Caur šaubām uz ticību

6. oktobris, 2017

Septembris Cēsu draudzē Sadraudzība iesācies ar priecīgu notikumu – “jā” Kristum teica Amanda un Ieva. Viņas vairāku gadu garumā ir aktīvi iesaistījušās kalpošanā draudzē, tomēr šogad izlēma doties kristību ūdeņos un nodot savu dzīvi Kristum visā pilnībā.
 
Amanda:

Manas pirmās atmiņas par draudzi ir jau no pašas bērnības. Kad biju vēl pavisam maza, mamma mani reizēm aizveda uz adventistu draudzi. Atceros draudzi kā vietu, kur vienmēr bija interesanti. Tur bija mīļas tantes un daudz krāsainu bilžu grāmatu. Bieži gan tur netiku, jo tētim nepatika, ka ejam uz baznīcu.
 
Kad vecāki izšķīrās, varējām apmeklēt draudzi. Man tad bija 11 gadi. Mamma teica, ka vēlas iet uz draudzi, bet mēs ar brāli sacēlām lielu skandālu, jo īsti nezinājām, kas tas ir. Bija pagājuši  daudzi gadi, kopš pēdējo reizi tur bijām.
 
Mammas draudzene uzaicināja mūs uz Ceļa meklētāju pasākumu. Brālis uzreiz iesaistījās, bet es spītējos un kādu laiku negāju. Beigu beigās arī es piekritu, un man tur iepatikās no pirmās reizes. Jau pirmajā vasarā devāmies uz lielo Eiropas nometni Somijā. Tur ieguvu jaunus draugus un drīz pēc tam sāku apmeklēt arī draudzi.
 
Draudzē jutos ļoti mīlēta. Man tika uzticēti dažādi kalpošanas uzdevumi, un izjutu lielu atbildību par tiem. Tomēr par kristībām vēl nedomāju, lai gan vairākas manas vienaudzes draudzē tika kristītas. Man draudzē bija ļoti iepaticies, tāpēc sāku aicināt arī savas draudzenes.
 
2014. gada vasarā pārcēlos mācīties uz Rīgu un pieņēmu lēmumu kristīties. Tomēr ceļš līdz kristībām bija garš - vairāk nekā 3 gadi. Dzīvojot Rīgā, manas attiecības ar Dievu gāja kā pa kalniem. Kristības atliku un atliku, jo tomēr nejutos vēl gatava. Es mīlēju Dievu, taču nesapratu, kāpēc man ir tik daudz ciešanu, kāpēc Dievs to visu ir pieļāvis? Šī gada janvārī es piedzīvoju vislielāko lūzuma brīdi. Bija sajūta, ka Dievs mani vairs nedzird. Es biju nelaimīga. Sāku domāt par to, kāpēc kristiešiem ir tik daudz ciešanu. Un tas viss tikai tāpēc, lai mantotu mūžīgo dzīvību? Bet ja nu es to nevēlos? Ja nu es nevēlos dzīvot mūžīgi? Kāpēc gan man būtu jācieš? Es gribu kārtīgi izbaudīt šo dzīvi, kas man ir dota. Es pārtraucu lūgt, sāku pat noliegt Dieva eksistenci. Šķita, ka manas ciešanas samazinās un dzīve iet uz augšu. Šķita, ka esmu laimīga bez Dieva. Bet tā nebija.
 
Kādu nakti es redzēju sapni. Bija nakts un vairāki tūkstoši cilvēku ar lāpām un dziesmu grāmatām rokās stāvēja ap lielu ezeru. Tur bija arī mana mamma un brālis. Visi dziedāja. Tad pēkšņi visapkārt sāka zibeņot, līdz viss debesu kupols bija saplaisājis. Mana mamma pagriezās un teica: ‘’Jēzus nāk!” Es negribēju tam ticēt, jo zināju, ka tāpat netikšu debesīs. Un patiešām- spožs gaismas stars nolaidās līdz ezera vidum un pa to lejā kāpa Dievs un Jēzus. Viņi pa ūdens virsmu devās pie cilvēkiem. Es novērsos un ar asarām acīs devos prom.
 
No rīta pamodos ar dīvainām emocijām. Nebija tā, ka uzreiz kritu ceļos un visu nožēloju. Tas prasīja laiku. Taču pēc sapņa sapratu, ka tomēr vēlos nokļūt debesīs, bet ne tāpēc, ka varēšu dzīvot mūžīgi, bet gan tāpēc, ka varēšu šo mūžību pavadīt ar saviem mīļajiem un, pats galvenais, kopā ar Jēzu. Pamazām atkal iesaistījos kalpošanā, lai gan personīgu attiecību ar Dievu man nebija.
 
Kādu dienu Dievs pie manis atsūtīja kādu meiteni, kuras liecība mani tā uzrunāja, ka es tajā pašā vakarā kritu ceļos un lūdzu Dievam piedošanu. Tā sākās mans ‘’atlabšanas’’ ceļš. Daudz iesaistījos kalpošanā, tas man ļoti palīdzēja atjaunoties. Un jūnijā pirms bērnu nometnes Lietuvā es izdarīju savu galējo lēmumu- es kristīšos šajā vasarā. Dievs noņēma man visas domas par to, ka neesmu vēl gatava, neesmu pietiekami laba, pietiekami zinoša utt. Viņš noņēma šaubas un bailes. Vasarā es piedzīvoju ko nebijušu. Es redzēju, kā Dievs var caur mani runāt un darboties ar bērniem, ja vien es to Viņam ļauju.
 
