Draudzes locekļi: 43
Daugavpilī 1920. gada decembrī kā pirmais no adventistiem ieradās sludinātājs Jānis Birziņš īsi pirms pilsēta tika atbrīvota no boļševiku varas. Pilsētas ielās vēl bija sastopami poļu karavīri un vietām bija redzamas neseno kauju pēdas. Birziņš noturēja pirmos Bībeles priekšnesumus īrētajās telpās Kauņas ielā 26. Tur sapulcējās Birziņa sieva, viņas brālis Pagrabs, locekļi no citām draudzēm – Fricis Veits, m. Veisberga ar savu meitu, māsas Ores u. c. Viņi pārcēlās uz Daugavpili brīvprātīgi, lai palīdzētu Jānim Birziņam Daugavpilī dibināt draudzi un veidoja topošās draudzes kodolu. Viņi izmantoja katru iespēju uzaicināt ļaudis uz sapulci, izplatīja literatūru un liecināja. Apmeklētāji pārsvarā bija vienkārši krievu ļaudis, tāpēc Birziņa uzrunas bija nepieciešams tulkot krieviski. Par tulku kalpoja Fricis Veits, kurš vienlaicīgi kalpoja arī par grāmatu izplatītāju. Pēc tam uz Daugavpili no Ventspils uz dzīvi pārcēlās Šnēbergu ģimene. Pats Šnēbergs bija virsnieks, kurš bija cīnījies pret bermontiešiem. Viņi apmetās Daugavpils tuvumā, lai varētu kalpot draudzē. Šnēbergs tulkoja uzrunas no latviešu uz krievu valodu un arī otrādi. Pēc tam jaunā draudze viņu ievēlēja par pirmo draudzes vecāko. Pēc šādas kristīgas sadarbības sekoja arī augļi un 1921. g. aprīlī tika kristīti pirmie pieci cilvēki. 1921. g. 23. aprīlī dibināta Daugavpils draudze. Kā viena no pirmajām tolaik kristītajām Daugavpils draudzes loceklēm bija Līze Lezkijs.
Sākotnēji pilsētas prefekts atteicās jauno draudzi reģistrēt telpās Kauņas ielā 26, jo viņam pret jauno „sektu” bija aizspriedumi. Tad Birziņš lūdza Garīgo lietu departamenta palīdzību un rakstīja lūgumu. Garīgo lietu pārvalde šādu atļauju deva un draudzi varēja piereģistrēt šajās iepriekš minētajās telpās.
Pats J. Birziņš atzina, ka kalpot šajā novadā bija grūti, arī izplatīt grāmatas bija sarežģīti, jo vieni cilvēki neprata lasīt, citi bija nabadzīgi, kā arī pastāvēja priesteru pretestība, kas skubināja ļaudis vairīties no adventistu literatūras izplatītājiem un nelasīt viņu piedāvātās grāmatas. Cilvēkiem, kam priesteris ir dzīves centrā, uzskatīja to par grēku, neklausīt viņa rīkojumiem. Vecticībnieki, savukārt, noniecināja ne tikai adventistu grāmatas, bet arī Bībeli, jo, norādot uz savām grāmatām, kuras bijušas tik lielas, ka ar abām rokām jātur, sacīja: „Lūk, kādām jābūt svētām grāmatām! Tādām ir vērts ticēt, bet kā lai tic jūsu Bībelei, kuru var vienā rokā paņemt un iebāzt kabatā?” Vecticībnieki Birziņu neesot pieņēmuši arī vēl kāda cita iemesla dēļ – Birziņš bijis bez bārdas. Daugavpils vecticībniekiem bārda skaitījās kā dievbijības rota, bet bezbārdainie tika pielīdzināmi antikristiem.
1922. g. aprīlī Daugavpils draudzē jau tika kristītas 12 personas, bet 1923. gadā Daugavpils draudzē tolaik jau bija 50 draudzes locekļi.
Kopš draudzes iesākuma tika veikta draudzes vēstures apsekošana, draudzes loceklis Mārtiņš Lejietis pierakstīja un fotografēja visu svarīgāko draudzē, taču Otrā pasaules kara sākumā šie pieraksti un materiāli tika zaudēti.
Lasīt vairāk
Turpmākais draudzes darbs
Pēc Jāņa Birziņa nākamais draudzē īsu laiku kalpoja sludinātājs Aleksandrs Eglītis. Daugavpils draudzē viņš kopā ar savu sievu Katrīnu izcēlās ar savu vienkāršo un saprotošo pieeju.
