Viena diena ar Dievu

Elena Vaita

Lapa kopā 368 PrevNext

Priekšvārds [6]

Izraugoties materiālu šai E. G. Vaitas Rīta sveicienu grāmatai, mēs rīkojāmies pēc savādāka plāna. Mēs nemeklējām materiālus kādai centrālai domai, bet izvēlējāmies tos uz labu laimi, kas vairāk saskanēja ar Elenas Vaitas rakstiskajām vai mutiskajām vēstīm, kuras viņa sniedza attiecīgajā kalendāra dienā. Šie raksti, kas parasti savstarpēji sasaucas, izraudzīti no Elenas Vaitas četrdesmit sešiem darbības gadiem, lai gan visumā viņa draudzei kalpoja septiņdesmit gadus. Tematu izraudzīšana no padomus dodošām un ierosinošām vēstulēm, kā arī no viņas svētrunām un rakstiem presē, deva mums iespēju šeit pasniegt plašu jautājumu dažādību, kas mūs stiprinās ikdienas gaitās. Šāda pieeja paver mums interesantu un lietderīgu iespēju dziļāk ielūkoties Dieva īpašās vēstneses darbā. Piemēram, mums te atklājas viņas ieradums rakstīt svarīgus padomus agri no rīta, kad citi nama iemītnieki vēl guļ. Tā tas bija 1905. gadā. Jaunais gads bija tikai vienu stundu vecs, kad Elena Vaita piecēlās, lai šajā svētdienas rītā, 1. janvārī, ietu uz savu kabinetu un sāktu dienas darbu. Viņa tad rakstīja:
„Ir vēss rīts. Es iekūru uguni. Zemojos Kunga priekšā lūgšanā. Tik daudzas lietas nospieda manu sirdi. Es lūdzu Kungu Jēzu, lai Viņš mani vada un rāda, ko lai mans rakstāmrīks šorīt raksta… Man vajadzīgs Lielais Palīgs, lai Viņš vadītu manas domas. Ko lai es vispirms rakstu ar savu rakstāmrīku… Ak, kā es izjūtu vajadzību pēc Svētā Gara vadības.” – Manuskripts 173; 1905.
Viņa atradās savā ērtajā Elmshavenas otrā stāva darba istabā, kuru tik labi pazīst daudzi Septītās dienas adventisti. Šajā rītā Svētais Gars vispirms vērsa viņas domas pie Okvudas (Oakwood) koledžas studentiem, kuriem viņa uzrakstīja iedrošinošu vēsti uz četrām lapas pusēm. Iepriekšējos gados viņa bija rakstījusi dažādās vietās un dažādos apstākļos: savā Sannisaidas (Sunnyside) mājā, Kuranbongā, Austrālijā, savā Centrālās izdevniecības nama otrā stāva darba istabā Bāzelē, Šveicē, savā Heldsbergas mājā, koledžas tuvumā, Kalifornijas ziemeļos, un savā mājā Betlkrīkā. Sākuma gados Betlkrīkā, kad viņas māja bija maza un bieži pilna ar bērniem un viesiem, viņa rakstīja „Review and Herald” kantora bibliotēkas kaktā.
Viņu rakstīt nekavēja pat ceļošana ar vilcienu, kuģi vai zirgu pajūgu. Šīs grāmatas beigu daļā vairākos lasījumos būs sniegts īss, vispārīgs viņas darbības un ceļojumu apraksts. [7]
Darbības sākumā Elena Vaita savās publicētajās grāmatās iekļāva arī atsevišķām personām sniegtos padomus, jo vienam cilvēkam domātie brīdinājumi un norādījumi bieži ietver sevī arī citiem derīgus principus un padomus (skat. Liecības 5. sēj. 658.-659. lpp.). Viņa nesaņēma gaismu priekš katra atsevišķa cilvēka, kuram būtu vajadzīgs kāds padoms.
1905. gadā, tuvojoties savas vēstuļu rakstīšanas pārslogotās dzīves noslēgumam, viņa kādā vēstulē izteicās: „Ar Dieva palīdzību es esmu centusies rakstīt vēstules, kas var sniegt palīdzību ne tikai tiem, kam tās adresētas, bet arī daudziem citiem, kuriem vajadzīga tāda pat palīdzība.” – Vēstule 79. 