Jēkabpils draudze

Jānis Dreimanis pielika lielas pūles, lai draudzi Jēkabpilī reģistrētu un sagādātu vajadzīgās atļaujas. Viņš bija jaunās draudzes pirmais vecākais un arī mācītājs. Krievijas valsts vēstures arhīvā glabājas garīgo lietu departamenta mape Nr. 526/5, kurā ietverta sarakste starp departamentu un J. Dreimani laikā no 1913. g. 8. decembra līdz 1914. g. 24. februārim. Tajā ir dokumenti, kas liecina, ka sākotnēji Dreimanis lūdza atļauju draudzi reģistrēt un tai sapulcēties Jēkabpilī Lielajā ielā 145, kur atradās sieviešu komercskola, taču viņam tika atteikts. Tad viņš lūdza atļauju pulcēties Jēkabpilī Pasta ielā 64, kur J. Dreimanis pats bija apmeties uz dzīvi. Lūgums departamentam ir sastādīts glītā rokrakstā un apliecina labas zināšanas likumdošanā un formā, kā jāveic šāda sarakste.

1913. g. 4. decembra lūgumu parakstīja sekojošie Jēkabpils grupas locekļi: Jānis un Elizabete Dreimaņi, Elizabete Kanniņa, Marija Žizņevska, Anna Grāmatniece, Maija Strēlniece, E. Kaktiņa, Pēteris Ozoliņš, Mārtiņš Ievītis, Rūdolfs Kuplais, Oskars Sutta, Andrejs Sūnaklis, Minna Raudzēna, Emma Ansone, Dārta Jēkabsone, Rūdolfs Ansons, M. Ozols, Emīlija Grāmatniece, Ieva Pilskalne, Margarita Zāģere.

Šo lūgumu valsts iestādes atteica, jo grupā nebija 25 pilngadīgu cilvēku, kas ļautu dibināt draudzi pēc tā laika likumdošanas. Tad Dreimanis vērsās ar lūgumu pat pie gubernatora un valsts iekšlietu ministra. Viņš lūdza atļaut privātās lūgšanas sapulces (частные постоянные молитвенные собрания). Kurzemes gubernators šo lietu izskatīja un lūdza Jēkabpils pilsētas varas iestādes rast iespējas šo lūgumu apmierināt. Dokumenti, kas apliecinātu draudzes reģistrāciju nav saglabājušies.

Laikrakstā „Ciānas Sargs” mācītājs Jēkabs Šneiders ziņo, ka 1914. g. 20. jūlijā Jēkabpilī tika kristītas piecas personas (no tām zināmas četras: Emīlija Grāmatniece, Anna Zolberga un Sūnakļi Andrejs un Emīlija) un nākamajā dienā – 1914. g. 21. jūlijā tika nodibināta Jēkabpils grupa ar desmit locekļiem. Šis otrais datums rada nelielu sajukumu, taču, atšķirībā no iepriekš pieminētā datuma 1913. gadā, šis pēdējais ir dokumentāli fiksēts laikrakstā uzreiz pēc notikuma.

Draudze Pirmā pasaules kara laikā

Pirmā pasaules kara laikā liela daļa draudzes locekļu devās bēgļu gaitās. Pēc kara viņi atgriezās Jēkabpilī un atjaunoja draudzi.

Draudze pēc Pirmā pasaules kara

1920. g. 21. februārī Strēlnieku mājā Jēkabpilī Robežu ielā 8 (tagad 20) tika noturēta draudzes atjaunošanas sapulce. Sapulcē bija klāt Baltijas draudžu savienības vadītājs Jēkabs Šneiders. Jēkabpils draudzi tobrīd veidoja 17 locekļi. Par draudzes vecāko tika ievēlēts Andrejs Sūnaklis. Draudzei nebija sava mācītāja, tādēļ Jēkabs Šneiders draudzi periodiski apmeklēja, noturēja piemiņas mielastus un veica nepieciešamos ar draudzi saistītos pienākumus.

1920. g. 29. maijā, pēc draudzes atjaunošanas, tika kristīts pats sapulču vietas nama saimnieks Jēkabs Strēlnieks. Viņš ar savu dzīves draugu savā namā uzņēma draudzi un pie viņa naktsmājas atrada adventistu grāmatu izplatītāji (Alfrēds Dambis, Matīss Rožkalns, Voldemārs Sprūde, Annemarija Bite un vēl daudzi citi). Strēlnieku nams tiek aprakstīts šādi: „Viņu mājiņa sastāv tikai no vienas istabas un virtuves…”. Viņu bagātība bija pieticība, abi bija jau pusmūžā, kad pievienojās draudzei, taču ar savu dzīves pieredzi spēja ienest draudzē līdzsvaru viedokļos.

