Dari to zināmu pasaulei

Mervins Maksvels

Lapa kopā 73 PrevNext

“Nē, Dievs. Es nespēju sludināt!”

“Nē, Dievs. Nē!
Tu zini, es nespēju sludināt.
Es nespēju sludināt!”

Pirms Viljams Millers pilnīgi nodevās Kungam un kļuva par otrās adventes atmodas kustības vadītāju Amerikā, viņš trīspadsmit gadus strīdējās ar Dievu un cīnījās ar savu sirdsapziņu. Jau no paša sākuma vajadzētu uzsvērt, ka viņš negribēja pasaulei darīt zināmu, ka Kristus nāks drīz.1

Laikā, kad deviņas desmitdaļas Amerikas iedzīvotāju dzīvoja uz laukiem, arī Viljams Millers bija lauksaimnieks. Tomēr viņš nebija parasts lauksaimnieks. Zēna gados dzīvodams Louhemptonā, Ņujorkas štatā, vakaros, kad visa ģimene jau gulēja, viņš savā koka mājiņā pēc Linkolna metodes dzīvas uguns gaismā lasīja grāmatas. Apprecējies 1803. gadā un apmeties uz dzīvi Zaļajos Kalnos Poltnijā, Vermontas štatā, viņš drīz vien izlasīja visas viņu interesējošās vietējās bibliotēkas grāmatas. Millera jaunā sieva Lūcija daudzus saimniecības darbus darīja pati, lai viņš varētu veltīt vairāk laika studijām. Tā kā Millers bija ne tikai dedzīgs studijās, bet arī sabiedrisks un enerģisks, viņš sākotnēji tika iecelts par policistu, vēlāk par policijas priekšnieka vietnieku un tad par miertiesnesi. Drīz vien viņš kļuva pietiekami turīgs, lai varētu atļauties divus zirgus, pietiekami gudrs, lai viņam būtu tuvi draugi abās tā laika politiskajās partijās, un pietiekami pasaulīgs, lai atteiktos no savas bērnības laika ticības un kļūtu par deistu.

Uzaudzis baptistu ģimenē, Viljams jaunekļa gados kādu laiku bija nopietni nobažījies par savu dvēseli. Viņš centās atrast mieru, stingri paklausot saviem vecākiem un atsakoties no saviem lolotajiem īpašumiem, bet velti. Viņš joprojām ticēja Bībelei, taču raizējās par tās šķietamo neefektivitāti un pretrunām. Pēc laulībām, dienās, kad Amerika vēl bija jauna, Millers lasīja Džefersona, Franklina un citu lielo domātāju — Deivida Hjūma, Voltēra un Tomasa Peina darbus. Arī citi domājoši cilvēki Poltnijā lasīja šīs pašas grāmatas, un tā viņš drīz pieņēma deismu, šo pievilcīgo, bet paviršo pasaules uzskatu.

Deisms māca, ka Dievs ir radījis pasauli un licis tai funkcionēt pēc nemainīgiem cēloņu un seku likumiem. Saskaņā ar šiem likumiem cilvēkiem ir jādzīvo šķīsti, saticīgi un godīgi; taču ticēt lūgšanas nozīmei, Pestītājam vai arī dzīvei pēc nāves tika uzskatīts par bērnišķīgu māņticību. Lai notiktu brīnumi, piedošana un augšāmcelšanās, Dievam būtu jārīkojas pretstatā saviem dabiskajiem likumiem, un tas ir neiedomājami. Dievs pasauli ir uzvilcis kā pulksteni un atstājis, lai viss rit pašplūsmā.

Millers secināja, ka nevis kristietība, bet gan pieklājīga dzīve, likumīgs un kārtīgs amerikānisms cilvēkā attīsta visu labāko. Jaunajā dzīvesvietā viņa māja kļuva par regulāru sapulču vietu patriotiskām, bet neticīgām ģimenēm.

Hemptonā Millera mātei kļuva zināms Poltnijā notiekošais, un viņa bija ļoti noraizējusies. Viņa lūdza savu pusbrāli un audžutēvu, kas abi bija baptistu garīdznieki, laiku pa laikam apmeklēt Viljamu un apsolīja, ka viņas lūgšanas tos pavadīs. Viljams silti uzņēma tēvoci Ēlihu un vectēvu Felpsu, bet, kad viņi bija projām, viņš tos palaidnīgi izmēdīja par lielu uzjautrinājumu saviem draugiem.

Būdams pārliecināts, ka nevis mīlestība pret Kristu, bet gan dzimtenes mīlestība ir cilvēces lielākā cerība, Millers 1812. gada kara laikā brīvprātīgi iestājās karadienestā. Kopā ar viņu pieteicās vēl četrdesmit septiņi citi vīri ar noteikumu, ka kalpos tiešā viņa pakļautībā!

