Dieva plāni manā dzīvē

9. oktobris, 2017 | Ojārs Incenbergs

Akas ielā, kur pulcējas daļa no Adventistu Rīgas 5. draudzes, 23. septembrī atsākās tikšanās cikls “Sarunas pret vēzi” (plašāk par to var lasīt "Adventes vēstis" maija numurā). Šajā reizē savu piedzīvoto līdzdalīja mācītājs Ojārs Incenbergs.
 
Pastāstīšu mazliet par sevi. Bībeli sāku lasīt 5 gadu vecumā. Esmu audzis Alūksnē, netālu no Glika ozoliem. Padomju laikos pie tiem tik brīvi nevarēja piekļūt, bet mēs šad un tad atlauzām žogu un bijām klāt.

1975. gadā mani aicināja kalpot kā mācītāju, bet  padomju iekārta man neļāva to darīt, lika šķēršļus, neļāva runāt par Dievu. Par to var stāstīt un stāstīt, bet šoreiz ne par to.

Kļuvu par celtnieku, tad būvdarbu vadītāju. Pēc tam tomēr pavērās ceļš uz mācītāju darbu. Bet manas iemaņas un pieredze noderēja, palīdzot celt Latvijā dievnamus.

Mācītāja darbs ir saspringts. Kad es kalpoju Liepājā, es pārdzīvoju nelielu infarktu. Un, pateicoties tam, es saslimu ar vienu “netikumu”- es sāku regulāri peldēties jūrā. Katru rītu cēlos sešos no rīta. Vispirms bija tikšanās ar Dievu, lasīju Bībeli, tad bija jūra, un tikai tad brokastis. Darīju to, neatkarīgi no laika apstākļiem. Pienāca rudens, tad ziema, un es turpināju. Bez tā es vairs nevarēju iztikt. Pēc peldes vienmēr jutos lieliski.

Gāja laiks, un mani pārcēla uz divām citām draudzēm. Viena bija Rīgā, otra Ventspilī. Varat iedomāties, cik daudz laika nācās pavadīt uz riteņiem, un cik liela tā bija slodze. Rīgā šķita, ka peldēšanos nāksies pamest, bet tad sieva, klausoties radio, izdzirdēja, ka Rīgas roņi peldas Bulduros pie glābšanas stacijas. Nolēmu aizbraukt. Man līdzi bija māsas vīrs ar māsu. Aizbraucu, skatos- izcirsta liela vanna, un tajā peldas divas dāmas. Jautāju: “Vai drīkstu jums pievienoties?” “Lūdzu!”

Tas bija 2006.gads. Es ticu, ka Dievs mūsu dzīvē darbojas dažādi. Viņš darbojas caur cilvēkiem, kas mums dod padomus, bet Viņš darbojas arī caur mūsu domām. Man bija iegādāta veselības apdrošināšana, un tajā  vasarā man prātā uzradās šāda doma – vienreiz jāpatērē apdrošināšanas nauda, jāpārbauda kārtīgi veselība!Tā bija tikai ideja, jo es jutos lieliski, man nekas absolūti nesāpēja.

Tas bija neliels šoks, kad pēc pārbaudēm ārsti man paziņoja – man ir vēzis. Prostatā. Turpināju pārbaudes, un mēs noskaidrojām, ka man ir tikai pirmā stadija. Slava Dievam!Es zinu, ka mēdz būt tā, ka pat pēdējā stadijā cilvēks var neko nejust.

Protams, ārsti saka, ka cilvēkam vajag regulāri pārbaudīt savu veselību, bet es jutos lieliski. Nekad neesmu īpaši slimojis. Kāpēc gan apgrūtināt ārstus? Taču tad, kad man paziņoja, ka ir vēzis, pēc pirmā nelielā šoka es skaidri apzinājos – mana dzīve ir Dieva rokās. Viņš pārvalda manu dzīvi, ne es.

