Mans apmetnis

4. septembris, 2017 | Adventist Review

Saskaroties ar izaicinājumiem dzīvē un kalpošanā
 
"Tad Elija gāja tam (Elīzam) garām un uzmeta viņam savu apmetni. Un viņš atstāja savus liellopus, aizgāja Elijam līdzi." (1.Ķēniņu 19:19, 20)
 
Daži saka, ka ikvienam cilvēkam ir kāds aicinājums. Ikvienam ir kāda lieta, kas paredzēta, lai viņš to darītu, bet es nekad tā īsti nejutos uz kaut ko aicināta.
 
Atceros, kā savā pēdējā vidusskolas gadā centos saprast, kas būs mana specializācija koledžā. Es domāju par visiem dažādajiem priekšmetiem un lietām, ko biju iemācījusies savas izglītības laikā, bet nekas mani tā īpaši neuzrunāja.
 
Tad es atcerējos kādu mazu lietu: desmitajā klasē mums reiz bija kāda apbrīnojama aizvietojošā skolotāja, kura mums mācīja par acs anatomiju un fizioloģiju. Man tas ļoti patika. Tā bija vienīgā reize, kad man patiešām patika zinātne.
 
Visbeidzot es izvēlējos bioloģiju, plānojot kļūt par optometristu. Bet sev par lielu vilšanos, tas nebija mans "aicinājums". Es nebiju radīta, lai kļūtu par zinātnieku. Izlēmu vienu gadu palikt pie tā, bet es zināju, ka man ir jāmaina sava specializācija.
 
Bet protams!
 
Pirmajā koledžas gadā, es it kā no jauna atklāju savu mīlestību uz mūziku, kad pirmo reizi spēlēju orķestrī. Mani tas aizrāva! Tuvojoties gada beigām, mans orķestra vadītājs pat ierosināja man padomāt par specializēšanos mūzikā. 
 
Bet protams! Kā gan es varēju neiedomāties par mūziku? Es biju piedalījusies katrā ansamblī pamatsoklas laikā un vidusskolā. 
 
Bet vai tas bija mans aicinājums? Salīdzinājumā ar citiem, kas specializējās mūzikā, vairāki apdāvināti mūziķi tam piegāja daudz nopietnāk nekā es. Es nebiju pilnībā parliecināta, ka tas ir priekš manis. 
 
Pirms sākās mans otrais mācību gads, es mājās iztaujāju savu bijušo mūzikas skolotāju. Tā rezultātā, es uzsāku izglītību. 
 
Mūzikas izglītība. Es nekad nebiju iedomājusies par mācīšanu, taču tas vismaz sniedz kaut nedaudz lielāku drošību, kā tikai būt priekšnesumu sniedzējai. Ir vērts pamēģināt, es domāju. 
 
Un te nu es esmu, mūzikas skolotāja. Dažādu apstākļu un piedzīvojumu sakritības dēļ (kuri ir pārāk daudz, lai tos pieminētu), es ticu, ka Dievs vēlas, lai es būtu skolotāja. 
 
Bet ir nedaudz savādi, ka es teicu: "Es nekad nebūtu domājusi kļūt par skolotāju."
 
Ja jūs padomājat par visiem sev zināmajiem skolotājiem, pat tiem, kuri vēl joprojām studē koledžā, visdrīzāk, ka lielākais vairums no viņiem jau pirms koledžas zināja, ka viņi vēlas mācīt. Pieņemot, ka tā viņiem ir īstā vieta, viņi dodas uz studijām, pārņemti ar radošām idejām, kuru ir vairāk, nekā es varētu saskaitīt. Viņi uzreiz atrod draugus skolotājus, un viņu prātā jau ir izplānots pat viņu klases dizains. Vai esat kādreiz ievērojuši, ka daudziem skolotājiem ir līdzīgas personības iezīmes? 
 
Un tad biju es, 19 gadu vecumā atklājot, ka varbūt, tikai varbūt, es varētu būt skolotāja. Es jutos tik neiederīga.
 
Bet manā mūzikas izglītības ceļojumā es studēju, es apguvu, es augu. Tas man sniedza izaicinājumus un lika man sevi novērtēt. Protams, bija brīži, kad es apšaubīju savas spējas. Reizēm es jautāju, vai es tiešām to spēšu. Es zināju, ka nekad nebūšu tāds mūziķis, kurš spēj iegaumēt veselu koncertu. Es zināju, ka mana balss nebija solista materiāls. Lai arī kāds būtu mans talants, citiem mūziķiem tas bija vēl lielāks. Man bija jāpieņem fakts, ka varbūt man jāatrodas aizmugurē, nevis skatuves centrā. Tas bija grūti. 
 
Bet es biju pārliecināta par vienu: Dievs mani vadīja kaut kur, gatavojot mani darbam, kurš atbilstu to dotību komplektam, kādu Viņš manī redzēja. Kāda iemesla dēļ, neskatoties visu, kas notika, ikreiz, kad apšaubīju savus talantus, tomēr ticēju, ka Viņš to visu priekš manis nokārtos. Esmu par to pateicīga. 
 
