Saldus draudze

Draudzes turpmākā darbība

1922. g. sludinātājs J. Driķis ieguva atļauju rīkot atklātus reliģiskus priekšnesumus Kuldīgas apriņķa Veczvārdes muižā.

Kad Jāni Driķi 1922. g. pārcēla uz Aizputes draudzi, vienu brīdi Saldus draudze bija palikusi bez sava pastāvīga darbinieka. Reizi mēnesī Saldus draudzē ieradās Voldemārs Boča no Liepājas draudzes.

1925. gada 6. septembrī Kālis Sutta un Daniels Valls ieradās Saldū no Kuldīgas. Lija lietus, bet vakarā bija izziņots „gaismas bilžu priekšnesums”. Taču tas nevarēja notikt, jo Saldū tobrīd nebija elektrības, bet līdzpaņemtais gāzes aparāts „atteicās darboties”. Zālē bez draudzes locekļiem bija arī daudz citu apmeklētāju. Zāle tika izgaismota ar svecēm un ar vārdu kalpoja gan Sutta, gan arī Valls. Pēc sapulces Valls ar autobusu aizbrauca uz Auci, lai no turienes ar vilcienu dotos tālāk uz Rīgu, bet Sutta palika vēl dažus vakarus, lai noturētu priekšnesumus draudzes telpās, par kurām viņš piebilda, ka Saldus draudzei ir liela vajadzība pēc piemērotām sapulču telpām.

1926. g. Saldus draudzes sarakstā bija 45 draudzes locekļu. Pēc uzvārdiem draudzes sarakstā visvairāk dominē Brikši, Rožukalni, Trauciņi, Tūbeļi, Jakšēvici, Sprūdi, Hibneri.

Voldemārs Boča Saldū dzīvojis Brīvības ielā 13, kur vienlaicīgi pulcējās arī draudze. Saldus draudzē 1928. g. bija 62 draudzes locekļu. Tad Boča tika pārcelts uz darbu Auces draudzē, bet jau 1932. g. viņš atkal bijis kopā ar Saldus jauniešiem un veicis aktīvu evaņģelizācijas darbu Saldū. Līdz 1928. g. draudzes sapulcēs nebija muzikālo instrumentu. Tikai br. Brikša spēlējis klarneti. Draudzes locekļi ziedojuši naudu harmonijas iegādei un jau 1929. g. 18. maijā Amālija Tūbele pirmo reizi draudzes sapulcē spēlēja harmoniju. Kopš 1933. g. draudzē tika izveidots koris, kuru vadīja Miķelis Ellers.

1930. g. notika draudzes 10 gadu jubileja, kurā sludinātājam Jānim Driķim tika uzdāvināts piemiņas albūms ar draudzes locekļu fotogrāfijām. Pēc 1949. g. veiktajām kratīšanām Driķu mājās šis albūms ir gājis zudumā.

Boča ir darbojies arī Skrundā 1931. g., kur dzīvoja Saldus draudzes locekļi.

Draudzē pastāvēja orķestra grupa, kuru bija noorganizējis un vadījis, no Jelgavas draudzes braukājot, Alfrēds Sprincis.

1934. g. draudzē kalpoja Bībeles strādniece Alīda Freinberga. Šajā laikā draudzes jaunieši bija izlēmuši sarīkot vismaz vienu evaņģelizācijas pasākumu mēnesī. Laikrakstā „Adventes Vēstnesis” tika minēts pasākums Sesiles jaunajā muižā, kur draudzes locekļa Pušķa birzī tika rīkots pasākums vāciešiem. Ar uzrunu vācu valodā klausītājiem kalpoja sludinātājs Klotiņš, bet latviešu valodā viņu tulkoja Dunsdorfs.

Rooka kalpošanas laikā draudzes sapulču telpas bija Upesmuižas ielā 57. Tika rīkoti bērnu svētki un trūcīgo bērnu bezmaksas ēdināšanas punkts. Šo ēdināšanas punktu vadīja m. Lēvica. Draudzes sapulču apmeklētāju bijis tik daudz, ka telpas nespēja pat visus uzņemt. Notika evaņģelizācijas pasākumi. Rooks organizēja svētdienas skolu bērniem, arī bēriem, kuru vecāki nebija adventisti, un bija plāns celt atsevišķu ēku šiem pasākumiem. Skolas ielā jau nopirka apbūves zemes gabalu, taču Rooks tika pārcelts uz citu draudzi un šis plāns neizdevās.

