Kalna svētruna ir debesu svētību vēlējums zemei — balss no Dieva troņa. Tā dota cilvēcei kā pienākumu likums un debesu gaisma, kā cerība un mierinājums izmisumā, kā ieprieca un atvieglojums, visās dzīves maiņās un gaitās. Lielais sludinātāju Ķēniņš, visgudrākais Skolotājs, šeit runā vārdus, ko Viņam devis Tēvs.
Šie svētību vārdi ir Kristus sveiciens ne tikai ticīgajiem, bet visai cilvēcei. Liekas, Viņš uz mirkli aizmirsis, ka atrodas nevis Debesīs, bet pasaulē, un lieto gaismas valsts sveicienus. No Viņa lūpām plūst svētības, kas, ilgi aizturētas, tagad izlauzušās bagātās dzīvības straumēs.
Kristus neatstāj mūs šaubās attiecībā uz rakstura īpašībām, kuras Viņš atzīst un vienmēr svētīs. No godkārīgajiem pasaules favorītiem Viņš pievēršas tādiem, kurus tie neatzīst, un nosauc par svētīgiem tos, kas pieņem Viņa gaismu un dzīvību. Garā nabagiem, lēnprātīgiem, pazemīgiem, bēdīgiem, nicinātiem, un vajātiem Viņš izstiepj pretī savas sargājošās rokas, un saka: "Nāciet pie Manis visi (..). Es jūs gribu atvieglināt." (Mat. 11:28).
Uz šīs pasaules postu Kristus var noskatīties bez jebkādas nožēlas par to, ka Viņš radījis cilvēku. Viņš cilvēka sirdī redz kaut ko vairāk nekā grēku un postu. Savā nebeidzamajā gudrībā un mīlestībā Kristus saskata iespējas, kas cilvēkam atver augstumus, kurus tas var sasniegt. Viņš kā Radītājs zina, ka, lai gan cilvēki Viņa žēlastību ir nelietīgi izlietojuši un Dieva doto cieņu minuši kājām, tomēr, atpestot viņus, Viņš var tikt pagodināts.
Svētību kalnā sacītie Kristus vārdi
saglabā savu spēku visos laikos. Katrs teikums ir dārgakmens no
patiesības mantu krātuvēm. Šajā runā izteiktie pamatlikumi derīgi visiem
laikmetiem un visām ļaužu šķirām. Ar dievišķu spēku Kristus izteica
ticību un cerību, izceļot vienu cilvēku grupu pēc otras kā svētīgas
tādēļ, ka tās izveidojušas pareizu raksturu. Dzīvojot dzīvības devēja
dzīvi ticībā uz Viņu, katrs var sasniegt Viņa vārdos atklāto dzīves
paraugu.
E. Vaita
