Rēzeknes draudze

Rēzeknes draudzē kalpoja Dmitrijs Platonovs, kad tā 1931.g. par sekmīgu misijas darbību iegūst ceļojošo Bībeli. Redzams fotoattēls, kur draudzes locekļi uzņemti ar šo Bībeli Glābēju 6 (tag. Seiles 6) pagalmā. Šī Bībele ir vienīgā no ceļojošām misijas Bībelēm, kas ir saglabājusies līdz mūsdienām.

Kopš 1934. g. decembra draudzē tika iesākts bērnu svētdienas skolas darbs. Pirmajā reizē ieradās tikai 6 bērni un tie paši jutās nedroši. Daži apgalvoja, ka šāda veida pasākumi Latgalei maz piemēroti. Tomēr bērni sāka aicināt savu draugus un jau 1935. g. janvārī bērnu svētkos piedalījās ap 30 bērnu. Svētdienas skolas darbība bija saistīta ar labdarības darbu, jo lielākā daļa no bērniem bija no trūcīgām ģimenēm. Vidzemes savienības vadība vairākas reizes piešķīra naudas līdzekļus labdarībai. Arī draudzes locekļi palīdzēja, cik spēja: ziedoja produktus, apģērbu, adīja zeķes, laboja apģērbu.

Reiz kāds mazs zēns atnāca uz svētdienas skolu. Sludinātājs Macānovs ievēroja, ka zēns dreb. Pienāca tuvāk un redzēja, ka zēnam kājās vecas gumijas kurpītes bez zeķēm, uz kailas miesas vecs, ielāpu saausts, virskrekls. Macānovs jautāja: „Tom, vai salst?” Zēns atbildēja: „Neko daudz”. Bērnu svētkos Toms dabūja veļu, zeķes un siltu žaketi. Viena puse no svētdienas skolas darbības bija labdarība, bet otra – morālā audzināšana.

Reiz kārtējos bērnu svētkus apmeklēja kāds vīrietis, kurš bija izbrīnījies, redzot starp bērniem kādu zēnu. Viņš sacīja, ka šī zēna māte ir dzērāja un izlaidīga sieviete, kura bieži vien sūtījusi savu bērnu zagt. Viņš brīnījās: „Kāpēc viņš ir jūsu vidū?” Šis zēns bija kļuvis viens no labākajiem audzēkņiem svētdienas skolā un uzvedās labi, ka citi varēja no viņa ņemt piemēru. 1936. g. janvārī svētdienas skolā jau bija 60 bērnu. Katram tika sarūpēta dāvana. Starp šīm dāvanām bija arī sviests, kas tolaik bija rets gardums, sevišķi trūcīgās ģimenēs.

Bērni skolā bija dažāda vecuma – jaunākajam divi ar pusi gadu, bet vecākajam 16 gadu. Visiem vienādas nodarbības noturēt nebija iespējams. Vecākie bērni tādēļ mācījās spēlēt harmoniju, dziedāt pieaugušo korī. Mācību stundas tika noturētas ar gaismas bildēm. Daži zēni pirms svētdienas skolas apmeklēšanas smēķēja, bet vēlāk šo netikumu atmeta. Bērni iemācījās personiskās higiēnas principus, skaistas dziesmas, Dievu lūgt un būt izpalīdzīgiem. Svētdienas skola notika gada aukstajos mēnešos, jo ar pavasari liela daļa bērnu devās uz laukiem strādāt ganos. Pēc tam, izņemot dažus, visi pārējie rudenī atkal atgriezās svētdienas skolā.

Draudzē darbojās arī koris, kuru 1932.-1936. g. vadīja Jūlijs Peksis. Draudzes kopējās dziesmas uz harmonijas pavadīja Anna Macanova.

1937. g. Rēzeknes draudzei tika pievienoti likvidētās Ludzas draudzes locekļi pēc saraksta. Par Ludzas grupas vadītāju ievēlēts L. Atkalējs (Ludza, Biržas iela 9).

Pēc sludinātāja Suttas draudzē kādu laiku kalpo arī Roberts Auziņš, bet kara laikā atkārtoti Pāvils Macānovs.

