Liepājas draudze

1907. g. Liepājas draudzē bija 25 draudzes locekļi, bet 1910. g. jau 77 locekļu.

1910. g. 3.-8. martā Jelgavā (Mitavā) notika otrais Baltijas savienības kongress, kurā uzstājās divi kori: latviešu koris no Liepājas draudzes un vācu koris no Rīgas draudzes. Šis fakts norāda, ka Liepājas koris tolaik bija viens no labākajiem starp adventistu draudžu koriem Latvijā.

1914. g. 8. jūnijā Liepājas draudzē ieradās Jēkabs Šneiders un veica kristības četrām personām.

Pirmā pasaules kara laikā

Tad Liepājas draudzē kalpoja Jānis Birziņš. Tie bija sarežģīti laiki, jo Liepājā saimniekoja vācu armija. Daudzi draudzes locekļi bija devušies bēgļu gaitās. Māsa Lanka bija saņēmusi pavēsti no vācu varas iestādēm sestdien ierasties karaspēka daļā ar zirgu pajūgu. Citi saimnieki zobojās, ka tagad viņai būs jābrauc strādāt sestdienā, jāzaudē ticība un te neko nevar padarīt – ir kara laiks un par nepaklausību var nošaut. Māsa lūdza Dievu un neaizbrauca. Nākošajā dienā izrādījās, ka pajūgu bijis tik daudz, ka četri pajūgi izrādījās lieki un tos sūtīja atpakaļ mājās. Māsas iztrūkums palika nepamanīts. Pēc kāda laika viņai sekoja nākošais pārbaudījums – viņas mirušā vīra māte, kura bija noskaņota pret adventes vēsti, sacīja: „Nāc, es tev norakstīšu mantojumā šo māju, tikai tu atmet šo savādo ticību”. Tā bija Kalniņu māja, kur viņa kopā ar savu jau mirušo vīru līdz tam bija dzīvojuši. Šī piedāvājuma dēļ viņai nācās šķirties no mājām. Viņa izvēlējās ciest kopā ar Kristu, nekā nodot ticību un iegūt mantu.

Pēc Pirmā pasaules kara

1918. g. Jēkabs Šneiders pulcināja izklīdušos draudzes locekļus, nesot darba grūtumu cauri tā laika haotiskajiem notikumiem. 1919.-1921. g. Liepājas draudzē jau bija 106 locekļi.

Bez Liepājas draudzes nama draudzes locekļi pulcējās uz sabatskolas nodarbībām arī tuvāk savām mājām, piemēram, 1923. g. sabatskolas atskaitēs minēts, ka Liepājas draudzes sabatskolas nodarbības notiek: Vērgalē (4 loc.), Rolavā (5 loc.), Rucavā (7 loc.) un Nīcā (8 loc.).

Kārļa Rozes kalpošanas laikā baptistu mācītāji Rimbenieks, Meters un Lauberts uzsāka kampaņu pret „sabatistiem”, kurās centās adventistus pazemot un apvainot Rakstu sagrozīšanā. Lai šīs muļķības atspēkotu K. Roze noorganizēja evaņģelizācijas sapulces, kuras tika noturētas divas reizes nedēļā. Klausītāju skaits bija tik liels, ka ar pašu telpām nepietika, tāpēc šīs sapulces noturēja Liepājas latviešu biedrības namā. K. Roze izsauca uz atklātu disputu mācītāju Laubertu, lai dotu iespēju klausītājiem spriest par argumentiem un pierādījumiem. Lauberts ieradās, taču no atklāta disputa centās izvairīties. J. Šneiders par šīm sapulcēm sacīja: „Esmu pārliecināts, ka apmeklētāji varēja viegli izšķirt, kāda gara bērni katrs esam”. K. Roze drosmīgi aizstāvēja patiesību un izcēla Bībeli, viņš pat piesolīja 2000 latu tam, kurš viņam var parādīt kādu Bībeles rakstu vietu par pirmās nedēļas dienas svētīšanu. Uz šo naudu neviens nepieteicās.

