Rīgas 7. draudze

Latviešu Rīgas 8. draudzes pārdēvēšana par Rīgas 7. draudzi

Turpmāk kopš 1937. g. Latvijas draudžu savienības dokumentācijā latviešu Rīgas 8. draudze tika apzīmēta ar Rīgas 7. draudzes nosaukumu.

1937. g. draudzei tika pievienoti likvidētās Baldones draudzes locekļi.

Draudze Otrā pasaules kara laikā

1943. g. uz šo draudzi tika nosūtīts kā jaunais evaņģēlists Herberts Driķis. Viņam šī bija pirmā draudze. Driķis organizēja Bībeles izpētes semināru un kristīja 7 personas, kā no Dieva bija izlūdzis.

Draudze pēckara laikā

Rīgas VII draudze bija pensionētā sludinātāja Pētera Purmaļa pēdēja darba vieta pirms bojā ejas autokatastrofā Smiltenē.

Lūcijai Čolderei darboties draudzē palīdzēja Ernests Klotiņš līdz 1949. g. viņu apcietināja. Jaunie draudzes locekļi turējās kopā ar veciem draudzes locekļiem, kopā rīkoja talkas, malkas skaldīšanu, dārzu ravēšanu. Draudzes locekļi ar roku vai uz rakstāmmašīnām pārrakstīja rīta sveicienus un sabatskolas materiālus. Draudzkopji ar tiem regulāri apmeklēja draudzes locekļus, kopīgi mācījās Bībeli. Tas vienoja draudzi.

Šajā laikā draudzei pievienojās Justs Liepiņš. Klotiņš sapulcēs spēlēja uz vijoles melodijas nu draudze dziedāja dziesmas. Klotiņš ierādīja Justam kā diriģēt. Kad Klotiņu apcietināja, Justs, kuram tolaik bija 14 gadu, diriģēja draudzes kori.

Padomju gados draudze vasarā rīkoja kristību svētkus. Tie notika šādi: piektdienas vakarā kristības Kupalas ielā 9. Sestdien Mārupes „Bajāros” īpaši šiem svētkiem tika izgreznots siena šķūnis, vidū novietoti galdi. Pēcpusdienā kopā sanāca draudze un vienojās kopīgā maltītē un dziesmās.

1966. g. ciemos bija atbraukuši igauņu adventisti no Pērnavas draudzes. „Bajāros” ciemiņi tika uzņemti no piektdienas līdz svētdienai. Notika dziedāšana. Kaimiņi klausījās šajās dziesmās un bija sūdzējušies izpildkomitejā, ka adventisti „Bajāros” paši sestdienās nestrādā un citiem neļauj strādāt, jo tik skaisti dzied, ka gribot – negribot jāklausās. Milicija pēc šī pasākuma uzlika „Bajāru” saimniekiem Rodertiem naudas sodu par kārtības traucēšanu.

Sapulces telpa draudzes vajadzībām bija maza, tādēļ Leonarda Šaripova laikā draudzes locekļi uz savu roku noorganizēja starpsienas nojaukšanu, kas telpu paplašināja. Par šo „nedarbu” sašutis bija arī draudžu savienības vadītājs Arvīds Čolders, kurš ļoti labi saprata, kādas sekas šāda rīcība varēja atstāt. Par laimi, vai ar Dieva iejaukšanos, no varas iestādēm represijas nesekoja un īres līgums netika uzteikts. Turpmāk paplašinātajā telpā tika rīkoti dziesmu dievkalpojumi, kas saliedēja un stiprināja draudzi, ienesa pacilājošu gaisotni. Sapulces telpas bija pārpildītas ar klausītājiem. Tas piesaistīja varas iestāžu uzmanību un Šaripovs zaudēja reģistrācijas apliecību.

Šajā laikā draudzei pastiprinātu vērību pievērsa padomju varas iestādes. Pie draudzes sapulces vietas durvīm stāvēja komjaunieši, kas centās atrunāt draudzes locekļus, sevišķi gados jaunākos, no reliģisko sanāksmju apmeklēšanas.

Draudze Torņakalna baznīcā

1961. gadā Dzīvokļu pārvalde draudzei anulēja telpu īri Vienības gatvē 50. Bija jāmeklē citas telpas, jo bez tām varas iestādes varēja likvidēt draudzi. Telpas ar valsts orgānu atļauju tika atrastas ev. luteriskās baznīcas telpās Torņkalna baznīcā. Sākot sapulces ev. luterāņu Torņkalna baznīcā, draudzes locekļi bija pateicīgi luterāņu mācītājam Augstkalnam par pretimnākšanu. Sadarbībā ar luterāņu draudzi šajā baznīcā tika ierīkota apkures sistēma, telpu remonti un maksāta īre valstij.