Otrā pasaules kara laikā

1944. g. Rēzeknes pilsēta pēc Sarkanās armijas veiktās bombardēšanas tikpat kā pārstāj eksistēt. Gandrīz visas ēkas pilsēta nopostītas, bet pēc bombardēšanas pilsētā plosījās spēcīgs ugunsgrēks, kuram nebija iespējams pietuvoties pat vairākas dienas. Visas ēkas ap draudzes sapulces namu Aizsargu ielā 16 tika nopostītas, bet nams, kur notika draudzes sapulces pastāvēja, tikai logi bija izsisti un ar sprādziena vilni uz iekšu ar visām eņģēm izlauztas durvis. Tomēr saglabātais nams liecināja par Dieva apsardzību starp nodegušo māju pamatiem un krāsns skursteņiem, kas bija redzami visapkārt līdz pat apvārsnim.

Draudze padomju laikā

1947.g. Pāvilu Macānovu pārcēla uz Maskavu un viņa vietā paliek draudzes vecākais Staņislavs Neikurs. No šī laika līdz 1960.g. pret draudzi tiek vērstas padomju varas iestāžu darbības ar mērķi to likvidēt. Draudzes locekļiem, ja viņi savās darba vietās lūdza pēc brīvām sestdienām, tika liegta nodarbinātība. Varas pārstāvji modri uzmanīja draudzes locekļus, lai viņiem nerastos iespējas strādāt un nopelnīt. Radās apdraudējums, ka, ilgstoši paliekot bez darba, pret viņiem varēja pielietot kriminālkodeksa pantu par liekēdību. Šīs darbības dēļ draudzes locekļi sāka pārcelties uz Rīgu un citām Latvijas apdzīvotajām vietām. Draudzē 1947. g. bija 52 draudzes locekļi, 1954. g. – 33, bet 1956. g. tikai 30.

Draudzi apkalpoja sludinātāji: Jānis Oltiņš, Alfrēds Dambis, Arvīds Čolders, Ernests Klotiņš un Bībeles strādniece Amālija Blankenburga.

Draudzes likvidācija

Kad padomju vara, izmantojot pieejamos līdzekļus, samazināja draudzes skaitu līdz 13 locekļiem (1960. g.), jo draudzes locekļi pameta pilsētu grūtību dēļ, ko bija radījušas varas iestādes, neļaujot viņiem atrast darbu, ja tiek ievērotas brīvas sestdienas. Tad, aizbildinoties ar draudzes locekļu mazo skaitu, draudze tika slēgta, bet draudzes inventārs konfiscēts. Oficiāli Reliģijas lietu pārvalde noņēma Rēzeknes draudzi no reģistrācijas 1960. g. 12. jūlijā ar lēmumu Nr. 146.

Pēc saraksta 1960. g. likvidētās Rēzeknes draudzes locekļi tika pievienoti Daugavpils draudzei (tur kalpoja sludinātājs Īzaks Kleimanis), taču draudze nelegāli turpināja pulcēties draudzes vecākā Staņislava Neikura dzīvoklī Rēzeknē.

1961.g. tika likvidēta Daugavpils draudze un visi atlikušie draudzes locekļi pēc saraksta pievienoti Jēkabpils draudzei, kur kalpoja sludinātājs Alfrēds Dambis. No Rēzeknes bija grūti izbraukāt uz sapulcēm Daugavpilī, bet vēl jo vairāk uz Jēkabpili. Šajos gados Rēzeknes draudze balstījās uz Neikuru ģimeni. Neikurs sadarbojās ar Macānovu ģimeni un padomju gados slepus piegādāja draudzes locekļiem literatūru, kas tika pavairota uz rakstāmmašīnām.

Šajā laikā Rēzeknes draudzes locekļu apmeklēšana sludinātājiem bija atļauta, bet nebija ļauts organizēt Rēzeknē dievkalpojumus un rīkot piemiņas mielastu. Astoņdesmito gadu vidū Rēzeknes adventistu sapulces Neikuru dzīvoklī slepus apmeklēja sludinātāji Valentīns Blaubergs un Nikolajs Beļēvičs. Astoņdesmito gadu beigās jau bija jūtams politiskā „atkušņa” tuvums un radās doma par Rēzeknes draudzes atjaunošanu.

Draudzes atjaunošana

Viktors Geide vadīja pirmo evaņģelizācijas semināru pēc neatkarības atjaunošanas (Dārzu ielā 21, 2. vidusskolas zālē). Pēc semināra izveidojās adventistu grupa, kuras locekļu skaits deva iespēju 1992. g. 29. februārī veikt draudzes atjaunošanu.

Pilsētā un apkārtnē tika vadīti Bībeles izpētes semināri, kā arī nodarbības par ģimenes un veselības tēmām.

Draudze bieži mainīja savas sapulcēšanās vietas, bet 2001.g. tiek iesvētītas savas draudzes telpas Rēzeknes centrā – Latgales ielā 19.