1927. g. draudze bija bez darbinieka, taču draudzē bija 114 draudzes locekļu.

1928. g. draudzes kori vadīja Sīmanis Sprūds, bet draudzes kopīgās dziesmas pavadīja uz harmonijas M. Egert, H. Hilvēga un L. Sprūde.

1929.-1930. g. draudzes locekļi atceras nepatīkamu starpgadījumu laikā, kad slēdza konkordātu ar Vatikānu, tad katoļu mūki staigāja apkārt un panāca, ka neļāva noturēt sabata vakara sapulces. Katru reizi sapulces bija nepieciešams pieteikt policijai un dažkārt atsevišķas sapulces neatļāva, draudot ar sodu.

1933. g. darbā par Bībeles strādnieci atsūtīta Alīda Freinberga. Viņa bija par palīgu evaņģēlija druvā sludinātājiem Fogelim un Krievam. Krievs bija iesācējs šajā amatā, tomēr pie darba viņš ķērās enerģiski un ticībā uz Dievu. Laikrakstā „Adventes Vēstnesis” tiek ziņots, ka viņa pirmajās sapulcēs esot bijuši ap 400 apmeklētāju.

1934. g. Vecpils pagastā pastāvēja Liepājas draudzes Stroķu grupa, kuru vadīja Jānis Ozoliņš (Vecpils „Ozoliņos”). 1936. gada sākumā draudzē bija 156 draudzes locekļi un 7 mazgadīgie.

1937. g. draudzei pēc saraksta tika pievienota likvidētās Vaiņodes draudzes un Mazstroķu grupas locekļi. Turpmāk par Vaiņodes grupas vadītāju tika izraudzīts Teodors Brumaks.

1938. gadā sludinātājs Mednis noorganizēja draudzes dievnama 25 gadu pastāvēšanas pasākumu, kurā piedalījās Rīgas jauniešu koris, tika izpildītas vokālā solo dziesmas (E. Jurkevics), spēlēja skaņdarbus vijoles solo (A. Blekte). Liepājas jaukto kori diriģēja Ž. Siksna, Rīgas jauniešu kori diriģēja Jānis Dreimanis (jaunākais). Kopīgo dziesmu pavadījumu izpildīja J. Dreimanis. Ar uzrunu draudzei kalpoja Jānis Oltiņš, Elmārs Krievs un Alfrēds Mednis.

1939. gadā Liepājas draudzes locekļi izkaisīti plašā apkaimē: Nīcā dzīvoja 18, Rucavā 9, Gramzdā un Kalētos 16, Bunkā un Priekulē 10, Vaiņodē 25, Tāšos un Vērgalē 16, Stroķos 30, bet Alsungā 4 draudzes locekļi.

Otrā pasaules kara laikā

Kara laikā vācieši sapulču zālē novietoja kritušos kareivjus, bet sapulces atļāva noturēt palīgtelpās. Tas bija samērā nomācoši. Liepāja 1944. g. atradās Kurzemes ielenkumā un pastāvīgi tika bombardēta, taču draudzes nams palika neskarts. Daudzi liepājnieki izceļoja uz Rietumiem un līdz ar viņiem arī daži draudzes locekļi, to skaitā arī draudzes sludinātājs Lejnieks ar savu ģimeni.

1944. g. no Liepājas uz Dancigu tika pārcelts vācu leģionā dienošais adventistu draudzes loceklis Fricis Mednis. Medni iesauca leģionā Rīgā, kur viņš strādāja. Iesaukuma punktā viņš bija runājis ar kaprāli gan par sabata ievērošanu, gan arī par pārliecību attiecībā uz bausli „tev nebūs nokaut”. Kaprālis noveda Frici pie virsnieka un virsnieks sacīja, ka ar šādiem uzskatiem Fricis „jālaiž mājās” –  jānošauj. Taču viņi izlēma nosūtīt Frici uz hospitāli. Tur vadošais ārsts, uzzinot par Friča uzskatiem, iesaucās: „Kur es tādu likšu!” Taču lika Frici pie darba – uzkopt telpas. Tad, ieguvis uzticību, tika norīkots par sanitāru un pie ievainoto pārsiešanas. Ārsts vēlējās dot Fricim sabatu brīvu, taču Fricis teica: „Kāpēc brīvs? Slimnieki taču ēd un es arī ēdu. Varu viņus pabarot.” Par šādu pavērsienu ārsts priecīgs: „Tad jau mums problēmu nebūs!”

