Rīgas 4. draudze

Draudzes turpmākā darbība

1924. g. draudzē bija jau 48 draudzes locekļi. Draudzē kalpoja Vilhelms Vitings, sludinātāja Aleksandra Eglīša pakļautībā, kurš šajā draudzē kalpoja reizi ceturksnī ar piemiņas mielastu. Latviešu draudzes locekļi nāca talkā krievu draudzei dibināt kori un orķestri. Kad zālē bija maz klausītāju, tika atvērti logi, lai mūzika un dziesmas skanētu uz ielas. Garām gājēji to ievēroja un daudzi nāca skatīties, kas Maskavas ielā 99 notiek. Tie, kas pieņēma adventes vēsti, kļuva par draudzes locekļiem. 1926. gadā draudzes sarakstā bija minētas 39 personas, no kurām 1923. g. kristītas 26.

Sapulču telpa Maskavas ielā 99 bija pārpildīta ar klausītājiem, bērni sēdēja pat uz paaugstinājuma un darbiniekam nebija iespējams pat brīvi starp tiem staigāt. Tāpēc sabata sapulces tika pārceltas uz Brīvības ielu 11, bet svētdienas evaņģelizācijas sapulces notika Maskavas ielā 99. Tur draudze arī noorganizēja virtuvi trūcīgajiem bērniem. Draudzes locekļi – arī jaunieši un pusaudži – aktīvi vāca ziedojumus uz ielām un pa mājām, izplatīja literatūru un iegūtos līdzekļus nodeva labdarībai.

1928. g. draudze pulcējās Brīvības ielā 11 un draudzē bija 31 loceklis. Šajā laikā draudzē kalpoja sludinātājs T. Babienko un P. Macānovs. Teofīls Babienko draudzes nostiprināšanai deva lielu ieguldījumu. Viņš laikā no 1929.-1932. g bija Baltijas ūnijas vadītājs. 1929. g. februārī viņu uzņēma Rīgas IV draudzē no Harbīnas draudzes. Babienko rīkoja Bībeles izpētes seminārus Lielajā ģildē, Melngalvju namā, krievu nacionālā teātra telpās. Viņa pūļu rezultātā draudzē ienāca daudz cilvēku – ne tikai krievu, bet arī latviešu un vāciešu. Šī laika periodā viņš regulāri kalpoja Rīgas IV draudzē.

1932. g. draudzē bija 38 draudzes locekļu. Draudzē kalpoja Pāvels Macānovs, līdz 1934. g. viņu nosūtīja uz kalpošanu Rēzeknes draudzē.

1934. g. īsu laiku uz draudzi, paralēli ar Rīgas VI draudzi, kalpot tika nosūtīts evaņģēlists jeb neiesvētīts darbinieks Alfrēds Dambis. Laikrakstā „Adventes Vēstnesis” tiek minēts ka 1935. g. draudzē sestdienās, svētdienās un pa nedēļu pēcpusdienās darbojās bērnu skola, kurā piedalījās vairāk nekā 70 bērnu, un kuru vadīja S. Pekarņaka ar saviem palīgiem.

1936. gada sākumā draudzē bija 97 draudzes locekļi un 25 mazgadīgie.

Pēc Dambja draudzē kalpoja sludinātājs Dmitrijs Platonovs, pēc viņa kopš 1937. g. atkal Pāvils Macanovs.

Draudze Otrā pasaules kara laikā

Kara laikā krievu draudzi vadīja Kārlis Sutta, D. Platonovs un P. Macanovs. Sapulces notika Brīvības ielā 11 (Baznīcas 12a). Vienās telpās Brīvības ielā 11 vienlaicīgi pulcējās uzreiz četras adventistu draudzes: Rīgas 1., 2., 4. un 5. draudze.

Kārli Suttu krievu valodā tulkoja Amālija Blankenburga, Lūcija Čoldere un Kristīne Buile. Vienā telpas pusē sēdēja krievu, bet otrā pusē – vācu draudzes locekļi. Draudze bija dedzīga un aktīva. Bija daudz jauniešu, pastāvēja koris, kuru vadīja Jevgēnija Apoga. Pastāvēja arī stīgu orķestris, kuru vadīja Korjakovs.