1921. g. 24. augustā Jēkabpils draudzē tika kristīts Jānis Oltiņš. Viņš bija nedaudz apmulsis, redzot nelielo draudzi, kas pulcējās privātmājā, kur ir tikai virtuve un viena šaura istaba, taču Jēkabs Šneiders viņu iedrošināja pievienoties draudzei.

Mācītājs Purmalis ziņoja, ka Jēkabpils draudzē viņa kalpošanas laikā pastāvēja seši ģimenes pulciņi (mazās grupas): Daugavkalējos vad. Kārlis Renbergs; Zaļā mežā vad. Pēteris Zolbergs; Kulitānos vad. Ermīne Rimšāne; Elkšņu pagastā vad. Ieva Rimšāne; Mālkalnā vad. Emīlija Grāmatniece; Ritas pagasta „Spodros” vad. Lote Kaniņa.

Pēteris Purmalis kopš 1929. kalpoja arī Pļaviņu draudzē. Viņš dzīvoja Jēkabpilī Šosejas ielā 2 un tolaik Jēkabpils draudze pulcējās viņa dzīves vietā. Purmalis veica evaņģelizācijas darbu un locekļu skaits pieauga līdz 39. 

Pēc Purmaļa draudze kādu laiku palika bez sava mācītāja. Piemiņas mielasta laikā ieradās mācītāji Jānis Driķis, Pāvils Macanovs, Kārlis Sutta, Ernests Klotiņš u. c. Draudzi bieži apmeklēja māsa un brālis Lejnieki, kas bija norīkoti jaunā misijas darbā Līvānos (1930.-1933.g.).

Mācītājs Balodis rīkoja Bībeles izpētes evaņģelizācijas pasākumus Jēkabpilī un Viesītē. Viesītē viņš kādu laiku pat dzīvoja un tur sarīkoja jaunatnes svētkus un organizēja sapulces Dzirnavu ielā 10 sestdienās 10:00 un svētdienās 19:00. Jēkabpils draudzes jauniešu kori vadīja Voldemārs Sprūde. Balodim bez Jēkabpils draudzes bija jābrauc arī uz abām Daugavpils draudzēm. Šī iemesla dēļ viņš nevarēja būt Jēkabpils draudzes sapulcē katru reizi. Balodis 1937. g. tika ievēlēts par Jēkabpils draudzes vecāko un Viesītes grupas vadītāju.

Mācītāja Jāņa Lapas kalpošanas laikā Jēkabpils draudzē pastāvēja mandolīnu orķestris, kuru vadīja O. Kuzņecova. Draudzē pastāvēja arī koris.

Draudze kara laikā

Draudze sākumā pulcējās Brīvības ielā, bet sabata pēcpusdienās pie Emīlijas Grāmatnieces mājā Robežu ielā 1 (tagad 2). Arī tur bija tikai šaura virtuve un neliela istaba. Draudze bija neliela, bet sirsnīga. Vēlāk draudze pulcējās arī pie Audriņas Robežu ielā 5. Drīz vien pēc kara notika jaunu draudzes locekļu kristības Pelītes upes lokā, uzreiz aiz tagadējās slimnīcas.

Draudze padomju laikā

Mācītājs Voldemārs Sprūde paralēli Jēkabpils draudzei kalpoja arī Liezeres draudzē. Draudze viņu atceras kā mācītāju, kas spēja visus saliedēt. Jēkabpils draudzē līdz tam bija grūtības ar kopējo dziesmu muzikālo pavadījumu, bet V. Sprūde un vēlāk arī viņa dēls Arnis uzņēmās muzikāli pavadīt kopējās dziesmas.

Draudzes locekļi pēc sapulcēm sabatos mēdza braukt arī uz Viesīti pie Kaniņiem. Lote Kaniņa bija sirsnīga liecinātāja par Jēzus Kristus Otro atnākšanu. Starp Jēkabpili un Viesīti pastāvēja šaursliežu dzelzceļa satiksme. Pasažieri pārrunāja savas problēmas un sūkstījās par grūtiem laikiem, bet Lote Kaniņa liecināja par notikumiem, kas sekos pirms Kristus Otrās atnākšanas.

Mācītāju Herbertu Driķi draudze atceras kā enerģisku mācītāju, kurš lietoja daudz uzskates materiālu un tabulu.

