līmeni tikpat augstu kā sekss un kokaīns. Tātad šis dopamīna un adrenalīna savienojums ir spēcīgs atkarību veicinātājs.”
 
Mēs visi pārāk labi zinām scenāriju. Mēs redzam bērnu, kurš ir tik atkarīgs no ekrāniem vai to spēlēm, ka drīzāk izbauda digitālo pasauli nekā īsto. “Iemesls kāpēc šis efekts bērniem ir spēcīgāks nekā pieaugušajiem – kaut gan mēs zinām daudzus pieaugušos, kuri ir ekrāna atkarīgie – ir tas, ka bērniem nav pilnībā nobriedusi pieres daiva – smadzeņu daļa, kas kontrolē vadīšanas funkcijas, lēmumu pieņemšanu un impulsu kontroli.”
 
Neiropsihologi mūsdienās saprot, ka pieres daiva ir filtrs un komandcentrs, kas nosaka, kā mēs redzam pasauli un kā mēs nosakām, kas ir pareizi un kas ir nepareizi. Tā ir arī vieta, kur tiek noteikta emocionālā inteliģence. Pētījumi ir atklājuši, ka šī smadzeņu daļa neattīstās līdz 20 gadu vecumam un nav pilnībā nobriedusi līdz 25-30 gadiem.
 
Tas ir interesanti, jo senajā Israēlā vīrietis nevarēja būt priesteris līdz 30 gadiem.
 
“Pētījumi rāda, ka gan alkohola lietošana, gan pārmērīga ekrāna izmantošana parasti kavē pieres daivas attīstību un samazina pelēkās vielas daudzumu šajā smadzeņu daļā. Tātad, spēlēm ar augstu uzbudinājumu ir divkāršs ļaunums. Tās ne tikai izraisa atkarību, bet atkarība pati iemūžina sevi, negatīvi ietekmējot to smadzeņu daļu, kas palīdz savaldīt impulsus un pieņemt labus lēmumus.”
 
Rakstos mēs bieži atrodam atsauksmes uz pieri. Dievs tur uzspiež savu zīmogu vai zīmi, vai arī Lucifers uz tās uzliek savu zīmi. Ar pieri ir domāta pieres daiva. Tā ir spriestspējas, morāles, rakstura, radošuma un kritiskās domāšanas mājvieta.
 
“Dieva cilvēki ir apzīmogoti uz pieres,” rakstīja Elena Vaita. “Tas nav zīmogs vai zīme, ko var redzēt, bet nostiprināšanās patiesībā gan intelektuāli, gan garīgi, tātad, tas nevar tikt pārvietots” (“Maranata” 201. lpp.)
 
Tā kā mēs visi ceram uz nākamo paaudzi, kurai nodot cerības vēsts nešanu tālāk, būsim cik radoši vien iespējams, pat ja tas nozīmē, ka mums jādodas atpakaļ nākotnē.
 
Avots: Adventist Review