Laika periodā 1923.-1925. g. Jānis Birziņš vienlaicīgi ar Rēzeknes draudzi apkalpoja arī Daugavpils draudzi.
Kad draudzē kalpoja Dmitrijs Platonovs, viņš kopā ar savu sievu Bertu nenogurstoši kalpoja un prasmīgi izplatīja adventistu literatūru. Viņu enerģija un panākumi bija apbrīnojami. Vienlaicīgi viņš kalpoja arī Rēzeknē. Platonovi dzīvoja Daugavpilī Polockas ielā 12-7.
Laikraksts „Adventes Vēstnesis” vēsta, ka šajā laikā draudzē bijuši cilvēki no piecām tautībām un lūgšanu sapulcē lūgšanas atskanēja četrās valodās.
1928. g. draudzes vecākais bija Augusts Ritums (Pusvācietis). Draudze pulcējās Kauņas ielā 26, kur sapulces notika sabatos un piektdienās, bet Domes ielā 35 sapulces notika trešdienās un svētdienās. Draudzes kopīgās dziesmas muzikāli pavadīja uz harmonijas Olga Rudiņeckaja un Zelma Kunkulis.
1931. g. kalpot uz Daugavpils draudzi tika nosūtīts Bībeles strādnieks Jāzeps Šidlovskis. Tanī pat 1931. g. Daugavpils draudze tika sadalīta divās draudzēs: Daugavpils I draudze ar 70 draudzes locekļiem pulcējās A. Pumpura ielā 17, bet Daugavpils II draudze ar 17 draudzes locekļiem – Jasmuižas Annenhofā.
Daugavpils draudzē kalpoja Kirils Ziediņš. Tolaik draudzē radās grūtības tieši dēļ šī sadalījuma divās daļās pēc valodas – krievu un latviešu grupās. Krievu draudzes locekļiem sapulces tika nozīmētas pēcpusdienā, kas radīja neapmierinātību. Ziediņš centās draudzē ienest līdzsvaru un saskaņu, taču tas neizdevās.
1936. gada sākumā Daugavpils I draudzē bija 69 draudzes locekļi, bet Daugavpils II draudzē 11 draudzes locekļi. 1937. g. abas draudzes tika apvienotas un bija savākti 50 draudzes dibinātāju paraksti. Pašā Daugavpils pilsētā tobrīd dzīvoja 33 adventisti.
Sludinātājs Kārlis Sutta Daugavpils draudzē kalpoja līdz 1938. g. Viņš bija jau tuvu pensijas vecumam ar sirmu galvu, tādēļ viņš iedvesa cieņu, jo daudzus gadus bija staigājis patiesībā. Draudze gatavoja pusdienas trūcīgajiem bērniem.
Sludinātājs Roberts Auziņš un viņa dzīves biedre draudzē atdzīvināja Tabitas pulciņa darbu, draudzes jaunieši ļoti iemīlēja R. Auziņu.
Kalpoja draudzē arī Bībeles darbinieki Pēteris Mihailovs un Pāvels Jakovļevs.
Kara laikā daudzi draudzes locekļi bija devušies bēgļu gaitās, tomēr viena daļa draudzes locekļu palika pilsētā un katru sabatu turpināja pulcēties.