Es domāju, ka mana izugsme koledžas gados bija liela, bet man nebija ne jausmas, cik daudz izaugsmes vēl ir priekšā. Patiesībā, darbs Asoltonas Adventistu Akadēmijā, ir licis manām zināšanām padziļināties tik daudz līmeņos. Līdz brīdim, kamēr sāku tur strādāt, es neapjautu, ka Dievam priekš manis ir lielāki plāni, nekā man pašai priekš sevis. Tas kļuva skaidrāks pēdējo mēnešu laikā. 
 
Šajā vasarā man tika izteikts piedāvājums, kādu nebiju gaidījusi. Man pajautāja, vai es nevēlētos nomainīt savu atbildības līmeni no "ansambļa vadītāja" uz "mūzikas vadītāju", uzņemoties atbildību par visu plānošanu, darbu ar studentiem, un pievienojot vēl deviņas jaunas klases savam patreizējam grupu sarakstam. 
 
Piedāvājums mani nobiedēja. Man vienmēr ir bijis grūti apzināties savus sasniegumus. Man likās neērti domāt, ka esmu kaut ko sasniegusi. Vadot ansambli, es vienmēr vēlējos, lai uzmanība tiek pievērsta studentiem un viņu talantiem, nevis man pašai. 
 
Un tāpēc dabiski, ka viena no manām pirmajām domām, kad mani aicināja kļūt par vadītāju, bija: "es"? Ko es esmu tādu paveikusi, lai viņi domātu, ka esmu piemērota šim darbam? Ko viņi manī tādu redz, ko es pati neredzu? Esmu mācījusi tikai divus gadus. Vēl ir tik daudz kas jāapgūst. Vai esmu tam gatava? Tas likās tik daudz, un es jutos apjukusi. 
 
Viss par apmetņiem
 
1.Ķēniņu grāmatā, 19. nodaļā mēs tiekam iepazīstināti ar Elīzu. Tiek uzskatīts, ka viņš iespējams nāk no diezgan bagātas ģimenes, jo ir minēts, ka viņam piederēja vismaz desmit pāri vēršu. Bet viņu nesastop kaut kur malā vai mājās, bet kopā ar lauka strādniekiem. Neskatoties uz savu turību, viņš strādā kopā ar lauka strādniekiem. Viņš parāda, ka ir strādīgs un atbildīgs, viņa darbs ir izveidojis viņa raksturu. 
 
Kāds komentētājs raksta: "Es domāju, ka ir interesanti piezīmēt, cik daudzi Bībeles lielie vīri tika aicināti īpašai kalpošana pēc tam, kad jau bija parādījuši spēju un vēlmi strādāt, un kur tie bija arī parādījuši uzticību un godīgumu. Mozus ganīja Jetrus, sava sievastēva ganāmpulku. Dāvids rūpējās par sava tēva avīm. Pēteris bija zvejnieks. Pāvils nodarbojās ar telšu taisīšanu. Kungs pats bija galdnieks pēc amata, ko viņam bija iemācījis viņa tēvs Jāzeps."
 
Ir būtiski piezīmēt, cik daudziem no šiem cilvēkiem sākotnēji bija tādas pašas domas, kā man. Mozus, Dāvids, Pēteris, Pāvils un daudzi citi bija stāvoklī, kur tie iespējams, šaubījās par savām spējām, un noteikti bija kādi citi, kas brīnījās, kāpēc viņiem uzticēts šis uzdevums. Tomēr Dievs pazina viņu sirdis. Caur Viņu tie kļuva par vislabākajiem līderiem. 
 
Tomēr Elīza ir mazliet atšķirīgs. Kādu dienu, kad viņš strādāja, pēkšņi no nekurienes uzrodas Elija, neko viņam nesakot. Viņš vienkārši uzmet viņam ap pleciem savu apmetni un aiziet. Elijam nebija nekas jāsaka. Elīza saprata. 
 
Man gribētos teikt, ka Elīza bija tāds pats kā es, apšaubot, vai viņš ir piemērots tādam uzdevumam, un viņu biedēja doma, ka kādu dienu viņam būs jāieņem Elijas vieta. Varbūt dziļi iekšienē viņam bija šādas bažas, taču Bībele to neatklāj. Tiklīdz Elija uzmet viņam savu apmetni, Elīzas ticība uzplaukst, un viņš zina, kas tieši ir jādara. 
 
Nekavējoties, nekavējoties Elīza atstāj savus vēršus un skrien pakaļ Elijam. Nebija nekādas vilcināšanās. Tai pat mirklī viņš izlēma, ka viņš pieņems Elijas apmetni, pat ja tas nozīmētu atstāt visu savu bagātību. Elīza ne tikai sekoja Elijam, bet viņš atgriežas, lai nokautu savus vēršus un sadedzina savu arklu, it kā pasakot atdievas savai vecajai dzīvei, pilnībā pieņemot savu jauno izaicinājumu būt par Elijas asistentu un pēcteci. Viņa aicinājums bija skairds, viņš to pieņēma, neskatoties uz to, cik biedējošs viņam likās jaunais apmetnis. 
 