1812. gada karš, Amerikas otrā militārā cīņa par neatkarību, lielākoties bija bezjēdzīga un neko neveicoša afēra. Pletsburgas kauja, kas notika Šampleina ezera krastā, nedaudz jūdžu no Millera bērnības mājām, bija spožs izņēmums.

1814. gada 11. septembra rītā briti varēja lepoties ar 15 000 karavīru sauszemes karaspēku un nelielu floti ezerā. Amerikāņus, kuru bija tikai 5500, nomāca pārliecība par sakāvi.

Rezultāts bija pilnīgs pārsteigums.

“Ser, viss beidzies,” tās pašas dienas pēcpusdienā pulksten divos divdesmit kāds sajūsmināts amerikāņu virsnieks rakstīja ziņojumu. “Britu flote atklāja uguni pret amerikāņu karogu. Milzīga asins izliešana abās pusēs — tas viss ir skaidri pārskatāms no vietas, kur es patlaban rakstu (..). Skats bija majestātisks, cēls un grandiozs. Šorīt pulksten desmitos briti atklāja pret mums ļoti sīvu un iznīcinošu uguni gan no ezera, gan no krasta. Viņu (..) raķetes bira kā krusa. Jums nav ne jausmas par šo cīņu (..). Jums vajadzētu iedomāties, kā mēs jūtamies, jo es to nespēju aprakstīt.”

Ar lepnumu šis virsnieks aprakstīja uzdevumu, kuru viņš bija veicis: “Esmu apmierināts, ka varu cīnīties. Zinu, ka neesmu gļēvulis (..). Trīs no maniem vīriem ievainoja kāds šāviņš, kas sprāga divu pēdu attālumā no manis.”

“Urā! Urā!” viņš izsaucās savā sajūsmā; bet brīdī, kad fortā ieveda divdesmit vai trīsdesmit gūstekņus, viņš rūpīgi parakstīja savu vārdu: “Vienmēr jūsu Viljams Millers.”

Karš beidzās 1815. gadā. Kapteinis Viljams Millers bija parādījis savas vadītāja spējas jau vairākus gadus pirms tam, kad viņš nevilšus dibināja reliģisku kustību.

Kad Millers atgriezās mājās, lai slauktu, artu, sētu un pļautu, viņa nemierīgais prāts lika nopietnāk pārbaudīt patriotu ticību. Pēc cēloņu un seku likuma, viņš sprieda, kaujai pie Pletsburgas vajadzēja beigties britu labā. Viņu karaspēks sastāvēja no veterāniem, kuri nupat bija sakāvuši Napoleonu, un to skaits taču trīskārtīgi pārsniedza amerikāņu skaitu. Kāds mūsdienu vēsturnieks ir nosaucis Pletsburgu par šī kara “izšķirošo notikumu” 2, bet šis amerikāņu komodors savā ziņojumā priekšniekam slavēja Dievu: “Visaugstajam ir labpaticis dāvāt mums spožu uzvaru.” 3 Vai nevarēja būt, ka Dievs īstenoja kādu savu nodomu ar Ameriku? Un kā paliek ar lādiņu, kas sprāga pie viņa kājām, neievainojot viņu un nenogalinot viņa draugus? Vai tas nebija Dievs, kas pasargāja?

No Poltnijas Millers pārcēlās atpakaļ uz Louhemptonu. Tā kā tēvs bija miris, viņš nomaksāja ķīlu par savu bērnu dienu māju, lai māte varētu tur dzīvot un būt brīva no parādiem. Pats viņš apmetās uz dzīvi līdzās 200 akru (81 ha) lielā fermā.

Pieklājības pēc Millers devās uz vietējo baptistu draudzi reizēs, kad viņa tēvocis teica svētrunu, bet citās reizēs viņš atturējās apmeklēt dievkalpojumus.

“Tevis nebija dievkalpojumā pagājušo svētdien,” māte saudzīgi ieminējās.

“Māt, tu mani tur neredzēsi, kad tēvoča nav klāt.”

“Kāpēc nē, dēls?”

“Man nepatīk, kā diakoni lasa svētrunu.”

“Esmu pārliecināta, ka viņi dara labāko, ko spēj.”

“Māt, bet kāpēc tad, kad nav tēvoča, viņi nevarētu ļaut man lasīt svētrunu?”

Tā Millers neapzināti izlika sev lamatas, un izmanīgie brāļi, par kuriem viņš tik gardi bija pasmējies, noķēra viņu tajās. Svētrunas, ko viņam uzdeva lasīt no Aleksandra Praudfita “Praktiskajām pārrunām”, lika apdomāties.