Jēkaba vēstulē ir dotspadoms, kas tādā situācijā ir jādara. Jēkabs raksta: ja kāds no jums ir slims, lai lūdz draudzes vecajus, lai svaida ar eļļu un aizlūdz. Es uzrunāju savus kolēģus, viņi mani svaidīja. Pēc tam es izdarīju vēl vienu pārbaudi, un analīzes bija uzlabojušās. Man bija liels kārdinājums atteikties no operācijas. Zvanīju mūsu brālim, ārstam Arvīdam Irmejam, jautāju, ko darīt. Viņš teica- tomēr ej uz operāciju! Un es paklausīju.

Es ticu, ka Dievs darbojas ne tikai caur brīnumiem. Viņš var darboties, veicot brīnumus, bet viņš darbojas arī caur mediķiem.

Mans ģimenes ārsts teica: Tev jāsamazina darba slodze. Uzrunāju vadību un lūdzu pārskatīt manu noslogojumu. Bīskaps sacīja – labi, izvēlies, kurā draudzē tu gribi turpināt kalpot, Ventspilī vai Rīgā? Domāju: Rīgā dievnams ir jau uzbūvēts, bet Ventspilī biju tikai sācis risināt dievnama celtniecību. Tā nu es izvēlējos Ventspili.

Bija jau 2007. gada janvāra pirmā nedēļa. Sāku meklēt vietu, kur dzīvot. Sanāca tā: piektdien es nopirku vasarnīcu, kuru biju ieplānojis pārbūvēt par ziemas māju, jo es esmu celtnieks; sestdien es kalpoju savā draudzē, un draudzei teicu – es tagad dodos ārstu gūstā, bet es nopirku zemi, es atgriezīšos. Bībelē ir tāds piemērs- pravietim Jeremijam Dievs pirms gūsta lika nopirkt zemi, jo teica- jūs atgriezīsieties atpakaļ. Svētdien vēl nopeldējos Ventspilī jūrā, bet pirmdien ierados Rīgā slimnīcā, un otrdien jau biju uz operācijas galda.

Man bija absolūts dvēseles miers, jo zināju, ka mana dzīve ir Dieva rokās. Jau nākamajā dienā pēc operācijas jutos tik labi, ka teicu – gribu mājās. Piektdien mani izrakstīja. Sestdien vēl ievadīju Rīgas draudzē jauno mācītāju. Vēlāk, kad atgriezos, lai izņemtu diegus, dakteris teica, ka pirmo reizi pēc tik smagas operācijas kāds palaists uz mājām tik ātri.

Ir pagājuši jau vairāk nekā 10 gadi. Es katru gadu veicu analīzes, un rezultāti vienmēr ir labi.

Es zinu, ka Dievs vada mūsu dzīvi. Viņš zina mūs jau tad, kad mēs esam kā vēl neizveidots dīglis. Mūsu dzīve ir Dieva rokās. Psalmos ir teikts, ka cilvēka mūžs ir 70 gadi, ja viņš ļoti stiprs, tad 80 gadi. Man toreiz vēl nebija 70. Ja Dievs teiktu, ka man pietiek strādāt, tad es to pieņemtu. Bet Dievs var pagarināt mūsu dzīves laiku. Viņš zina, vai man tas ir vai nav vajadzīgs. Man tomēr Ventspilī bija vēl jāuzbūvē dievnams. Arī Bībeles biedrībā bija darbs pie jaunā tulkojuma, tur man bija organizatoriskie pienākumi, kas bija jāpaveic. Es zinu, Dievam ir savi plāni manā dzīvē. Un ja Dievs plāno manu dzīvi, tad man Viņa plāniem ir jāļaujas.

Kontakti

Septītās dienas Adventistu Latvijas draudžu Savienība

Baznīcas iela 12a, Rīga, LV-1010, Latvija

Tālrunis: +371 67240121
E-pasts: sdaoffice@gmail.com

Saulrietu kalendārs 2016