1905. gadā. Šādās vēstulēs pilnībā varēja būt apskatīta kāda svarīga vēsts, kas domāta tieši adresētai personai, vai arī, ja tā bija domāta citiem pazīstamiem cilvēkiem, tā varēja saturēt kādas jaunas atziņas vai garīgas patiesības, kuru pamatā bija viņas daudzās, gadu gaitā saņemtās atklāsmes. Šajos jaukajos lasījumos lielā mērā iekļauti izvilkumi no tūkstošām tādām vēstulēm, kas glabājas Elenas Vaitas aktu vākos. Dažas vēstules adresētas Vispasaules Savienības vadītājiem, dažas rakstītas vietējo savienību vadošajiem darbiniekiem. Viena vēstule rakstīta rūpju nomāktai mātei. Te izmantotas vēstules sanatoriju vadītājiem, ārstiem, sevišķi kārdinātiem cilvēkiem, jauniešiem un svētajiem brieduma gados. Ir arī vēstules saimnieciskajiem darbiniekiem un „Review and Herald” redaktoriem. Dažas rakstītas pat viņas pašas dēliem, kuriem, tāpat kā citiem Septītās dienas adventistiem, bija vajadzīgi padomi un iedrošinājumi. Viena daļa vēstuļu rakstīta darbinieku sievām un sievietēm-darbiniecēm. Šajā sakopojumā ņemti izvilkumi gan no vispārējiem manuskriptiem, kur aprakstīti dažādi apstākļi, gan viņas dienasgrāmatas un plašā ikdienas sarakste. Te visur ir daudz garīgo pamācību, iedrošinājumu un norādījumu. Stenogrāfiski uzrakstītās daudzās svētrunas tiek uzglabātas kā E. G. Vaitas manuskripti. Visi šie avoti snieguši bagātīgu materiālu šo lasījumu sējumam. Dažādības dēļ neliels izvilkumu skaits ņemts no viņas periodiskajiem rakstiem, kas vairāk kā sešdesmit gadu laikā parādījušies „Review and Herald” un „Signs of the Times” izdevumos. Izmantotie avoti norādīti katrā lasījumā, uzrādot kartotēkas nosaukumu un tās personas uzvārdu, amatu un dzīves vietu, kurai vēsts adresēta. Svētrunām un manuskriptiem sniegts kartotēkas apzīmējums un rakstīšanas datums. Daudzi lasītāji vispirms iepazīsies ar šīm rindiņām, lai izprastu šīs svētīšanās vēsts raksturu. Ja personas uzskati, kurai vēsts adresēta, gadu gaitā mainījušies, jāatceras, ka šeit tā tiek aplūkota ar tiem uzskatiem, kādi viņai bija, kad Elena Vaita rakstīja šo vēsti. [8] Ja kādai personai dotā vēsts, kuru Elena Vaita izraudzīja publicēšanai, bija domāta tikai šim cilvēkam, vai arī bija ļoti konfidenciāla, viņa darīja visu iespējamo, lai neatklātos attiecīgās personas identitāte. Atceroties viņas rīcību, arī mēs šajā grāmatā dažos gadījumos nenosaucam adresāta uzvārdu. Tomēr gadījumu vairākumā mēs sniedzam uzvārdu un vietu nosaukumus, jo tas ļauj labāk izprast doto padomu. Tādi paskaidrojumi vēstij piešķir papildus apgaismojumu, pārvēršot Rīta sveicienus par dārgiem padomiem visa vecuma ļaudīm.
Bieži parādīsies sekojoši vārdi: Dr. Dž.H. Kellogs, kas ieņēma Betlkrīkas sanatorijas medicīniskā darba vadītāja posteni; vecākie sludinātāji G. I. Batlers (Buttler) un A. G. Danielss – Vispasaules savienības vadītāji; G. B. Stārs (Starr) – evaņģēlists un sanatorijas kapelāns; Dž. A. Berdens (Burden) – sanatorijas vadītājs Austrālijā un Kalifornijā un V. S. Vaits, kas atbalstīja māti viņas darbā un ieņēma vairākus svarīgus posteņus draudzē. Vairākas vēstules adresētas viņas otrajam dēlam Edsonam Vaitam vai Edsonam un Emmai pēc viņu laulībām 1870. gadā. Dažas jaunlaulātiem padomu sniedzošas ļoti skaistas vēstis rakstītas Edsonam un Emmai viņu laulības dzīves sākumā. Edsona karjera noveda viņu pie izdevniecības vadītāja pienākumiem, dziesmu sarakstīšanas un publicēšanas, sabatskolas vadības un beidzot pie misijas darba uzsākšanas Dienvidu štatos starp melnādainajiem.
Kādos trijos vai četros gadījumos rindkopas ir pārkārtotas, lai noslēgums būtu skaidrāks un iespaidīgāks. Citādi rindkopu secība grāmatā ir tāda pati kā Elenas Vaitas rokrakstos.
Mēs lūdzam Dievu, lai šī grāmata palīdzētu veikt katras dienas uzdevumu ar pieaugošu pateicību par Kunga neiztrūkstošo žēlastību un pamudinātu uz jaunu apņemšanos dzīvot saskaņā ar Viņa prātu, lai mēs reiz visi kopā varētu stāvēt Kristāljūras krastmalā Debesīs.
Elenas G. Vaitas mantojuma pārvaldnieku komiteja, Vašingtona (Washington, D.C.). [9]

Lapa kopā 368 PrevNext