Šaubas par deismu padziļinājās.

Pagāja 1816. gada 11. septembris, Pletsburgas uzvaras otrā gadadiena. Iepriekšējā vakarā tika sarīkota balle un teikta arī svētruna. Atbraukušais evaņģēlists atlaida ļaudis mājās ar asarām acīs. Balle beidzās, un sākās atmoda. Nākamajā svētdienā bija Millera kārta lasīt svētrunu. Šoreiz Praudfita pamācības nosaukums bija “Vecāku pienākums pret bērniem”.4 Svētrunas vidusdaļā emociju pārņemts, viņš nespēja to nobeigt.

Izmisis par saviem grēkiem, Millers iedomājās, cik labi būtu mesties Pestītāja rokās un pilnīgi paļauties uz Viņa žēlastību.

Viņam bija vajadzīgs Pestītājs. Pasaulei ir vajadzīgs Pestītājs. Bet vai šāda brīnišķīga Būtne eksistē?

Viņš atgriezās pie Bībeles, un tajā viņš atrada Pestītāju, ko bija meklējis. “Es biju spiests atzīt, ka Raksti ir no Dieva nākusi atklāsme,” viņš vēlāk rakstīja. “Tie kļuva par manu prieku, un Jēzū es atradu draugu.” 5

Nekavējoties viņš uzsāka regulārus ģimenes dievkalpojumus. Bet tagad viņa pasaulīgie draugi ņirgājās par viņu tāpat, kā agrāk viņš bija ņirgājies par citiem kristiešiem. “Kā tu zini, ka Bībele ir Dieva Vārds?” viņi uzbruka. “Un kā tad ir ar tās pretrunām?”

“Ja Bībele ir Dieva Vārds,” Millers stingri atbildēja, “tad visu, kas ir tajā, var izprast un starp visām tās daļām atrast saskaņu. Dodiet man laiku, un es atradīšu saskaņu starp visām šķietamajām pretrunām vai arī palikšu joprojām deists.”

Nolicis pie malas visas grāmatas, izņemot Bībeli un Krūdena konkordanci, viņš sāka ar 1. Mozus grāmatas 1. nodaļas pirmo pantu un gāja uz priekšu tikai tik daudz, cik spēja tikt galā ar problēmām, kas radās. Lietodams paralēlās rakstvietas un konkordanci, viņš ļāva, lai Bībele pati sevi izskaidro. Pamazām izzuda visas šķietami neatrisināmās pretrunas.

Visvērtīgākais bija tas, ka viņš uzzināja, ka Jēzus, viņa mīlošais Draugs un Glābējs, ir apsolījis atgriezties uz Zemes! Viņš atrada, ka daudzi citi pravietojumi bija piepildījušies. Kāpēc lai nepiepildītos šis? Tad kādu dienu viņš izlasīja rakstvietu, kas pēc tam noteica visu viņa tālāko dzīvi — Dan. 8:14: “Līdz divi tūkstoši trīssimt dienām, tad svētnīca tiks šķīstīta.” (KJV)

Viņš sāka pētīt daudz straujāk; dažkārt visu dienu, citreiz — pat visu nakti. Izmantojot Ec. 4:6 un citas rakstvietas, viņš noskaidroja, ka 2300 dienas ir 2300 gadi, un pareizi aprēķināja, ka tie iesākas 457. gadā pirms Kristus. Nepareizs bija viņa pieņēmums, ka “svētnīcas šķīstīšana” ir pasaules gals un Kristus otrā atnākšana. 1818. gadā, pēc divu gadu nepārtraukta darba, viņš nonāca pie satriecoša secinājuma, ka Kristus atgriezīsies “ap 1843. gadu” (2300 gadus pēc 457. g. pirms Kristus) un ka “pēc divdesmit pieciem gadiem (..) visas tagadējās dzīves lietas tiks likvidētas”.

Beigas pēc divdesmit pieciem gadiem? Tad ir jābrīdina pārējie. Viņa dvēselē nemitīgi skanēja dedzīga balss: “Ej un dari to zināmu pasaulei!”

Piecus gadus Millers atraidīja šo saucienu un enerģiski pārdomāja savu stāvokli. No vēlākiem Millera rakstiem varam secināt, ka viņš baidījās kļūdīties un novest kādu no ceļa. Viņam pašam pret to radās vairāk iebildumu, nekā vēlāk izvirzīja pretinieki. Kad vairāku gadu pētīšanas darbs izkliedēja visas šaubas, savukārt radās bailes no publiskas uzstāšanās. “Es teicu Kungam, ka esmu kautrīgs un ka man nav nepieciešamo dotību.”

Lapa kopā 73 PrevNext