2006. g. draudze noorganizēja veselības tēmu lekcijas Rēzeknes pilsētas kultūras namā. Nadežda Ivanova (Krievija) vadīja lekcijas „Piepildi savu dzīvi ar svētkiem”, bet Ludmila Ganuliča (Ukraina) vadīja lekcijas „Laimīgas ģimenes noslēpumi”. To laikā norisinājās arī izstāde, kurā tika veicināts veselīgs dzīves veids. Notika arī akcija Rēzeknes ielās „Cigareti pret konfekti”, ko atbalstīja a/s „Laima”. Akcijas laikā draudzes jaunieši uz ielām nesa plakātus, kuros vēstīja par smēķēšanas postu un mainīja „Laimas” konfektes pret cigaretēm. Atsaucība bija liela. Akcijas noslēgumā iemainītās cigaretes tika sadedzinātas.

Draudzes sapulces vietas

Draudze ir mainījusi sapulcēšanās vietas vismaz 22 reizes.

1922. g. ar policijas atļauju jaundibinātā Rēzeknes draudze pulcējās Glābēju ielā 24 (Bobiša jeb Bebrīša mājās) tagad V. Seiles ielā 24.

1922-1925.g. J. Birziņa vadībā draudze pulcējās Kozlova mājā M. Nikolaja ielā 10 (tagad Rancāna 20). 1925-1927.g. draudze pulcējās Bukumuižas ielā 46.

1927.g. draudze pulcējās Rīgas ielas 5 (māja tagad nojaukta), bet 1928.g. Gurēviča mājā m. Nikolaja ielā 16 (tagad Rancāna ielā 26). Tolaik tur kalpoja F. Vegele.

1929-1931.g. sapulču telpas Glābēju ielā 6 (tag. Seiles 6) Voiļa mājā.

1931-1933.g. sapulču telpas 15. maija ielā 50 (tag. Latgales prospekts, nams nav saglabājies) Kružēvica mājā. Sapulces notika katru sabatu 10.00 un 16.00, svētdienās 17.00, otrdienās un ceturtdienās 19.00, bet piektdienās 18.00.

1934-36. g. sapulces notika Atbrīvošanas alejā 5 (tagad 67) sabatos 10 un 19, svētdienās 19, piektdienās 18. Kara laikā šī ēka tika nopostīta. Patreiz šajā vietā ir baptistu draudzes nams.

1938-1939.g. aprīlim draudžu telpas Atbrīvošanas alejā 16 (tagad 76) Golandska mājā. No 1939.g. apr. – 1941.g. Aizsargu ielā 16 (Seiles 16) Vorobjova mājā.

Kara laikā draudze atrodas Aizsargu ielā 16. 1944. g. kara darbības dēļ dievkalpojumi tiek noturēti Macānovu dzimtas mājās „Pustinkos” slud. P. Macānova vadībā. Pēc kara padomju varas iestādes atļāva dievkalpojumus noturēt Sarkanarmiešu ielā 42 (tag. Seiles iela). Draudzei tur atļauj pulcēties līdz 1960.g. Tagad šī ēka nojaukta un tur atrodas 5.st. nams Seiles un 18.novembra ielu krustojumā.

Pēc draudzes likvidācijas 1960. g. draudzes locekļi turpināja nelegāli pulcēties draudzes vecākā Staņislava Neikura un viņa dzīvesbiedres Jekaterīnas dzīvoklī Atbrīvošanas alejā 103-2. Pēc tā laika likumdošanas, ja notika cilvēku pulcēšanās vairāk nekā 4-5 cilvēku, par to draudēja sods līdz 7 gadiem.

1992. g. Draudze tika atjaunota un turpmāk tā pulcējās Atbrīvošanas alejā 93a, īrējot telpas no „Komunālprojekts”. 1993. g. draudze pulcējās Dārzu ielā 10. 1993.g. pulcējās Dārzu 24.

1995. g. draudz īrē telpas Jupatovkas ielā 1, tad tiek nopirkts Aušeleviču nams Latgales 19. Kamēr nams tiek remontēts, draudze pulcējās Raiņa 5a līdz 1997. g. Pēc tam draudze pulcējās Zemnieku 16A (vides veselības centrā). 1999.-2001.g. sapulces Raiņa 5A.

2001.g. 26.jūlijā tiek iesvētītas jaunās telpas Rēzeknes centrā Latgales ielā 19. Klāt bija Latvijas draudžu savienības prezidents Reķis, Ūnijas prezidents Zilgalvis, Transeiropas divīzijas prezidents Roenfelds.