„Ganiet Dieva ganāmo pulku, kas ir jūsu vadībā, ne piespiesti, bet
labprātīgi, kā Dievs to grib, nedz arī negodīgas peļņas dēļ, bet no
sirds, ne kā tādi, kas grib valdīt pār viņiem piešķirto dalu, bet būdami
par priekšzīmi ganāmpulkam” 2. Pētera 5:2-3.
Kas cilvēkam deva dzīvību? Vai ne Dievs? Lai kristietis, kas katrā
savas elpas vilcienā atkarīgs no Dieva, nejūtas pārāks par saviem
brāļiem. Viņam nevajadzētu tiem diktēt noteikumus, it kā viņš būtu tiem
devis dzīvību un saprātu, un tāpēc tiem par visu būtu jāatskaitās viņam.
Mūsu vidū mostas gars, kuru valdīšanu Kungs necietīs. Nekad
kristiešiem nevajadzētu domāt, ka viņi ir kungi pār Dieva mantojumu.
Kristiešu starpā nedrīkst būt tāds gars, kas vienus dara par aizbildņiem
(patroniem) un citus par aizbildināmiem (protežē). Dieva pavēle mums to
aizliedz. „Jūs visi esat brāļi” Mateja 23:8. Nevienam nevajadzētu
domāt, ka viņam pieder brāļu prāta spējas, ka citiem jāpakļaujas viņu
diktātam. Viņš spējīgs maldīties, spējīgs kļūdīties kā ikviens cilvēks.
Viņam nevajadzētu pārvaldīt lietas pēc saviem uzskatiem.
Kas pakļaujas šādam sevis paaugstināšanas garam, tas nonāk sātana
pārvaldībā. Ja Evaņģēlija sludinātāji nevar saskaņoties ar viņa
uzskatiem un iedomām, tad viņš no tiem novēršas un sāk runāt pretī,
piepildot savu sirdi ar rūgtumu un izsmieklu pret sludinātājiem un visu
sludināšanas darbu.
Neviens tāds darbs nenes Debesu parakstu. Kristiešiem vajadzētu
atklāt Kristus maigumu, un to viņi darīs, ja viņu sirdīs mājos Kristus.
Viņi saskatīs Kristu arī savos brāļos. Viņi miermīlīgi savstarpēji
apspriedīsies. Ja tiktu atklātas cilvēka dzīves tumšās nodaļas, kādas
tās īstenībā ir, cik daudzi tad vēl glaimotu ļaudīm, ka jūtas kompetenti
teikt, ka citiem jārīkojas, kā viņi liek.
Jēzus ar Savu dzīvi mums ir parādījis šķīstuma un pilnīga svētuma
priekšzīmi. Būdams visaugstākā Debesu Būtne, Viņš bija vislabprātīgākais
kalpot citiem. Būdams vispagodinātākais, Viņš pazemojās un palika par
Kalpu tiem, kas īsi pirms tam Viņam strīdējās par to, kurš Viņa valstībā
būs vislielākais.
Meklēt uz citu cilvēku rēķina sev priekšrocības ir tāds
piedzīvojums, kas izmaksās dārgi. - Vēstule Nr.92, 1900.gada 2.jūlijā,
Dr. Dž. H. Kellogam.
[193]
