Kristus līdzības

Elena Vaita

Lapa kopā 89 PrevNext

Ievads

[17] Kristus līdzībās ietvertajās mācībās var saskatīt to pašu principu, kas viscaur redzams Viņa misijā pasaulei. Lai mēs varētu iepazīties ar Viņa dievišķo raksturu un dzīvi, Kristus pieņēma mūsu dabu un mājoja mūsu vidū. Dievišķais atklājās cilvēciskajā, neredzamā godība — redzamā cilvēciskā formā. Tagad par neredzamo cilvēki varēja gūt priekšstatu no redzamā, Debesu lietas atklājās zemes lietās, Dievs kļuva skatāms cilvēka veidā. Tāpat bija arī ar Kristus mācībām — nezināmais tika paskaidrots ar zināmo, dievišķās patiesības tika atklātas vispazīstamākajās šīs zemes lietās.

Raksti ziņo: “Visu to Jēzus runāja uz ļaudīm līdzībās (..), lai piepildītos, ko pravietis runājis, sacīdams: “Es atdarīšu savu muti līdzībās, Es runāšu lietas, kas apslēptas no pasaules iesākuma.”” (Mat. 13:34,35) Ar visiem pazīstamām lietām tika paskaidrotas garīgas atziņas — dabā un klausītāju ikdienas dzīvē sastopamais savienojās ar rakstītā Vārda patiesībām. Šādi, no dabas valstības vezdamas uz Dieva valstību, Kristus līdzības [18] kļūst par locekļiem ķēdē, kura savieno cilvēku ar Dievu, zemi ar Debesīm.

Kad Kristus mācot izmantoja dabas līdzības, Viņš runāja par lietām, kuras Viņa paša rokas bija veidojušas un kuras Viņš pats bija apveltījis ar tām piemītošajām īpašībām un spēku. Sākotnējā pilnībā visas radītās lietas izteica Dieva domas. Ādamam un Ievai Ēdenes mājās daba bija pārbagāta ar atziņām par Dievu, tajā ik uz soļa varēja sastapt dievišķas mācības. Gudrība uzrunāja skatienu un tika uzņemta sirdī, jo pirmie cilvēki ar Dievu sarunājās, izmantojot Viņa radības starpniecību. Tikko svētais pāris pārkāpa Visaugstākā likumu, Dieva klātbūtnes godība atstāja dabu. Tagad zeme ir grēka izkropļota un apgānīta. Tomēr joprojām šajā izpostītajā dabā ir palicis daudz skaista. Dieva mācību uzskates līdzekļi nav iznīcināti; ja spējam tos pareizi saprast, tad daba mums stāsta par savu Radītāju.

Kristus dienās ļaudis šīs mācības bija pazaudējuši. Cilvēki gandrīz nemaz vairs nespēja saskatīt Dievu Viņa darbos. Cilvēces grēks radības īsto seju bija pārklājis ar plīvuru, tāpēc Dieva darbi vairs neliecināja par Dievu, bet bija par šķērsli Viņa izprašanai. Cilvēki bija “sākuši dievināt un pielūgt radību, atstājot novārtā Radītāju”. Tā pagāni bija “savos spriedumos krituši nīcības gūstā un savā siržu neprātā iegrimuši tumsā”. (Rom. 1:25,21) Tādēļ arī Dieva Vārds Israēlā tika aizstāts ar cilvēku mācībām. Ne tikai daba, bet arī upurēšanas ceremoniālā kalpošana un pat Svētie Raksti — viss, kam vajadzēja atklāt Dievu, — bija tiktāl izkropļoti, ka drīzāk Viņu apslēpa.

Kristus vienmēr centās likvidēt to, kas apslēpj patiesību. Viņš nāca, lai paceltu plīvuru, ko grēks bija pārklājis dabas sejai, [19] skatienam atsegdams garīgo godību, kuras atstarošanas dēļ visas lietas ir radītas. Gan dabas, gan Bībeles mācības Viņa vārdi pavērsa citā skatījumā, tā padarot tās par jaunu atklāsmi.

Jēzus noplūca brīnišķīgu puķi, pasniedza to bērniem un jauniešiem. Kamēr tie skatījās Viņa jaunības caurstrāvotajā sejā, kuru atsvaidzināja Tēva klātbūtnes izstarotā saules gaisma, Viņš pasniedza mācību: “Mācieties no puķēm laukā, kā tās aug: ne tās strādā, ne tās vērpj, tomēr Es jums saku: ir Salamans visā savā godībā nav tā bijis apģērbts kā viena no tām.” Tad sekoja patīkama atziņa un svarīga mācība: “Ja tad Dievs zāli laukā, kas šodien stāv un rīt tiek iemesta krāsnī, tā ģērbj, vai tad ne daudz vairāk jūs, jūs, mazticīgie?”