Padomju laikā

Ap 1953. g. bija nācis padomju varas iestāžu ierosinājums nacionalizēt adventistu dievnamu Liepājā un to atdot institūtam par sporta zāli, bet adventistu draudzei pulcēties luterāņu baznīcā. Draudzes locekļi nopietni lūdza un Dievs žēloja, ka šis nodoms neīstenojās.

Ap 1970. g. draudzes locekļi lūdza vecāko sludinātāju Jāni Oltiņu atsūtīt uz Liepājas draudzi citu darbinieku, jo sludinātājs Grīnbergs bija jau ļoti vecs un vairs nespēja pilnvērtīgi pildīt savas funkcijas. Grīnberga vietā atsūtīja sludinātāju Kleimani.

Draudze rīkoja arī dziesmu dievkalpojumus un jubilejas pasākumus, kas dažkārt izvērtās par koncertiem pat trīs dienu garumā. 

Atmodas laiks

Draudzes locekļi aktīvi iesaistījās adventistu literatūras izplatīšanā pilsētā un tās apkaimē. Tika atrasti cilvēki, kam interesēja Bībele un tiem pasniegtas Bībeles stundas. Draudze auga.

Latvijas draudžu savienība 1996. g. rīkoja Liepājas draudzē Bībeles izpētes semināru, kuru vadīja ārvalstu evaņģēlists Leuhofs. Pēc semināra sekoja 37 personu kristības. Draudze bija augusi un līdz 1996. g. beigām tajā bija 152 draudzes locekļu.

Draudzes nama vēsture

Draudzes locekļu skaitam vairojoties, īrētajās telpās kļuva šauri, pastāvēja dažādi izīrētāju noteiktie ierobežojumi un tamlīdzīgi, tādēļ radās vajadzība pēc pašu sapulču telpām. Pēc nedēļas bija apskatīti divi objekti un draudzes locekļi izšķīrās par tagadējo Uliha ielā, lai gan vēl nebija līdzekļu grunts gabala iegādei. Draudzes locekļi ticībā sastādīja ziedojumu listi un saziedoja tik daudz līdzekļus, ka varēja nopirkt zemes gabalu (pļavu) Uliha ielā 70 un stāties pie būvdarbiem.

1911. g. 15. septembrī Jēkabs Šneiders iesniedza lūgumu pilsētas valdei atļaut celt draudzes namu Liepājā. Šo atļauju draudze saņēma.

1911. g. rudenī draudzes namam lika pamatus un pamatakmeni. Tā likšanas pasākumā piedalījās sludinātāji Jēkabs Šneiders, Jānis Sproģis, Juliuss Bethers, Heinrihs J. Lebsaks. Līdzās šim zemes gabalam atradās grezns nams Dzintaru ielā, kas piederēja kādam bagātam notāram. Notāram nebija paticis, ka līdzās cels dievnamu, tādēļ viņš mēģināja šai celtniecībai pretoties, tomēr nekas no tā viņam nesanāca. Vēlāk Staļina laikā notāru izsūtīja uz Sibīriju.

