Vai valdieši bija sabata ievērotāji?

2. oktobris, 2017

Tradicionāli adventistiem ir bijusi īpaša pieķeršanās valdiešiem, kuri reliģisko vajāšanu laikā saglabāja un izplatīja Rakstus, neraugoties uz smagām sekām. Adventisti izjūt radniecību ar šo grupu arī cita iemesla dēļ. Elena Vaita raksta, ka valdieši cauri tumšajiem laikmetiem ir turējuši patieso sabatu.[1]
 
Apceļojot vienu no šo ļaužu svarīgākajām vietām Torre Peliče ziemeļu Itālijas Alpos, adventisti bieži vien vaicā par valdiešu sabata ievērošanas praksi. Viņi viļas, kad izdzird, ka agrīnie valdieši vienmēr ir ievērojuši svētdienu un nav pierādījumu, ka tie būtu pielūguši sabatā. Taču nesen gaismā nākuši jauni pierādījumi.
 
Kas bija valdieši?
 
Agrīnie valdieši bija reformācijas kustības dalībnieki, īpaši Spānijas, Francijas un Itālijas kalnu rajonos Viduslaikos. Daudzi vēsturnieki tos uzskata par Reformācijas priekšvēstnešiem. Valdieši uzsvēra tiešu pieķeršanos Bībeles mācībai kā vienīgajam ticības pamatnoteikumam.

Viņi noraidīja Romas baznīcas mācības, kuras bija vairāk saskanīgas ar tradīciju nekā ar Rakstiem, viņi atmeta šīs mācības un rituālus, aicinot ticīgos atgriezties pie Jaunās derības dzīvesveida vienkāršības, Jēzus un Viņa apustuļu mācības.
 
Baznīca izmeklēja valdiešu mācību trešajā Laterānas koncilā (1179) un nolādēja šos ticīgos kā ķecerus. Sekojošie koncili atkārtoti apstiprināja šo nosodījumu ķecerībā, izraisot smagas vajāšanas, kas spieda tos bēgt uz labākiem novadiem. Rezultātā viņu mācība izplatījās visā Eiropā. Atšķirībā no citām uz reformēšanos vērstām grupām, valdieši nav izzuduši, ne arī absorbējušies kādā citā kustībā, bet turpina pastāvēt arī tagad.
 
Sabata ievērošana starp valdiešiem
 
Septītās dienas adventisti īpaši ir ieinteresēti šajā kustībā, jo daudzi protestanti uzskata tos par savienojošo posmu starp agrīno draudzi un protestantu Reformāciju. Īpašā adventistu interese par viņu sabata ievērošana jau tika pieminēta. Pamatojoties uz Elenas Vaitas sacīto “Lielajā cīņā”, adventisti tic, ka daži, ne pārāk liela grupa, valdieši ir turējuši sabatu.
 
Atbildot uz to, valdieši un pat daži adventisti ir sacījuši, ka Elena Vaita nav vēsturniece. Viens vēsturnieks pat ir ieteicis veikt grāmatas “Lielā cīņa” revīziju, lai to saskaņotu ar mūsdienu zinātni, jo nav primāro avotu, kas liecinātu par valdiešu sabata ievērošanu.
 
Meklējums pēc pierādījumiem
 
Vairāku gadus kopā ar absolvējušajiem studentiem esmu meklējis pēc pierādījumiem primārajos avotos Eiropas bibliotēkās par valdiešu sabata ievērošanu. Šāda izpēte ir izaicinājums, jo valdiešu dokumenti ir tikuši dedzināti vai savādāk iznīcināti vajāšanu gadsimtos. Vienīgie pierādījumi, kurus var atrast, nāk no inkvizitoru mutes, kuri bieži vien tos apzīmē kā ķecerus.
 
Viens no primārajiem avotiem par valdiešu sabata ievērošanu nāk no trīspadsmitā gadsimta sākuma piecu grāmatas kolekcijas, kuras ir rakstījis dominikāņu inkvizitors tēvs Monéta no Kremonas Ziemeļitālijā pret katariem un valdiešiem 1241-1244 g. Monéta dedzīgi aizstāvēja savu baznīcu pret valdiešu un kataru kritikas par sabata baušļa pārkāpšanu. Nodaļā De Sabbato, et De Die Domenico viņš diskutē par septītās dienas sabata nozīmi 2. Mozus 20:8, kur rakstīts: “Piemini sabata dienu, ka tu to svētī”, ko kontrastē ar tā Kunga dienas vērtību, kas ir nedēļas pirmā diena.[2]
 
Anti-sabata argumenti pret valdiešiem
 
Monéta apgalvoja, ka sabats ir dots jūdiem, norādot, ka tas bija Radīšanas un atbrīvošanas no Ēģiptes piemineklis. Viņš sacīja, ka jūdu sabats bija “zīme un līdzība, kas norāda uz kristīgo ļaužu garīgo sabatu… Kas ir jāsaprot, kā jūdi ir ievērojuši sabatu, tā mums ir jāievēro Kunga diena.” Viņš piebilst, ka “šo dienu mēs ievērojam kā baznīcas pavēli, un tas notiek, godinot šo dienu kā Kristus dzimšanas dienu, Viņa augšāmcelšanās dienu un Svētā Gara sūtīšanas dienu.”
 