Kalna svētrunā šie vārdi tika attiecināti uz tiem, kas stāvēja līdzās bērniem un jauniešiem — pūlim, kurā atradās noraizējušies un apjukuši ļaudis, cilvēki, kurus nomāca vilšanās un bēdas. Jēzus turpināja: “Tāpēc jums nebūs zūdīties un sacīt: ko ēdīsim? vai: ko dzersim? vai: ar ko ģērbsimies? Jo pēc visa tā pagāni dzenas; jo jūsu Debesu Tēvs zina, ka jums visa tā vajag.” Tad, izstiepis rokas pār apkārtējo pūli, Viņš teica: “Bet dzenieties papriekš pēc Dieva valstības un pēc Viņa taisnības, tad jums visas šīs lietas taps piemestas.” (Mat. 6:28–33)

Tā Kristus pats iztulkoja vēsti, ko bija nodevis puķēm un zālei laukā. Viņš vēlas, lai mēs to lasītu katrā puķē un katrā zāles stiebriņā. Viņa vārdi ir pārliecinoši un aicina uzticēties Dievam.

[20] Kristus patiesības redzējums bija tik plašs un Viņa mācību bija tik daudz, ka to ilustrēšanai daba tika izmantota visos iespējamos veidos. Visi procesi, kuri ik dienas noris cilvēku acu priekšā, satur kādu noteiktu patiesības atziņu, un tā visa daba tērpjas Kunga līdzībās.

Savas kalpošanas sākumā Kristus cilvēkus uzrunāja pietiekami skaidros vārdos, lai visi klausītāji spētu aptvert patiesību, kura tiem sniegtu izpratni par pestīšanu. Taču bija daudz tādu siržu, kurās patiesība nevarēja iesakņoties, un tā tika atraidīta. “Tāpēc Es uz tiem runāju līdzībās,” Viņš teica, “jo tie redzēdami neredz un dzirdēdami nedzird un nesaprot. (..) Jo šo ļaužu sirds ir apcietināta, un viņu ausis ir nedzirdīgas, un savas acis tie ir aizdarījuši.” (Mat. 13:13–15)

Jēzus vēlējās izraisīt interesi. Viņš tiecās modināt dedzību [21] tajos, kuri bija bezrūpīgi, un ar patiesību uzrunāt viņu sirdis. Mācīšana līdzībās kļuva populāra, un tā izpelnījās ne tikai jūdu, bet arī citu tautību ļaužu cieņu un uzmanību. Šāda skološanas metode bija visefektīvākā, kādu vien Viņš varēja lietot. Ja klausītāji vēlējās saņemt zināšanas par Debesu lietām, tad tie saprata Kristus vārdus, jo godīgiem patiesības meklētājiem Viņš tos vienmēr labprāt izskaidroja.

Kristum bija jāatklāj arī tādas patiesības, kuras ļaudis nebija sagatavoti pieņemt vai pat saprast. Arī šī iemesla dēļ Viņš mācīja līdzībās. Savienojot savas mācības ar dzīves notikumiem, pārdzīvojumiem un norisēm dabā, Viņš piesaistīja ļaužu uzmanību un uzrunāja to sirdis. Vēlāk, kad cilvēki redzēja lietas, kuras bija uzskates līdzekļi mācību stundās, viņi atcerējās dievišķā Skolotāja vārdus. Tiem, kas bija atvērti Svētajam Garam, Pestītāja mācību nozīme kļuva arvien skaidrāka. Noslēpumi tapa atklāti, un tas, ko bija grūti aptvert, kļuva pats par sevi saprotams.

Jēzus meklēja ceļu uz katru sirdi. Lietojot daudzās ilustrācijas, Viņš ne tikai dažādos aspektos atklāja patiesību, bet arī uzrunāja dažādus klausītājus. Kad piemēri tika ņemti no šo cilvēku ikdienā sastopamām lietām, viņiem radās interese. Neviens no tiem, kuri klausījās [22] Pestītāja vārdos, nevarēja justies atstāts vai aizmirsts. Pat visvienkāršākie un grēcīgākie Viņa mācībā sadzirdēja balsi, kas tos uzrunāja ar līdzjūtību.