Pastāvēja grūtības tiem draudzes locekļiem, kas savus bērnus nelaida skolā sestdienās. Viņus izsauca pie skolas direktora un uz pilsētas izpildkomiteju. Draudēja atņemt bērnus, taču šie draudi netika realizēti. Pilsētā pastāvēja kauna stends, kurā ar karikatūrām tika nosodīti dzērāji un amorāli pilsoņi. Līdzās šiem tika attēloti arī adventistu „sektanti”, kas sestdienās bērnus nelaiž skolā.

Mācītājs Voldemārs Zaķis vadīja draudzes muzikālo dzīvi – rakstīja dziesmas, spēlēja vijoli, viņa dēls Modris spēlēja klavieres, un draudzē pastāvēja koris. Sapulcēs piedalījās draudzes locekļi arī no citām adventistu draudzēm. Padomju varas iestādes neļāva uzstāties pūtēju orķestriem, taču draudzes bieži šo ierobežojumu apgāja. Reiz N. Beļēvičs nolēma pārsteigt V. Zaķi ar pūtēju orķestra ierašanos dievkalpojumā, viņš uzaicināja Gunāru Kairi ar spēlētājiem un draudzes kopējās dziesmas tika pavadītas ar pūtēju orķestra skaņām. Šāds pārsteigums mācītājam varēja beigties ar reģistrācijas apliecības atņemšanu.

Draudzes sapulces notika katru sestdienu Jēkabpils baptistu baznīcā ar dziesmām. Pauls Niedra prata spēlēt harmoniju un klavieres. Uz sapulcēm brauca draudzes locekļi no likvidētām Daugavpils un Rēzeknes draudzēm. Ar baptistu draudzi, kuras baznīcā draudze pulcējās, pastāvēja labas attiecības.

Kopš 1964. gada draudzē aizsākās tradīcija katru gadu pulcēties pie Galiņiem Sēlpils „Rozītēs” Pētera vārda dienā. Uz šo pasākumu tad sabrauca daudzi Jēkabpils esošie un bijušie draudzes locekļi. Mūsdienās šis pasākums tur vairs nenotiek, jo „Rozītes” ilgāku laiku bija bez iedzīvotājiem un netālu esošā bērnu nama iemītnieki tās nodedzināja.

Draudze atmodas laikā

Kopš 1989. gada draudzē kalpoja mācītājs Laimonis Tomsons. Šajā atmodas laikā viņš sekmīgi vadīja Bībeles seminārus Jēkabpilī, Līvānos un Pļaviņās. Ļaudis bija izslāpuši dzirdēt patiesību, taču arī ienaidnieks lika šķēršļus un draudzē daži draudzes locekļi ienesa svešas mācības. 1993. g. beigās draudzē bija 79 draudzes locekļi, jo draudzē tika uzņemti vairāki cietumos kristītie cilvēki. Taču, pēc atbrīvošanās no ieslodzījuma vietām, šie ļaudis draudzi neapmeklēja un nebija vairs sastopami.

Draudzes sapulces notika divās valodās – ar tulkojumu no latviešu valodas uz krievu valodu. Tas manāmi bremzēja sapulču dinamiku, sevišķi, kad mācītājam bija jālabo kļūdaini iztulkotie vārdi. Kad sapulcē atradās kāds, kurš prata spēlēt klavieres, tad kopīgām dziesmām bija pavadījums. Citas reizes dziesmas pavadīja  magnetofona ieraksts.

Draudzes sapulces vietas

Draudze šajos gados ir vairākkārtīgi mainījusi savas sapulcēšanās vietas: Pirmā sapulces vieta Robežu ielā 8 (tagad 20) Strēlnieku namā. Ap 1928.-1929. g. sapulces notika Šosejas ielā 2, sabatos, svētdienās, trešdienās un piektdienās. 1930.-1932. g. Krasta ielā 6. No 1933. līdz aptuveni 1935. g. Krasta ielā 13. 1935. g. Krasta 46. 1937. g. Krasta 52. Bija sapulces arī Vilka namā Daugavmalā un Līdakas namā, taču šo namu adreses nav zināmas, bet, iespējams, ka tās ir starp iepriekš minētajām. Mācītāja V. Sprūdes kalpošanas laikā īrēja telpas Brīvības ielā (tagad rajona laikraksta redakcijai ielas pretējā pusē, mājas nr. man nav zināms). No turienes pēc kara draudze pārcēlās uz baptistu baznīcu Zaļā ielā 5, kur sapulces notiek vēl šodien. Draudzes sapulces notiek katru sestdienu 11.00.