Un tā, lūk, 2. septembrī es un mana draudzene, ko sen senos laikos uzaicināju uz Ceļa meklētāju nometni, tikām kristītas. Slava Dievam! Gribu jūs iedrošināt- Dievs dzird! Viņš dzird katru jūsu slēptāko domu, katru jūsu lūgumu, katru pārdzīvojumu, Viņš redz katru asaru, kas nobirst pār jūsu vaigu. Tagad es to zinu un esmu pārliecināta, ka Dievs mani nekad neatstās vienu ciešanās. Viņš vienmēr cīnīsies kopā ar mani un par mani. Un ne tikai par mani, bet par katru cilvēku uz šīs zemes. Pat manu tēti, kurš agrāk par Dievu neko negribēja dzirdēt, bet tagad - nāk uz draudzi. Dievs dzird.
 
Ieva:

Mans ceļš līdz kristībām nebūt nebija viegls. Es nenāku no kristīgas ģimenes. Mana ģimene nenoliedza Dieva esamību, par Viņu vienkārši netika runāts. Taču mani vienmēr bija nodarbinājusi doma, ka ir kaut kas varenāks, stiprāks. Bet necik tālāk ar šo domu es netiku, jo skolā mamma neatļāva izvēlēties kristīgo ētiku.
 
Gāja gadi, un es slīku tumsā ar katru dienu vairāk un vairāk. Es mēģināju atrast laimi visur, bet nekas nedeva gaidīto piepildījumu. Jā, bija forši, bet tukšums, kas pārņēma nākamajā dienā, bija vēl lielāks nekā pirms tam. Es spēlēju  basketbolu vienpadsmit gadus, un liktenīgajā sezonā biju visaugstāk, kur basketbolists var nonākt - izlases kandidātu nometnē. Taču kādu laiku pirms spēles, kas mainīja manu dzīvi, Amanda (jā, tā pati, kuras liecību arī var šeit izlasīt) mani uzaicināja uz jauniešu vakariem. Mēs kopā lūdzām un pētījām to, kāds ir Dievs. Es beidzot atradu kaut ko, kas man sniedza ilgi meklēto piepildījumu. Bet bija viena problēma - kā lai apvieno sabatu ar spēlēm sestdienās. Dievs bija devis atrisinājumu, pirms es apzinājos šo problēmu.
 
Tajā liktenīgajā spēlē es ieguvu smagu traumu, pēc kuras bija garš atveseļošanās posms, kurā es varēju nespēlēt, bet iepazīt Dievu. Vienā vakarā es izlēmu: „Viss, no septembra es sākšu apmeklēt dievnamu.” Neesmu izlaidusi gandrīz nevienu dievkalpojumu kopš tās dienas.
 
Ceļa meklētāji, misijas ziņu lasīšana, sabatskolas vadīšana pusaudžiem - tas viss mani tuvināja Dievam. Bet tomēr, es nebiju līdz galam nodevusies Viņam. Kaut arī es biju iepazinusi Dievu pietiekami labi, lai zinātu, ka Viņš ir spējīgs paveikt milzu brīnumu darbus, es nebiju gatava atteikties pilnībā no savas vecās dzīves. Kādu laiku es pat dzīvoju dubultu dzīvi, un trakākais - man pat tas patika. Tomēr es zināju, ka tā nevar turpināties. Es sapratu, ka vienīgais, kas man var palīdzēt, ir Dievs, tāpēc es nodevos lūgšanām un Dieva meklēšanai. Es atradu Viņu, kaut arī Viņš mani jau sen bija atradis.
 
Pēdējās nedēļas pirms kristībām bija grūtas, ļoti grūtas. Domas par to, vai es esmu gatava un vai tas vispār ir tā vērts, sāka mani vajāt. Ar prātu es apzinājos, ka nevaru pakļauties velna manipulācijām, taču emocijas pauda kaut ko pilnīgi citu. Dievam vienmēr ir gatava atbilde uz visu. Un kārtējo reizi Viņš to apliecināja man. „Būdams pārliecināts, ka tas, kas jūsu sirdīs labo darbu iesācis, to pabeigs līdz Kristus Jēzus dienai.” (Filipiešiem 1:6) Tieši šis pants aizdzina visas manas šaubas, bailes, skumjas un nedrošību. Es zināju, ka Viņš mani gaida ar atplestām rokām, un beidzot es biju gatava nodot Viņam savu dzīvi.
 
Mēs kā draudze esam ļoti pateicīgi Dievam par Ievu un Amandu, un par to, kā Dievs viņas vadījis līdz šim. Mūsu lūgšana, lai Viņš vada arī turpmāk un izmanto viņas un mūs ikvienu kā instrumentus savā glābšanas plānā.

Krišjānis Grīnbergs
Adventistu Cēsu Sadraudzības draudzes komunikācijas nodaļas vadītājs
 

Kontakti

Septītās dienas Adventistu Latvijas draudžu Savienība

Baznīcas iela 12a, Rīga, LV-1010, Latvija

Tālrunis: +371 67240121
E-pasts: sdaoffice@gmail.com

Saulrietu kalendārs 2016