Monéta turpina savu disputu, atsaucoties uz Gal. 4:10, 11, sakot: “Tas ir grēks ievērot dienas.” Viņš turpina, sakot, kā apgraizīšana tev nedod nekāda labuma (Gal. 5:2, 3), tā arī sabata ievērošana. Monéta secina, citējot Kol. 2:16, komentējot, ka “jūdu svētku dienas nav jāievēro, bet turpretim baznīcas ieceltās dienas ir nepieciešams ievērot.”[3]
 
Monétas rakstu darbs norāda, ka ievērojama daļa no valdiešiem un katariem dienvidu Francijā un ziemeļu Itālijā 13. gadsimtā pielūdza citā dienā un nevis svētdienā, proti, septītās dienas sabatā. Cik ironiski, Monétas katoļu argumentu pret sabata ievērošanu mūsdienās pret adventistiem lieto paši valdieši, kad adventisti iesāk ar tiem runāt par sen aizmirsto patiesību par sabatu.
 
Ievērojama sabatu ievērojoša grupa
 
Sabata ievērošana starp valdiešiem visvairāk bija izplatīta Bohēmijā un Morāvijā, vietās, kurp tie bēga pāvesta vajāšanu laikā. Piecpadsmitā gadsimta manuskriptā, kuru ir publicējis baznīcas vēsturnieks Johans Dollingers “Sektu vēsturē”, tiek ziņots, ka valdieši Bohēmijā “neievēro svētās jaunavas Marijas un apustuļu svētkus, izņemot Kunga dienu. Daudzi ievēro sabatu kopā ar jūdiem”.[4]
 
Šie pierādījumi no primārajiem avotiem skaidri parāda, ka sabata ievērošana starp valdiešiem trīspadsmitajā un vēlāk piecpadsmitajā gadsimtā bija plaši izplatīta. Tie arī apstiprina “Lielās cīņas” paziņojuma patiesumu par valdiešu sabata ievērošanu.
 
Kas gan lika ziemeļu Itālijas valdiešiem atstāt sabata ievērošanu? Atbilde ir meklējama Reformācijas laikā. 1532. gadā Angrognas ielejā notika valdiešu un franču reformācijas pārstāvju satikšanās, kur lielākā daļa valdieši balsoja par pievienošanos franču Reformācijai.

Attiecīgi viņi pārstāja apmācīt savus topošos sludinātājus jeb “barbes”, kas radās no Barbes koledžas nosaukuma Pra del Torno, sākot tos sūtīt mācīties uz Ženēvu, Šveicē, pie Žana Kalvina un viņa darba biedriem. Kalvins uzskatīja, ka sabatam joprojām piemīt garīga nozīme, bet burtiska septītās dienas ievērošana ir ceremoniāla un ēna, norādot uz tām pašām rakstu vietām, kuras inkvizitors bija lietojis pret valdiešiem.[5] Jaunā mācītāju paaudze, kura bija mācījusies pie Kalvina, pārstāja mācīt par septītās dienas sabatu un sludināja par svētdienu kā pielūgsmes dienu.
 
Šie svarīgie atradumi par valdiešu sabata ievērošanu mudina uz turpmāko izpēti starp manuskriptiem, kas senāki par divpadsmito gadsimtu, kuri varētu sniegt vēl vairāk pierādījumu par sabata ievērošanu starp agrīnajiem protestantiem Itālijā un Francijā.


Džerards Damstegts, Ph D, Endrjūsa Universitāte
Adventist World. 2017.g. septembris.

 

[1] Elena Vaita, Lielā cīņa, 65. lpp. oriģ.
[2] Moneta and Tommaso Agostino Ricchini, Venerabilis Patris Monetæ Cremonensis ordinis prædicatorum S. P. Dominico Æqualis adversus Catharos et Valdenses libri quinque: Quos ex manuscriptis codd. Vaticano, Bononiensi, ac Neapolitano (Rome: 1743; reprinted, Ridgewood, N. J.: 1964), pp. 475-477.
[3] Turpat, p. 476, 477.
[4] Johann Döllinger, Beitrage zur Sektengeschichte des Mittelalters (Munich: Beck, 1890), vol. II, p. 662.
[5] John Calvin, Institutes of the Christian Religion (1536), trans. Ford L. Battles (Grand Rapids: Eerdmans, 1995), p. 23.