Izmēram nav nozīmes
 
Un tā, ko iesākt tādam kā es, kuram liekas, ka apmetnis ir pārāk liels? 
 
Džonatans Kans ir sarakstījis iespējams visdziļāko garīgo lasījumu grāmatu, kādu esmu lasījusi. Viņš pievērsās kristietībai no jūdaisma un raksta tādā silā kā skolotājs skolniekiem. Skolotājs izskaidro kaut ko no jūdaisma vēstures un vārdiem, ļaujot lasītājam ienest dzīvīgumu savās studijās un savienot tās ar savu kristīgo pieredzi. 
 
Pirms pāris nedēļām mani uzrunāja kāds no lasījumiem. Skolotājs runāja par kādu ebreju vārdu aderet, kas nozīmē "apmetnis". Tas ir aprakstīts kā "liels, varens, plats, spēcīgs, izcils, cēls un krāšņs". Kans turpina, sakot: 
 
(Skolotājs) "Ikvienam ir dots apmetnis, aicinājums. Un tev tiks dāvāts tavējais. Bet atceries, ka tavs apmetnis ir tavs aderet, un aderet vienmēr runā par kaut ko varenu. Tāpēc tavs aicinājums būs tev par lielu. Tas tev nederēs. Tas neatbildīs tam, kas tu esi. Un būs reizes, kad tu ar to cīnīsies, ar tā lielumu, pretstatā tam, kas tu esi... Tas vienmēr būs lielāks, varenāks, nozīmīgāks, izcilāks un krāšņāks, nekā tu šobrīd esi."
 
Liekas, tas apmetnis, kas man ir dots, ir pārāk liels priekš manis. Tas viss izskatās pēc tik daudz darba, tik daudz spriedzes, tik daudz atbildības. Esmu ievērojusi, ka tās mazās šaubas, kuras dzirdēju savos koledžas gados, reizēm atkal lien manā prātā. Taču man ir jāuzticas, ka visi mani uz lauka nostrādātie gadi, tāpat kā Elīzam, ir pietiekoši, lai vadītu mani strādāt priekš Viņa un pieņemt Viņa plānu. 
 
Tāpat kā tas ir ikvienā dzīves situācijā, lai spētu noturēties pie sava apmetņa, ir svarīgi atcerēties. Atcerēties, ka Dievs mani vadīja uz muzikālo izglītību. Atcerēties visu, ko Viņš man ir ļāvis iemācīties tajās divās koledžās, kuras es pameklēju. Atcerēties, kā Viņš atbildēja uz lūgšanu par darba atrašanu. Atcerēties savu mīlestību uz Asoltonas studentiem un to, cik ļoti man viņi patika. Atcerēties to, cik skaidri Dievs atvēra priekš manis šīs durvis. Atcerēties visas tās reizes, kad es šaubījos, kad domāju, ka nespēšu to izdarīt, un domāju, ka tas ir par daudz, un tas tikai tāpēc, lai atļautu Dievam man pierādīt, ka man nav taisnība, un atļaut man ieraudzīt Viņa vareno roku darbībā. 
 
Es nezinu, ko nesīs šis nākamais gads, bet es caru, ka Dievs turpinās mani veidot par skolotāju, kādu viņš vēlas mani redzēt. Kā Džons Ortbergs ir teicis: "Kad Dievs aicina, Dievs arī apdāvina."
 
Un Henrijs Blekabijs rakstīja: "Daži ļaudis saka: "Dievs nekad neliks man darīt to, ko es nespēju izdarīt. Esmu savā dzīvē nonācis līdz tam, ka, ja tas uzdevums, ko es jūtu, ka Dievs man dāvā, ir kaut kas tāds, ko es spēju paveikt, tad iespējams, tas nav no Dieva. Uzdevumi, ko dod Dievs, Bībelē vienmēr it dievišķa izmēra. Tie vienmēr ir kaut kas lielāks, nekā cilvēks spēj izdarīt, jo Viņš vēlas parādīt savu dabu, savu spēku, savu aizgādību un savu laipnību uz saviem ļaudīm un vērojošai pasaulei. Tas ir vienīgais veids, kā pasaule Viņu iepazīs."

Lisa Poiriere
 
Lisa Poiriere ir beigusi Adventistu Dienvidu Universitāti. Viņa ir mūzikas nodaļs vadītāja Asoltonas Adventistu Akadēmijā Kolumbijā, Merilendā. Šis ir viņas ieraksts no viņas bloga, no  2017. gada 25. jūlija. Viņas blogs – Teaching Lisa: Teaching While Being Taught, tiek papildināts, kad vien viņa atrod laiku savā skolotājas grafikā. 
 
Avots: Adventist Review

Kontakti

Septītās dienas Adventistu Latvijas draudžu Savienība

Baznīcas iela 12a, Rīga, LV-1010, Latvija

Tālrunis: +371 67240121
E-pasts: sdaoffice@gmail.com

Saulrietu kalendārs 2016