Kulakovu piedzīvojums Daugavpils draudzē
1947. g. uz Daugavpils draudzi no Krievijas Ivanovo pilsētas bēga Kulakovu ģimene un Anatolijs Stepanovs, jo Krievijā viņiem draudēja apcietinājums. Ivanovo pilsētā bija apcietināts Kulakovu tēvs Pjotrs Kulakovs. Viņi bija aktīvi draudzes locekļi, kas neslēpa savu ticības pārliecību, un cerēja, ka Daugavpilī spēs izbēgt no vajāšanām. Daugavpilī Mihails Kulakovs iekārtojās par zīmēšanas skolotāju skolā, Stefans un Anatolijs strādāja par fotogrāfiem, Viktors un Dāvids mācījās skolā, bet Kulakovu māte bija mājsaimniece. 1948. g. 18. martā drošības komitejas darbinieki, kas speciāli bija atbraukuši no Ivanovo pilsētas, ieradās skolā, lai apcietinātu Mihailu Kulakovu. Draudzes sapulces namā notika kora mēģinājums, kad tur ieradās drošības komitejas pārstāvji, lai apcietinātu arī Stefanu Kulakovu un Anatoliju Stepanovu. Viņu dzīves vietā notika kratīšana, kur tika konfiscēta garīgā literatūra un Bībeles. Kopā ar konfiscēto literatūru maisā nokļuva arī vietējā sludinātāja uzrunu konspekti, kas bija paņemti, lai tos pārrakstītu. Šī iemesla dēļ apdraudēts kļuva arī draudzes sludinātājs. Apcietinātos veda uz Maskavu pasažieru vagonā, piekodinot, ka viņiem aizliegts atklāt apkārtējiem, ka ir apcietināti. Apcietinātiem bija aizliegts sarunāties. Maisu ar konfiscēto literatūru uzmeta augšējā – trešajā plauktā. Stefans lūdza atļaut viņam gulēt augšējā trešajā plauktā. Atļauju saņēmis, viņš tur gaidīja, kad sargi iesnaudās un iebāza roku iekšā maisā, lai izvilktu ārā sludinātāja konspektus. Viņš to darīja klusām un uzmanīgi, tomēr salauza zīmogu. No rīta sargi to neievēroja. Tagad vajadzēja atbrīvoties no konspektiem kabatā, bet katru viņu kustību uzmanīgi vēroja sargi. Kulakovi pie sevis lūdza Dieva palīdzību. Maskavā viņus uz īsu brīdi novietoja telpā vienus. Izmantojot šo brīdi viņi ievietoja konspektus ventilācijas lūkā pie griestiem, bet pēc kāda laika viņus izšķīra pa atsevišķām kamerām.
Mihails Kulakovs tika nozīmēts uz Ivanovo cietumu, kur trīs mēnešus bez pārtraukuma viņu pratināja, dažkārt pat 24 stundas no vietas. Viņam jau zuda laika sajūta, nezināja vai ir diena, vai nakts. Līdzko viņš sāka snaust, sargi viņu modināja. Kad beidzās viena pratināšana un viņu nosūtīja uz kameru, kur viņš jau apgūlās, tad viņu atkal modināja, lai pratināšanu atsāktu pie cita izmeklētāja, kurš no rīta bija iesācis savu darba dienu. Mihaila Kulakova liktenis bija izlemts un tiesa viņam piesprieda ieslodzījumu par to, ka viņš bija liecinājis par Kristu un aicinājis pievienoties adventistu draudzei, kuru valsts atteicās reģistrēt. Stefans Kulakovs gāja bojā Vorkutas nometnēs, bet Mihails Kulakovs pēc soda izciešanas Gulaga nometnēs tika nomitināts „uz mūžīgiem laikiem” Kazahstānā, bet šie „mūžīgie” laiki ātri beidzās līdz ar Staļina nāvi 1953. gadā.
Draudze pēc Otrā pasaules kara
Pēc sludinātāja Oltiņa Daugavpils draudzē kalpoja sludinātājs A. Dambis un īsu brīdi kalpoja arī J. Seņavskis. 1956. g. rudenī uz Daugavpils draudzi kalpot atsūtīja Īzaku Kleimani. Kleimanis bija vēl neiesvētīts sludinātājs, tādēļ viņam palīgos bija pielikts sludinātājs Klotiņš, kurš apkalpoja arī Rēzeknes draudzi.
Kā savās atmiņās Īzaks Kleimanis rakstīja, ka draudze bija „nobriedusi” likvidācijai, jo tajā bija tikai 36 (1962. g.) draudzes locekļi, kas bija izkaisīti pa dažādiem rajoniem. Kaut gan sešus gadus iepriekš draudzē skaitījās vēl mazāk – 27 draudzes locekļi, taču niecīgais pieaugums veidojās uz likvidētās Rēzeknes draudzes locekļu rēķina. Pie Daugavpils draudzes piederēja Šaripovu, Uhovu, Suhānovu, Beļēviču, Šidlovsku, Neikuru, Moricu un citas ģimenes, kas tobrīd veidoja tās kodolu. Daugavpils baptisti pulcējās vienās telpās ar adventistiem. Tad draudzes loceklis Mihailovs, kura namā Tautas ielā 54 Daugavpils draudze īrēja telpas, pēkšņi nomira, bet draudzei ar viņu nebija slēgts pat īres līgums. Šī pēkšņā nāve izraisīja tālāk sekojošo notikumu lavīnu.