1935. g. Saldus draudze bija pieaugusi līdz 110 locekļiem. Draudzes locekļi daudz dzied iknedēļas sapulcēs un sniedz daudz atklātu koncertu Saldus pilsētā un gandrīz visos pagastu klubos ap Saldu. Šādi ar kora dziesmu palīdzību tika izmantota izdevība sludināt par Kristus evaņģēliju.

Jānis Birziņš draudzē noorganizēja jauno misionāru pulciņu, par ko bija rakstīts publikācijās. Jaunākie misionāri tolaik bijuši: Zigurds Pikmanis, Osvalds Beļavnieks, Ēriks Beļavnieks, Viktors Ozoliņš, Dailonis Bumbulis, Lidija Liepa, Emma Pikmane.

Saldus draudzes locekļi laikā pirms kara bija izplatījuši vairāk nekā 3420 grāmatu, 7000 traktātu un 17500 laikrakstu. Kolportāžas darbs Saldū bija labi organizēts. Viens no dedzīgākajiem misionāriem Saldus draudzē bija Ādolfs Tūbelis. Viņš izmantojis katru izdevību, lai sastapties ar cilvēkiem un piedāvāt tiem garīgo literatūru.

Kara laikā

1944. g. vācu leģionā tika iesaukts Saldus draudzes loceklis Matīss Rožukalns. Viņš vācu armijas dienestā vēlējās palikt uzticīgs sabata dienas ievērošanā un atteicās ņemt rokās ieroci. Nav zināms, kā šī reliģiskā pārliecība tika formulēta, taču tā tika uztverta kā pretvalstiska nostāja un pēc šī atteikuma viņš tika apcietināts. Matīss Rožukalns tika nogādāts koncentrācijas nometnē un nošauts 1945. g. 23. martā, netālu no Nīderlandes robežas, nometnē pie Mepenas pilsētas. Apcietinājumā bijušais sludinātājs Pāvils Pokulis Dancigas koncentrācijas nometnē bija redzējis Rožukalna Bībeli. Arī Rožukalna ģimene tika izvesta uz Vāciju. Tur no tīfa nomira viņa septiņgadīgais dēls, bet ap gadu vecā meitiņa tik tikko izdzīvoja. Viņa kopā ar māti un vecmāti pēc kara atgriezās Saldū.

Ap Saldu 1944. g. notika sīva karadarbība. Te bija Kurzemes ielenkuma fronte. No bumbas sprādzieniem bojā gāja draudzes locekļi Fricis Čaklais un Otto Lunte. Sapulces tolaik notika ārpus pilsētas „Zanderos” un draudzē pašaizliedzīgi turpināja kalpot sludinātājs V. Zaķis. 1944. g. vasarā Zaķis vadīja Bībeles izpētes pasākumu Skrundā Kavļevska namā.

Padomju laikā

Saldus draudze bija viesmīlīga draudze, kurā nepalika neievērots neviens ciemiņš. Vecie draudzes locekļi priecājās par jauniešiem. Jāsaka, ka draudzē valdīja ģimeniska atmosfēra. Jaunie turējās kopā ar veciem draudzes locekļiem, tiem bija interese, ko runā vecie, apgūt dzīves gudrību. Tas vienoja un stiprināja draudzi.

Tomēr padomju propaganda dažkārt panāca arī savu – aizvilināja draudzes locekļus pasaulē. Cilvēki bija nospiesti no valdošās ateisma un bezdievības ideoloģijas, kur Dievs, kā arī Viņa sekotāji, tika nicināts un izsmiets.

Roderti strādāja Saldus aptiekā un bija iekārtojuši, ka šajā darbā sabats bija brīvs no darba. Komunistu partijas vadītāji to modri ievēroja un panāca Rodertu atbrīvošanu no darba, jo uzskatīja, ka „sektanti nevarot būt uzticami padomju cilvēku veselības kopšanā”. Smags bija arī jautājums par bērnu nelaišanu skolā sestdienās. Atsevišķus draudzes locekļus par to sodīja ar naudas sodu. Draudēja arī atņemt bērnus, taču tik tālu lieta nenonāca.