Šajā laikā Rīgas IV draudzes locekļi Jekaterina Mihailovna Apoga un Jevgenija Mihailovna Apoga savā dzīvoklī slēpa no ebreju geto izbēgušo Īzaku Kleimani. Ebreju slēpšanā piedalījās arī Ivaņenko ģimene un Aleksandra Knostenberga. Kad par Īzaka Kleimaņa slēpšanu uzzināja draudzes sludinātājs Kārlis Sutta, viņš šo pasākumu atbalstīja un slepus ieradās Apogu dzīvoklī pie Īzaka, lai aprunātos par Bībeles tēmām.

Padomju represiju sākums

Uzreiz pēc kara tika apcietināts draudzes vecākais Vikentijs Voišvillo par misijas darbību, kas tika uzskatīta par pretpadomju darbību. Viņš, strādājot savā kurpnieka darbnīcā, ar apmeklētājiem bezbailīgi runāja par dažādām Bībeles tēmām un liecināja par Bībeles pravietojumu piepildīšanos. Viņam piesprieda bēdīgi slaveno 58. pantu un ieslodzījumu nometnēs Komi APSR. Vispirms Voišvillo nosūtīja uz Ustj-Uhinskas rajonu, bet 1949. g. uz st. Ižmu. Sievai izdevās viņam nosūtīt Bībeli un dziesmu grāmatu. Nometnē Vikentijs ievēroja sabatu un sestdienās lasīja Bībeli un dziedāja. Draudzes locekļi aizlūdza Dievu par Voišvillo.

Par visām pārciestajām grūtībām liecības nav saglabājušās, vienīgi nedaudz ir minēts kādā autobiogrāfijā, kuras autors Dāvids Homers rakstīja, ka, atrodoties nometnē pie dzelzceļa stacijas Irajola, viņš lūgšanā vērsies pie Dieva, jo vēlējās satikt kādu cilvēku, ar kuru varētu aprunāties par ticības un dzīves jēgas jautājumiem. Dāvids Homers bija nonācis ieslodzījumā, jo bija vācietis un piederēja pie turīgajiem saimniekiem. Viņa vecāki bija adventisti, taču viņš pats bija attālinājies no Dieva. Pagāja desmit dienas kopš šīs lūgšanas Dievam un kādu rītu viņš sev līdzās uz nārām ieraudzīja cilvēku, kuru naktī bija atveduši kopā ar jaunu ieslodzīto grupu. Tas bijis Voišvillo. Sākuši savā starpā sarunāties, Voišvillo viņam vaicāja – vai tu Dievam tici? Dāvids atzinās, ka tic, bet neseko ticībai savos darbos. Voišvillo sāka viņu izjautāt, kādai konfesijai viņš pieder. Dāvids sākumā liedzās to teikt, jo domāja, ka Voišvillo tādu nemaz nezinās, bet tad atzinās, ka viņa vecāki ir bijuši adventisti. To izdzirdējis Voišvillo pārjautāja: „Adventisti?!” „Viņa skumjās acis iemirdzējās no laimes. Viņš tūdaļ atzinās, ka ir septītās dienas adventists un savu reliģisko uzskatu dēļ nonācis ieslodzījumā”. „Voišvillo bija īsts kristietis”, raksta Dāvids Homers, „Es redzēju, kā Kungs viņam palīdzēja, neraugoties uz stingro režīmu, ievērot baušļus, to skaitā arī ceturto – par tā Kunga svēto dusas dienu. Sākumā par atteikšanos strādāt sestdienā viņu lika izolatorā, bet nometnes ārsts viņu no turienes vienmēr atbrīvoja. Viņš nedeva rīkojumu ļaut viņam palikt izolatorā, motivējot to ar vājo veselību, ka viņš nespēs pārciest auksto kameru. Šī iemesla dēļ viņu vienmēr atbrīvoja, bet vēlāk pavisam lika mierā. Viņš strādāja zonā. Laboja drēbes. Viņš mani bieži vien apmeklēja un mēs sarunājāmies.” 1950. g. 25. jūnijā Voišvillo ieslodzījumā mira.