Draudzē tika tulkota un uz rakstāmmašīnām iespiesta garīgā literatūra. Pats Linkevičs tulkoja un pārrakstīja adventistu garīgo literatūru, šajā aktivitātē iesaistīja draudzes locekļus. Draudzē pastāvēja bibliotēka. Linkevičam bija gudrība reabilitēt valsts varas acīs draudzes pūtēju orķestri. Viņa laikā „Bajāros” notika draudzes bērnu sanāksmes – tā sauktā Meža skola, kas tajos laikos skaitījās liels pārkāpums valsts varas skatījumā.

Sabatskolas aktivitātes varas iestādes centās kontrolēt un manīja pārkāpumus – draudzes locekļi uzdeva jautājumus un uz tiem tika sniegtas atbildes. Linkeviču pratināja Garīgo lietu pārvaldē, kāpēc pieļauj šādu vaļību? Linkevičs atbildējis, ka labāk, lai draudzes locekļi runā uz vietas un tad var zināt, ko viņi domā, nekā viņi klusē draudzes sapulcē, bet pulcējas pa mājām un runā tur. Tam Garīgo lietu pilnvarotais bija spiests piekrist. Linkevičs aicināja sabatskolā kalpot jauniešus, organizēja varas iestāžu aizliegtos bērnu svētkus un jauniešu vakarus.

1964. g. draudzei pēc saraksta pievienoti atkārtoti likvidētās Baldones draudzes locekļi.

Regulāri Torņkalna baznīcā draudze rīkoja koncertus, kas bija vienīgā padomju varas iestāžu atļautā evaņģelizācijas aktivitāte. Draudzē pastāvēja koris, kuru diriģēja Anna Stapāne, Justs Liepiņš, Arnis Sprūds, Alberts Sokolovskis, Elita Sokolovska, Alfons Mednis u.c. Tika svinētas draudzes jubilejas un dziesmu dievkalpojumi. Varas iestādes vēlējās panākt, lai draudzes sapulču laikā korī nedziedātu citu draudžu locekļi un, sevišķi, jaunieši. Šo absurdo aizliegumu pastāvīgi nācās pārkāpt, jo kora pilnīgam skanējumam bija nepieciešamas balsis, kuras bija citās draudzēs, bet nebija uz vietas. Vairākkārt draudzē ciemojās draudžu kori no Pērnavas un Tallinas. Pēc pasākumiem Linkeviču bieži vien izsauca uz pratināšanu Garīgo lietu pārvaldē, taču viņš spēja rast paskaidrojumu, kas neradīja pretestību no valsts varas pilnvarotajiem. Vienreiz gan Edvīnam Linkevičam tika atņemta reģistrācijas apliecība, bet to pēc kāda laika atdeva atpakaļ. Iemesls valsts varas pārstāvjiem nebija ilgi jāmeklē – draudzes locekļu aktivitāte. Neraugoties uz varas iestāžu valdošo ideoloģiju, draudze tomēr auga.

Draudzes dziedātāji regulāri pa nedēļas laiku pulcējās kopā mēģinājumos. Lai gan viņi nebija profesionāli dziedātāji, tomēr dziedāja no sirds, kas klausītājiem bija manāms. Mēģinājumu laikā dziedātāji dziedāja dažkārt līdz pagurumam, bet diriģents skubināja dziedāt vēl, ja bija manāma dziedājuma kvalitātes uzlabošanās. Justs Liepiņš bieži vien tad sacīja sev raksturīgu frāzi: „Pag, pag, nupat dziesma sāka elpot”. Tas nozīmēja, ka jādzied vēl.

Rīgas VII draudze ne velti skaitījās visvairāk dziedošā no adventistu draudzēm Latvijā, jo katru piektdienas un svētdienas dievkalpojumu tajā skanēja vismaz četras kora dziesmas, bet sestdienas dievkalpojumos kā minimums astoņas dziesmas. Torņakalna baznīcas velvju akustika ļāva kora dziesmu izpildījumu pasniegt kā kaut ko īpašu.

Atmodas gados

Vēl 1989. g. Torņakalna baznīcā notika Latvijas draudžu savienības kongresam veltīts koncerts. Tad 90.-to gadu sākumā draudze pārcēla savas sapulces uz O. Vācieša ielu.

Rīgas VII draudzes galvenā misijas aktivitāte bija koncerti un evaņģelizācijas sapulces. Draudzei pievienojās daudz jaunu cilvēku. Vairāki draudzes locekļi iesaistījās adventistu literatūras izplatīšanā. Draudze atbalstīja Latvijas draudžu savienības rīkotos Bībeles izpētes seminārus Rīgā un pēc tiem arī Rīgas VII draudzei pievienojās jauni draudzes locekļi, kas dzīvoja tuvāk šīs draudzes sapulces vietai.

Draudzē 21. gadsimta pirmajos gados pastāvēja arī savs laikraksts „Mūsu Laiks”, kurā tika apskatītas ar Bībeli, Kristus nākšanas zīmju un veselību saistītas tēmas. Laikraksta redakcijā ietilpa Ansis, Maina un Aivars Roderti, Ojārs Incenbergs un citi.