1962. g. Daugavpils draudze nespēja savākt nepieciešamo „divdesmitnieku” sarakstu, kas dzīvotu pilsētas robežās. Prasība, lai šī divdesmitnieka saraksta locekļi dzīvotu tikai Daugavpils pilsētas robežās, bija netaisna, jo gadu iepriekš tai tika pievienoti likvidētās Rēzeknes draudzes locekļi un draudzes locekļu skaits bija pietiekams. Taču varas orgāni meklēja formālu iemeslu draudzi likvidēt.
Daugavpils izpildkomitejas vadība rakstīja sūdzības Reliģisko lietu pilnvarotajam par Ī. Kleimani un Daugavpils draudzi. Apgalvojuma formā tika rakstīts: „Kleimanis regulāri pārkāpj Likumu par dievkalpojumiem, izbrauc uz kolhoziem Daugavpils rajonā, regulāri izsūta savus pilnvarotos, kas nekur nestrādā, sektantus: N. K. Beļēviču, V. Neikuru uz citiem PSRS rajoniem un apgabaliem ar mērķi aktivizēt sektantu darbību un nodarbošanos ar spekulāciju”. Pēc šīs sūdzības sekoja nākamās, kur Kleimanis tika apsūdzēts, ka viņš „savā sektā” esot ievilcis 30 cilvēkus, ka draudzes locekļi Beļēvičs, Katinska, Koļesņikova nodarbojas ar cilvēku vervēšanu sektā.
Šos apsūdzējumus, protams, varēja ignorēt, taču nams Tautas ielā 54 piederēja draudzes loceklim Mihailovam, kurš bija miris. Pirms savas nāves viņš namu novēlēja savai māsai, taču šī noruna palika tikai vārdos. Šī Mihailova māsa nebija draudzē, taču viņa dzīvoja šajā namā un vēlējās sakārtot īpašuma dokumentus, jo tobrīd Kleimaņi vēlējās izrakstīties no šī nama dzīvokļa. Pie notāra, uzrādot dokumentus, tika konstatēts, ka nams nav nacionalizēts un tajā „izmitināti sektanti”. Varas iestādes ilgi bija gaidījušas izdevīgu brīdi. Tika apgalvots, ka draudze fiktīvi esot ieņēmusi telpas šajā namā, ka notikusi nelegāla maksāšana par telpām, par ko nav nomaksāts valsts nodoklis. Adventistu draudze tika iesūdzēta tiesā, nams tika nacionalizēts un izpildkomitejas sekretārs Safonovs, neinformējot par to draudzi, aizzīmogoja telpu durvis. Tad tika inscenēts šo telpu sagrābšanas mēģinājums, pēc kura uz vietas ieradās milicija un viss draudzes inventārs no telpām tika izmests ārā.
Pēc notikušā draudzes vārdā Vilis Neikurs, Astrīda Beļēviča un Vladimirs Beļavskis rakstīja sūdzību PSRS Augstākajai Padomei. Sūdzībā tika izklāstīts, kādā veidā Daugavpils izpildkomitejas padome panākusi, ka „divdesmitnieku” sarakstā netika iekļauti rajonā dzīvojošie draudzes locekļi, lai draudze izskatītos mazāka nekā patiesībā. Kā rupji ticis apiets likums un draudzei atņemtas sapulču telpas, sarīkots grautiņš un draudzei netika sniegts paskaidrojums par notiekošo. No PSRS Augstākās Padomes Maskavā tika dots rīkojums un Rīgas reliģijas lietu pilnvarotajam tika dota norāde likt Daugavpils izpildkomitejas vadībai paskaidrot Daugavpils draudzes izpildorgāna pārstāvjiem, kā ir notikusi draudzes likvidācija.