Bez visa tā Viņam bija vēl viens iemesls mācīt līdzībās. Apkārtējā pūlī bija arī priesteri un rabīni, rakstu mācītāji un tautas vadītāji, hērodieši un varas pārstāvji — pasaulīgi, stūrgalvīgi un alkatīgi ļaudis, kas vairāk par visu vēlējās izvirzīt kādu apsūdzību pret Kristu. Viņu spiegi ik dienas sekoja Jēzum pa pēdām, lai no Viņa lūpām saklausītu vārdus, par kuriem varētu sodīt un uz visiem laikiem apklusināt To, kuram, šķiet, sekoja visa pasaule. Pestītājs pazina šo cilvēku tipu un saprata viņu nodomus, tādēļ patiesību Viņš pasniedza tā, ka tie nevarēja atrast ieganstu, lai Viņa lietu iesūdzētu Sinedrijā. Līdzībās Kristus norāja augstmaņu liekulību un ļaunos darbus un simbolu valodā ietērpa tik asas patiesības, ka, ja vien tās izteiktu tieši, šie ļaudis Viņa vārdos neklausītos un ātri vien pieliktu punktu Viņa kalpošanai. Vienlaicīgi uzmanoties no spiegiem, Viņš patiesību tomēr izteica tik skaidri, ka mācībā skartās cilvēku kļūdas bija viegli saskatāmas, un sirdī godīgie no tā guva labumu. Dievišķā gudrība un bezgalīgā žēlastība tika izskaidrota ar Dieva radīto lietu starpniecību. Dievs cilvēkus mācīja, izmantojot dabas norises un ikdienas notikumus. “Viņa neredzamās īpašības, tiklab Viņa mūžīgā vara, kā Viņa dievišķība kopš pasaules radīšanas gara acīm saskatāmas Viņa darbos.” (Rom. 1:20)

Līdzībās ietvertajās Pestītāja mācībās ir arī norāde uz to, ko nozīmē īsta augstākā izglītība. Kristus cilvēkiem varēja atklāt visdziļākās zinātnes patiesības. Viņš varēja izstāstīt noslēpumus, kuru izzināšanai ir bijuši vajadzīgi daudzus gadsimtus ilgi pūliņi un pētījumi. Dažādās zinātnes nozarēs Viņš varēja dot tādus ieteikumus, ka tie būtu [23] viela pārdomām un ierosme izgudrojumiem līdz pat laika beigām. Taču Viņš to nedarīja. Viņš ne ar vienu vārdu neatbalstīja ziņkārību, neapmierināja cilvēka alkatību un neatvēra durvis uz pasaules varenību. Mācot Kristus cilvēka prātam vienmēr lika sastapties ar Bezgalīgo Prātu. Viņš ļaudīm nelika pētīt cilvēku teorijas par Dievu, Viņa Vārdu vai Viņa darbiem, bet gan mācīja tiem saskatīt Dievu Viņa darbos, Viņa Vārdā un Viņa rūpēs.

Kristus nekavējās pie abstraktām teorijām, bet gan apskatīja to, kam ir svarīga loma rakstura attīstībā, to, kas paplašina atziņu par Dievu un vairo spējas darīt labu. Viņš runāja par tām patiesībām, kas ir saistītas ar dzīvesveidu un ir nosacījums, lai iemantotu mūžību.

Kristus bija arī tas, kas mācīja Israēla tautu. Par Kunga bauslību un likumiem Viņš teica: “Tie tev jāpiekodina taviem bērniem un par tiem tev jārunā tavās mājās un tavos namos arī tad, kad tu esi apsēdies, vai, kad tu ej pa ceļu, tev guļoties [24] un tev ceļoties. Tie tev ir jāsien kā zīme uz savas rokas, un tie tev ir jāliek par zīmi tavu acu starpā uz pieres. Un tie tev jāraksta uz sava nama durvju stenderēm un uz saviem vārtiem.” (5. Moz. 6:7–9) Mācot Jēzus pats arī parādīja, kā šo pavēli var izpildīt — kā Dieva valstības likumus un principus iespējams pasniegt, atklājot, cik tie skaisti un dārgi. Kad Kungs Israēla tautu audzināja, lai padarītu to par savu pārstāvi, Viņš tai deva mājvietu pakalnu un ieleju vidū. Ikdienā un reliģiskajā kalpošanā israēlieši bija pastāvīgā saskarē ar dabu un Dieva Vārdu. Tāpēc arī savus mācekļus Kristus mācīja ezera krastā, piekalnē, laukos un birzīs, kur tie varēja skatīt dabu, kas ilustrēja šīs mācības. Bet, iegūstot jaunas zināšanas, tie tās izmantoja, sadarbojoties ar Kristu Viņa kalpošanā.

Lapa kopā 89 PrevNext