Savai sievai Olgai viņš 1948. g. rakstīja: „No tā Kunga man būs nolemts, cik man palikt tādos apstākļos vēl uz priekšu. Jā, tu mani gaidi mājās un par to raksti gandrīz katrā vēstulē. Uz to brīdi arī es pats skatos kā uz jauko notikumu un par to brīdi es daudz domāju bez mitēšanās katru dienu un ar ļoti lielām ilgām es gaidu to brīdi, kad man būs no tā Kunga nolemts laiks nokļūt mājās ar prieka asarām sasveicināties…”

Olgai Voišvillo šajā laikā bija šāds piedzīvojums – kā „tautas ienaidnieka” sievai viņai nebija atļaujas tirgot savus izstrādājumus tirgū, taču bija nepieciešami līdzekļi izdzīvošanai. Viņa prata šūt un izšuva čības, kuras pārdeva tirgū, bet bez atļaujas. Kādu dienu tirgū milicija bija sarīkojusi tvarstīšanu (облава), tirgus vārti tika slēgti un visiem iekšpusē esošajiem bija jāstājas garā rindā ar pasēm rokās. Bija skaidrs, ka Olgu sagaida lielas nepatikšanas. Taču tad pie viņas piestājās kāds vīrs kārtīgās, tumšās drēbēs. Paņēma viņu pie rokas un pieveda pie vārtiem. Sargi tikai apjukuši paskatījās un noteica, ka viņa jau ir pārbaudīta. Nepazīstamais cilvēks atvēra vārtus, izveda Olgu ārā un vārtus atkal aizvēra ciet. Olga vēlējās nepazīstamajam cilvēkam pateikties, bet viņš bija nozudis. Viņa nojauta, ka tas bija eņģelis, kurš bija atnācis viņu izglābt.

Draudze padomju laikā

Pēc Otrā pasaules kara krievu draudze joprojām pulcējās Brīvības ielā 11 kopā ar latviešu Rīgas I draudzi. 1949. g. draudzi apvienoja kopā vienā Rīgas I apvienotajā draudzē. Kopš tā brīža krievu draudze kā atsevišķa vienība pārstāja eksistēt un tā pastāvēja kā Rīgas I apvienotās draudzes krievu grupa. Tomēr krievu grupai J. Kupalas 9 bija atsevišķas telpas – mazā zāle. Tur bija izvietoti soli un mazās ērģeles.

Kālis Sutta sludināja krievu grupā, bet Īzaks Kleimanis un Valentīns Blaubergs viņu tulkoja krievu valodā. Pēc kara līdz arestam 1949. g. draudzē kalpoja arī Dmitrijs Platonovs turpat J. Kupalas ielā 9. (Pēc citas liecības Rīgas IV draudze pārgāja uz Vīlandes ielu pēc Platonova aresta). Šis laiks, kā jau pēc kara, iezīmējās ar daudz interesentiem un kristībām. Laikā no kara beigām līdz 1949. g. draudzei pievienojās ap 50 jaunu draudzes locekļu. Šīs misijas aktivitātes nepalika neievērotas…

1949. g. Rīgas I apvienotās draudzes krievu grupā uzradās sieviete vārdā Olga Vasiljeva (pēc citu liecinieku atmiņām Teļegina). Viņa regulāri apmeklēja sapulces un piedalījās kora dziedāšanā, apmeklēja Bībeles stundas pie Platonova. Šī sieviete kļuva par kora vadītāju, jo esot bijusi operas dziedātāja, aktīvi apmeklēja draudzes locekļus, interesējās par viņu uzskatiem, ieguva draudzes locekļu sarakstu. Draudzes locekļi viņai uzticējās un stāstīja par savu dzīvi. Viņa bieži ciemojās arī pie Platonova un Seņavska. Kādu dienu „māsa” Platonovam sacīja: „Tu vēl par visu atbildēsi, kā tu dzīvo…” Kopš tā laika draudzē viņa vairs netika manīta, taču pēc viņas aiziešanas sekoja sludinātāja Platonova, draudzes vecākā Seņavska un vecākās diakones Pekarņakas arests. Viņi visi tika tiesāti pēc 58. panta kā „tautas ienaidnieki” par reliģisko propagandu un tika izsūtīti. Draudzes locekļi ļoti izbijās, jo uzreiz saprata, kurš ir paveicis šo melno apmelošanas darbu.