Draudzes likvidācijas periodā
Daugavpils draudzes locekļi pievienojās Jēkabpils draudzei, kuru apkalpoja sludinātājs Alfrēds Dambis. Taču Daugavpils draudzes locekļi bez reģistrācijas, nelegāli, turpināja pulcēties dzīves vietās, katru reizi citā vietā. Kā viena no adresēm zināma pie Radionovas Aizputes ielā. 1966. g. tika rakstīts lūgums atļaut adventistu grupai pulcēties luterāņu baznīcā un reģistrēt šo grupu: Marija Vereščaka, Tekla Mačanovskaja, Kleimaņi Īzaks un Lidija, Antoņina Koļesņikova, Mihalina Krupskaja, Koļesņikova, Beļēviči Astrīda, Nikolajs un Konstantīns, Uhovi Aleksandrs un Gaļina, Čuriško Ida, Vladimirs Beļavskis. Taču šis lūgums tika noraidīts. 1968. g. Kleimaņi aizbrauca no Daugavpils. Tajā pat gadā varas iestādes deva mutisku atļauju Daugavpils draudzes locekļiem pulcēties vienā noteiktā vietā, bet 1971. g. atļāva Jēkabpils draudzes sludinātājam atbraukt pie Daugavpils draudzes locekļiem, bet ne biežāk kā divas reizes mēnesī. Tomēr reģistrācija un rakstiska atļauja rīkot sapulces netika dota. Ap 1987. g. Grīvā Ķiršu ielā 16 tika iegādāta māja, kas turpmāk kļuva par Daugavpils grupas sapulcēšanās vietu.
Draudzes atjaunošana
Draudze tika atjaunota 1989. gadā. Draudzi atjaunot uzsāka sludinātājs Viktors Geide jau kopš 1988. g. Draudze tobrīd pulcējās O. Koševoja (Ķiršu) ielā 16. Kad V. Geidi ievēlēja par Latvijas draudžu savienības vadītāju, viņš pārcēlās uz Rīgu, bet viņa vietā par draudzes vadītāju uzticēja palikt Leonīdam Pacukēvičam no Cēsu draudzes. 1991. g. Geide rīkoja Bībeles izpētes semināru Daugavpilī. Pēc tam draudze tika uzticēta sludinātājam Vitālijam Kroitoram. Pēc Kroitora sludinātājam Nikolajam Beļēvičam, bet 1994. gadā pēc Beļēviča nāves, atkal Kroitoram. Tajā pat 1994. g. Daugavpilī Bībeles izpētes semināru vadīja evaņģēlists no ASV Deils Lēmans kopā ar 10 cilvēku komandu. Kopš 1996. g. draudze atkal pulcējās savās atgūtajās telpās Tautas ielā 54.
2002. un 2005. g. notika Bībeles izpētes semināri.
Draudzes sapulces telpas
Kopš dibināšanas draudze pulcējās Kauņas ielā 26.
1930.-1932. g. sapulces Domes ielā 20.
Tad aptuveni no 1932. g. Daugavpils I draudze – A. Pumpura ielā 17, bet Daugavpils II draudze Jasmuižas Annenhofā. Daugavpils II draudzē pulcējās pārsvarā ārpus Daugavpils dzīvojošie adventisti. Tad draudzes 1937. g. atkal tika apvienotas kopā A. Pumpura ielā 17. 1940. g. padomju vara lika draudzei atbrīvot telpas un draudze sāka īrēt telpas Mazā Dārzu ielā. Kara laikā draudze pulcējās Strādnieku ielā 2. Tad 1947. g. īsu laiku Skrindas ielā 18a, bet tad tajā pat gadā pārgāja uz Tautas 54, kur palika līdz draudzes likvidācijas brīdim. Pēc draudzes atjaunošanas 1989. gadā draudze pulcējās Oļega Koševoja (Ķiršu) ielā 16 katru sestdienu 11.00. Tad vienu gadu kinoteātrī „Oktobris”. Tagad kopš 1996. g. sapulces Tautas ielā 54.
viktors.lisovs@adventisti.lv
(+371) 26268261
Tautas 54, Daugavpils, LV-5400
www.daugavpils.adventisti.lv
Piektdienās
plkst. 19:00 - Lūgšanu dievkalpojums (ziemas laikā plkst. 18:00)
Sestdienās
plkst. 10:00 - Bībeles izpēte (Sabatskola)
plkst. 11:30 - Svētruna
Tā ir starptautiska organizācija, kas domāta bērniem un pusaudžiem no 10 līdz 16 gadiem. Šādi klubi darbojas vairāk nekā 130 pasaules valstīs, kur vairāk nekā miljons Ceļa Meklētāju ir apvienoti 30 000 klubos. Organizācijas mērķis – attīstīt gan garīgās, gan fiziskās, gan intelektuālās dotības. Un visa pamatā ir centieni mācīt pusaudžiem veidot personiskas attiecības ar Dievu.
Kontakttālrunis: 26706104 (Deniss)