Draudzes locekļi ziedoja līdzekļus. Vieni no saviem iekrājumiem, bet citi ar darbu – piemēram, Maiga Ulberga mazgāja veļu, lai šādi nopelnīto naudu ziedotu celtniecībai. Nama ķieģeļi tika vesti no Zviedrijas. Viens no pirmajiem draudzes locekļiem Vilis Štāls stāstīja, ka „toreiz, kad pēc ilgākas meklēšanas nespējām atrast piemērotas sapulces telpas, nāca ierosinājums pašiem celt dievnamu. Līdzekļu tobrīd pietika tikai pamatu ielikšanai. Draudzē tobrīd bija ap 50 draudzes locekļu un starp tiem nebija turīgu cilvēku, bet ikviens vēlējās dot savu daļu nama celtniecībai un to turēja par lielu priekštiesību krāt un ziedot. Daži pat atdeva savus ietaupījumus. Kāda vienkārša, veca atraitne Lanka ziedoja 30 zelta rubļus un zelta laulības gredzenu. Nama celtniecībai ziedoja pat tie, kas nebija pievienojušies adventistu draudzei. Celtniecība turpinājās visu ziemu un katrs akmens, ķieģelis, dēlis un nagla tika sagādāti ar līdzekļu ziedošanu un lūgšanām. Kad nams jau bija līdz spārēm, līdzekļi apsīka un draudzes locekļi no jauna bija gatavi nest jaunus upurus. Redzēdami mazā ticīgo pulciņa priecīgo upura garu, palīdzību pienesa arī patiesības draugi un toreizējā savienība”.

1912. g., kad namu iesvētīja, tie bija lieli svētki Liepājas draudzei. Tas bija gatavs lietošanai, bet pilnībā vēl nebija pabeigts. Pirmais pasaules karš iztraucēja šī nama pabeigšanas darbus. Tomēr tas bija pirmais adventistu draudzes nams ne tikai Latvijā, bet visā tā laika cariskajā Krievijā.

1912. g. Lieldienās sapulces nams tika atklāts un iesvētīts. Sapulcē piedalījās brāļi, kas lika pamatakmeni. Tas bija pirmais adventistu lūgšanu nams visā Krievijas impērijā. Sapulces notika ne tikai sabatos, bet arī svētdienās. Draudzes nama zāles priekšpusi rotāja trīs eņģeļu zīmējums, kur katrs eņģelis rokās turēja savu vēstījumu. Pirmais eņģelis: „Tiesas laiks ir iesācies!”, otrais: „Bābele ir kritusi!”, bet trešais: „Dieva baušļi un Jēzus liecība!” Šis attēls nepastāvēja ilgi, jo tieši virs tā jumtā izrādījās kāda grūti atklājama sprauga un uz šīs sienas ūdens sāka veidot plankumu. Šī iemesla dēļ nācās vairākkārt mainīt šīs sienas noformējumu. Sludinātāja Medņa laikā šī siena bija balta un pie tās karājās pasaules karte. Zāles priekšpusē ap katedru bija novietoti četri lieli, podos augoši koki. Sludinātāja Baloža laikā šo sienu rotāja uzraksts: „Bīstaties Dievu un dodiet Viņam godu! Pielūdziet To, kas radījis debesi un zemi!” Sludinātāja Kleimaņa laikā uz sienas bija uzraksts: „Redzi, Es nāku drīz un Mana alga līdz ar Mani. Par. 22:12”. Patreiz šo sienu klāj koka apšuvums, kuru rotā moto: „Nāciet tuvu pie Dieva, tad Viņš nāks tuvu pie jums!”

1929. g., kad draudzē kalpoja sludinātājs Aleksandrs Eglītis, tika izgatavoti draudzes nama priekšlogi un veikti draudzes nama pabeigšanas darbi 2000 Ls apmērā.

1937. g. tika veikti apjomīgi draudzes nama remonta darbi, jo bija radušās plaisas jumtā un sienās, kā arī pamatos. Šis kapitālais remonts draudzei maksāja 4250 Ls. Daļa no līdzekļiem bija pašu draudzes locekļu saziedota, bet otru daļa deva Latvijas draudžu savienība.

1998. g. notika draudzes nama celtniecības otrās kārtas atklāšana, kas tika pabeigta 1999. gadā. Klāt tika uzceltas papildus telpas bērnu un jauniešu nodarbībām.