Kad Rīgas I draudze zaudēja sapulču namu Brīvības ielā 11, tai piešķīra telpas Kupalas ielā 9 – namā, kas bija atsavināts baptistu draudzei. Latviešu draudzes locekļi pulcējās lielajā zālē, bet krievu grupa pulcējās ēkas mazajā zālē. Tur bija izvietoti soli un arī nelielas ērģeles.

Pēc šī aresta krievu grupā kalpoja Kārlis Sutta, bet viņu tulkoja evaņģēlistes Amālija Blankenburga un Kristīne Buile. Vēlāk par tulkiem kalpoja Valentīns Blaubergs un Īzaks Kleimanis.

1950. g. no krievu grupas armijā tika iesaukti Leonards Šaripovs, Valentīns Blaubergs un Nikolajs Ļebedjevs. Viņi visi armijā vēlējās palikt uzticīgi Dievam sabata jautājumā. Valentīnam Blaubergam gāja secen kara tribunāls, bet Leonards Šaripovs un Nikolajs Ļebedjevs tika nodoti kara tribunālam un ieguva reālu ieslodzījumu tā sauktajās „labošanas un pāraudzināšanas” nometnēs. 1953. gadā viņi tika amnestēti.

1951. g. krievu grupai kalpot tika aicināts Kirils Ziediņš, kurš līdz tam bija Siguldas draudzes vecākais. Ziediņš izcēla veselības reformas nozīmi un centās nest krievu grupā līdzsvaru un saskaņu starp draudzes locekļiem.

1954. g. no apcietinājuma atgriezās Platonovs un tika aicināts turpināt kalpošanas darbu, taču jau 1962. g. viņš nomira. Pēc viņa par darbinieku tika nozīmēts bijušais draudzes vecākais Jāzeps Seņavskis, kurš līdz tam kā sludinātājs kalpoja Moldāvijā. Taču 1964. g. mira arī viņš. Pēc Seņavska 1964.-1968. g. krievu grupā kalpoja Pāvils Pokulis. Pokuli atceras kā lūgšanu vīru. Kopš 1968. g. šajā grupā kalpoja Jānis Oltiņš, kuru krievi dēvēja par Ivanu Oltiņu.

Bogatirčuka darbība literatūras izdošanā

1962. gadā Rīgas I apvienotās draudzes loceklis Nikolajs Bogatirčuks ieradās Ļeņingradā, lai iestātos kādā no tās augstskolām, taču viņam tas neizdevās, jo valsts varas iestādes to nepieļāva. Ļeņingradā viņš sastapa kādu vecu draudzes locekli, kura savā laikā kalpoja par saimnieci pie drošības komitejas vadītāja Dzeržinska. Viņa stāstīja, ka 1927. gadā Dzeržinskis personiski bija atļāvis adventistu draudzei izdot Bībeli un dziesmu grāmatu „Ciānas Psalmi”.

Atgriezies atpakaļ Rīgā, Bogatirčuks vēlējās uzsākt dziesmu grāmatas izdošanu. Tas bija nelegāls darbs, jo drošības komiteja uzraudzīja, lai tamlīdzīga darbība nenotiktu. No sava brāļa Ukrainā Nikolajs sadabūja „Ciānas Psalmu” grāmatu, kuru izmantot kā kopiju. Šajā pasākumā viņš darbojās kopā ar Jāni Kukulīti no Aizputes draudzes, kurš prata tipogrāfijas darbu. Ap 1967. gadu tika uzsākta grāmatas iespiešana nelegāli izveidotajā tipogrāfijā. Kopumā tika izgatavots ap 20 tūkstoši kopiju. Iespiestās grāmatas Nikolajs kopā ar Jāni izveda uz Krieviju un Ukrainu, kur tās izplatīja draudzēs. Drošības orgāni uzzināja par šo literāro darbību un uzsāka izmeklēšanu, taču tā nesekmējās. Pēc grāmatu atvešanas Maskavā vadības centrā, izmeklētāji pratināja draudzes vadītāju Kuližski. Cilvēki baidījās, taču visā PSRS izdevās konfiscēt tikai 25 no šīm dziesmu grāmatām.