Visus padomju gadus draudzē tika spēlētas vispirms harmonija, bet tad klavieres, pastāvēja koris, kuru vadīja Miķelis Ellers, tad šo kalpošanu uzņēmās Vaira Roderte un Estere Birziņa. Tika rīkotas svētdienas sapulces, kas domātas evaņģelizācijai. Šīs sapulces pavadīja ar kora dziesmām un koncertiem.

Draudze svinēja arī jubilejas, kas izvērtās par koncertiem, piemēram, draudzes 45 gadu pastāvēšanas jubilejā 1966. gadā piedalījās koris, dziedāja arī kvartets, spēlēja flautas solo (Filipsons), zāģa solo, skanēja dzeja (Dunsdorfa), bet ar vārdu kalpoja Artūrs Jurkevics un Ludvigs Graubiņš.

1980. gadā draudzes 60 gadu jubilejas koncertā piedalījās vīru un sieviešu kori, solo izpildīja Jānis Geide, dziedāja arī trio, kvartets (V. Zaķis, V. Sprūds, J. Lapa, L. Graubiņš), skanēja arī dzeja. Muzikālais pavadījums – Modris Zaķis. Ar vārdu rīta sapulcē kalpoja Jānis Oltiņš, bet pēcpusdienā Voldemārs Zaķis.

Atmodas laikā

Kad radās izdevība plašāk pasludināt adventes vēsti, draudze aktīvi piedalījās liecināšanā par Kristu. Draudzes sapulču namā Edgars Čerņevskis 1989. gadā vadīja Bībeles izpētes semināru. Nāca daudz klausītāju un daudzi izšķīrās piederēt draudzei. Tad deviņdesmitajos gados sekoja Tomasa Neslunda vadītais Bībeles izpētes seminārs. Plaši notika adventistu literatūras izplatīšanas darbs, kurā piedalījās vairāki draudzes locekļi ar mērķi apstaigāt visas rajona mājas, pieklauvēt pie katrām durvīm. Sevišķas rūpes par šo darbu uzņēmās Genārijs Roderts. Šādi tika atrasti jauni kontakti un, iepazīstot adventes vēsti, daudzi pievienojās draudzei. Tika dibināta Ezeres draudze. 1993. g. Saldū bija 118 draudzes locekļu.

Sapulces notika

Pirmā sapulces vieta 1920. g. Dzirnavu ielā 8.
Tad tajā pat 1920. g. Upesmuižas ielā 43. Tad Tirgotāju ielā 15.
No 1930. līdz 1936. g. Upesmuižas ielā 20.
Upesmuižas ielā 57, kur atradās vācu biedrības nams un sapulces notika Rooka laikā. 30-to gadu beigās sapulces notika Vēja namā Lielā ielā 20. Tad Lielā iela 40.
Aptuveni kopš 1949. g. savās telpās Brīvības iela 20.

Skrundas grupa

Skrundā dzīvojošie adventisti – Saldus draudzes locekļi – kopš 30.-tajiem gadiem regulāri sabatos pulcējušies: Arikāņu mājās Liepājas ielā un Linkeviču dzīvoklī Raiņa ielā. Arī Ventas ielā, tad Osvaldu mājā Liepājas ielā 41 un Ektermaņu majās Amatnieku ielā 7.

Kā pirmais Skrundas grupā kalpojis V. Boča 1930.-1931. g. Tad šo grupu regulāri apmeklēja Saldus draudzes darbinieki, piemēram: E. Rooks, J. Birziņš, V. Zaķis, O. Balodis. Bija vairāki mēģinājumi šo grupu izveidot par draudzi, taču tie nebija nesuši rezultātus.

1944. gadā Skrundā sludinātājs V. Zaķis noturēja evaņģelizācijas sanāksmes. Līdz tam sludinātājs vismaz reizi mēnesī brauca uz Skrundu ar gadījuma mašīnām, bet tagad katru svētdienu ar smago mašīnu no Saldus brauca pat draudzes koris un spēlētāji. Sapulces notika īrētās telpās Kavļevska namā un pēc sanāksmes draudzei pievienojās trīs cilvēki, kurus Ventā kristīja A. Jurkevics.

Skrundas grupa pastāvēja līdz, aptuveni, 50.-to gadu sākumam. Vairāki grupas locekļi devās uz citām dzīves vietām, pamazām Skrundas adventisti pārtrauca savu pulcēšanos Skrundā un turpmāk piedalījās sapulcēs tikai Saldū.