Arī Jānis Kukulītis sāka baiļoties un viņam šķita, ka viņu izseko. Viņš nolēma bēgt uz ārvalstīm, bet tika notverts uz Čehoslovākijas un Austrijas robežas. Drošības komitejas darbinieki viņam solīja sapūdēt viņu cietumā, ja neatzīsies, kāpēc bija bēdzis no PSRS. Tad Jānis viņiem visu pastāstīja.

Tālāk sekoja pagrīdes tipogrāfijas un tās darbinieku, kas nebija adventistu draudzes locekļi, aizturēšana. Aizturēja arī Bogatirčuku un tika veikta viņa dzīves vietas kratīšana. Grāmatas neatrada, jo tās netika glabātas viņa dzīves vietā, taču atrada lentas galiņu, kuru ielīmēja grāmatu vākos. Viņi sacīja, ka ar šo „pierādījumu” ir pietiekami. Kāds cits drošības komitejas darbinieks izlodāja bēniņu visus stūrus un nonāca lejā, aplipis ar zirnekļu tīkliem. Bogatirčuks paņēma apģērba suku un sāka tīrīt viņa apģērbu. Tas atbildēja: „Kā? Tu savam ienaidniekam drēbes tīrīsi? Tātad, rīkojies pēc Kristus noteikumiem?” Šis apstāklis izmeklētāju noskaņoja pozitīvi.

Kukulītim par bēgšanu uz ārzemēm piesprieda 4,5 gadus cietumsoda, bet Bogatirčuku gada laikā pratināja vairāk nekā 60 reižu. Lietas izmeklētājs draudēja ar 15 gadiem ieslodzījuma. Viņam rādīja izmeklēšanas gaitā savāktos materiālus un draudzes darbinieku liecības pret viņu. Bogatirčuks turēja rokās šīs apsūdzības, uz tām redzēja pazīstamu vārdu parakstus un bija noskumis par to gļēvulību. „Redziet”,  sacīja izmeklētājs, „viņi visi pret jums liecina, lai glābtu savu ādu.” Taču daudzi draudžu locekļi un darbinieki nebija snieguši liecību pret šo grāmatu izdevējiem.

Bogatirčuks pie sevis lūdza Dievu pēc gudrības un uzstājīgi lūdza izmeklētāju dot atļauju publicēt grāmatas. Viņš izmeklētājam stāstīja par Dzeržinska atļauju publicēt dziesmu grāmatu un, galu galā, Dzeržinskis taču bija drošības komitejas dibinātājs. Visbeidzot Bogatirčuku atlaida un nosūtīja uz prokuratūru. Viņš ieradās prokuratūrā, kur sekretāre viņam jautāja: „Vai tad jūs vēl nesēžat?” „Es tikko kā atnācu un kā redzat stāvu,” atbildēja Bogatirčuks. „Nu, ja reiz drošības komiteja jūs nav vēl iesēdinājusi,” sacīja prokuratūras darbiniece, ”tad te jums nav ko darīt. Ejiet mājās.”

Drošības komitejā strādāja gudri ļaudis, kas saprata, ka nelegāla izdevniecība turpināsies. Tāpēc, lai spētu to kontrolēt, deva atļauju oficiāli publicēt grāmatas valsts izdevniecībās. Vecākajam sludinātājam Jānim Oltiņam tika dots rīkojums uzrakstīt pieteikumu. Šādi 1970. gadā Maskavā tika iespiests „Rīta sveiciens” krievu valodā. Pēc tam sekoja Kremļa izdevniecībā izdotās Bībeles, brošūras, žurnāli, laikraksti. Kad par to uzzināja citas konfesijas, arī tās steidzās rakstīt pieteikumus saviem izdevumiem. Šādi sanāca, ka adventisti bija pirmie, kas panāca kristīgās literatūras oficiālu izdošanu Padomju Savienībā.

Pēc šiem notikumiem Reliģijas lietu pilnvarotais ilgu laiku Bogatirčukam nedeva atļauju sludināt draudzē aiz katedras, bet viņš tomēr varēja veikt citus pienākumus. Kad 15 gadi bija pagājuši, Reliģijas lietu pilnvarotais deva atļauju Bogatirčukam kļūt par sludinātāju draudzē.

Politiskā atkušņa laiks

Astoņdesmitajos gados krievu grupā kopā ar Oltiņu sāka kalpot Viktors Geide. Kopš 1983. g. par sludinātāju tika nozīmēts Ēriks Galenieks. Draudzes locekļi viņu ļoti iemīlēja. Taču 1995. g. viņš tika nosūtīts mācībās uz ASV. Pēc mācību beigšanas Galenieks atbrauca no ASV pie draudzes locekļiem, piedalījās sapulcēs, tika mīļi uzņemts un daudzi sacīja, ka labprāt vēlētos viņu redzēt atkal mājās. Taču pagaidām dzīves apstākļi diktē savus noteikumus un šī vēlēšanās vēl nevar piepildīties.

1992. g. Rīgā Kongresu namā notika Keneta Mitlaidera rīkotais Bībeles izpētes seminārs. Tajā aktīvu sagatavošanās darbu veica arī krievu grupas adventisti, izplatot ielūgumus un aicinot cilvēkus. Kenetu Miltaideru krievu valodā tulkoja Ēriks Galenieks. Šajā laikā paātrinātos sludinātāju sagatavošanas kursus pabeidza Pēteris Bogatirčuks un Oļegs Zaoņegins. Pēc Bībeles semināra draudzē caur kristību ienāca daudz jaunu cilvēku un draudze ievērojami pieauga.

Rīgas IV draudzes atjaunošana

1991. g. 23. jūnijā tika atjaunota Rīgas IV draudze ar sapulcēšanas vietu J. Kupalas ielā 9 mazajā zālē (ieeja no pagalma puses). Draudze bija ļoti liela, tādēļ 1992. g. 23. jūnijā draudzes padomē tika pieņemts lēmums sadalīt krievu draudzi trijās daļās pēc cilvēku dzīves vietām Rīgā. Šādi tika izveidota draudze Pļavniekos, kuru uzticēja vadīt Oļegam Zaoņeginam. Par tās draudzes vecāko tika ievēlēts Rihards Krieviņš. Šo draudzi turpmāk nosauca par Rīgas II draudzi. Pārdaugavā tika noorganizēta Rīgas VI draudze, kuru uzticēja Pēterim Bogatirčukam. Par draudzes vecāko tika iecelts Oļegs Mihailovs. Draudzē bija 120 locekļu.

Pārējie palika iepriekšējā sapulces vietā un tai deva Rīgas IV draudzes nosaukumu. Par tās sludinātāju tika nozīmēts Ēriks Galenieks. Draudzes vecākais Ivans Rižko.

Pēc Galenieka nākamie darbinieki bija: Sofija Žaruna, Daumants Sokolovskis un Oļegs Mihailovs.

1992. g., kad Rīgas I draudze pārcēlās uz atgūtajām telpām Baznīcas ielā 12a, arī Rīgas IV draudzei arī bija jāpārceļas uz Baznīcas ielu 12a, jo ēku Vīlandes ielā 9 bija jāatdod baptistu draudzei. Taču sapulcēm piemērotās telpas Baznīcas ielā 12a bija nepieciešams remontēt. Tika ielikts liels, pašaizliedzīgs darbs sapulču telpu remontam un tikai tad draudze varēja pārcelties uz Baznīcas ielu 12a. Zāle tika atremontēta un atbilstoši iekārtota 1997. gadā, kad to iesvētīja. Zāles atjaunošanas darbā pašaizliedzīgu darbu bija ieguldījuši Nikolajs Bogatirčuks un citi krievu draudžu locekļi.

Draudzes muzikālā dzīve

Draudzē kopš paša aizsākuma pastāvēja koris. 1928. g. kora vadītājs un harmonijas spēlētājs bija Vilhelms Vitings.

No 1933. un 1936. g. kora vadītājs Hermanis Ādams, 1934. g. kori vadīja Pāvils Jakovļevs, bet 1935. g. V. Pozņaka, harmoniju spēlēja A. Šulca un V. Platonova.

Trīsdesmitajos gados draudzē pastāvēja dombru orķestris. Pēc kara J. Kupalas ielā 9 muzikālos pasākumus vadīja Jevgēnija Apoga, Aina Šaripova, Skaidrīte Teremto, Ivars Galenieks, Pāvils Poligo. Pastāvēja koris un mandolīnu orķestris.