Nelielajā ciemā valdīja neiedomājama kņada. Cilvēki izklie dza apvainojumus un lāstus pretējā Tousteras upes krastā dzīvojošo virzienā. Sievas vaimanāja un lādējās. Vīri trina savus dunčus. Bērni bailēs drebēja. Šī Tuvo Austrumu konflikta iemesls nebija ne nafta, ne arī ebreju un arābu nesaskaņas, bet gan sena leģenda par Daniēla pīšļiem. Ticējums vēstīja, ka pravieša kauli nes veiksmi. Ievērojuši, ka tā krasta iedzīvotāji, kuru pusē atradās Daniēla kaps, bija pārtikuši un laimīgi, kamēr pretējā upes krastā dzīvojošie nelaimīgi un nabagi, pēdējie dabīgi centās dabūt šķirstu ar pravieša mirstīgajām atliekām pie sevis. Konflikts teju būtu novedis pie vispārējas asinsizliešanas, tomēr pēc ilgām sarunām tika panākts kompromiss: lai labumu no šķirsta varētu gūt abas puses, tas katru gadu tiks pārvietots no viena upes krasta uz otru. Šī prakse turpinājās vairākus gadus, līdz ciemā ieradās ķēniņš Sagaršahs, kurš nolēma, ka biežā pārvietošana apkauno pravieša piemiņu. Valdnieka uzraudzībā ciema ļaudis pieķēdēja šķirstu uz tilta upes vidū – vienādā attālumā no abiem krastiem. Tagad Daniēls kalpoja visiem.
Šis kāda divpadsmitā gadsimta ceļotāja aprakstītais stāsts savā ziņā joprojām turpina atbalsoties. Daniēla grāmata, neliels 12 nodaļu dokuments, patiesībā vienīgais pravieša mantojums, kas saglabājies līdz mūsu dienām, satur universālu vēsti, kas pārsniedz denomināciju un kultūru robežas. Daniēla grāmata izraisa interesi visos. Saskaņā ar Jozefa Flāvija liecību, jau jūdaisms atzina Daniēlu kā „vienu no izcilākajiem praviešiem”, kurš „ne tikai pravietoja nākotnes lietas, kā to darīja citi pravieši, bet arī norādīja uz laiku, kad šīs lietas notiks”. Atsauksmju uz Daniēla grāmatu parādīšanās starpderību laika literatūrā (100.-200. g. pirms Kristus) un leģendās, kā arī tās ietekme uz Kumranas kopienu liecina par vispārēju cieņu.
Talmuds cildina Daniēlu kā tādu, kurš atsver „visus citu tautu gudros vīrus”. Midrašs uzskata, ka Daniēls un Jēkabs ir vienīgie, kas no Dieva ir saņēmuši atklāsmes par laika galu. Saskaņā ar citu Midrašu, Dievs Daniēlam atklāja Izraēla likteni un pēdējās tiesas laiku. Neskatoties uz zināmu atturību, kas radusies jūdu kristiešu polemikas rezultātā, jūdu pētnieki joprojām intensīvi studē Daniēla pravietojumus. Maimonīds tos attiecina uz Romu, Grieķiju, Persiju, islāmu un pat uz kristietību. Tādi slaveni pētnieki kā ekseģēts Raši, sabiedriskais darbinieks Gaons, dzejnieks un filozofs Načmanīds, politiķis Abrabanēls un humānists Loebs (Maharals) ir cītīgi studējuši Daniēla grāmatu, pūloties atrast tajā Mesijas atnākšanas laiku. Arī salīdzinoši nesen, divdesmitajā gadsimtā, filozofs Francis Rosencveigs paziņoja, ka pastāv saikne starp pasaules vēsturi un Daniēla pravietojumiem. Ābrahams Hešels ir runājis par Daniēlu kā gaidošo pravieti, un Andrē Neihers viņu ir nosaucis par „lūgšanas pravieti”. Elijam Vīzelam Daniēla grāmata satur „cerības ziedu”.
Arī kristīgā tradīcija atsaucas uz Daniēlu. Jau agrīnie kristieši bieži mēdza izmantot Daniēla grāmatu savā argumentācijā un liecī bā. Daniēla grāmata ir saistījusi tādu kristiešu filozofu interesi kā Ipolits, Hieronīms un Akvīnas Toms. Vēlāk reformācija burtiski radīja Daniēla grāmatas komentāru un skaidrojumu plūdus. Strā dājot pie sava Svēto Rakstu tulkojuma, Luters sacīja, ka Daniēla grāmata ir pelnījusi tikt publicēta pirmā. Tā kļuva par Kalvina izcilā ko konferenču centrālo tēmu. Deviņpadsmitā gadsimta reliģiskās atmodas laikā Daniēla grāmata iedvesmoja mesiāniskās gaidas. Arī mūsdienās Daniēla grāmata ir rūpīgu studiju priekšmets.
Pat islāmam ir bijusi interese par Daniēla grāmatu. Islāmiskā tradīcija, stāstot par Daniyal, kas pazīstams arī kā „lielais soģis un valdītājs”, ir saglabājusi vairumu Daniēla dzīves epizožu (Daniēls Nebukadnēcara galmā, lauvu bedrē, Nebukadnēcara prāta aptumsums, Belsacara dzīres utt.). Bet, pirmkārt, islāms Daniēlu piemin kā pravieti, kurš paredz nākotni un pasaules galu. Iespējams, balstoties uz Daniēla grāmatas 8. nodaļā aprakstīto atklāsmi, Korāns atspoguļo Daniēla pravietojumus caur Dhul Quarnain (divu ragu) sapni. Viduslaikos musulmaņiem bija populāri horoskopi (mal-hamat Daniyal), kuru izcelsme tika piedēvēta Daniēlam. Tāpat is lāms Daniēla pravietojumus saista ar dižā kalifa Omāra piemiņu. Salīdzinoši nesen radusies Bahai kustība, kuras saknes meklējamas Irānas šīismā, savu pastāvēšanu pamato ar Daniēla pravietojumiem. Bahai ideologi tic, ka divpadsmitais Bab jeb Mahdi, kuru Irānas islā misti gaida kā miera un taisnības atjaunotāju, ir jau atnācis 1844. gadā (1260. gadā pēc Muhameda bēgšanas no Mekas uz Medinu, ar ko faktiski sākās Islāma ēra). Viņi savus secinājumus balsta uz Daniēla 1260 dienu pravietojumu.
Daniēla grāmatai īpašu uzmanību ir pievērsuši arī filozofi, pie mēram, Spinoza, psihologi (Jungs) un zinātnieki (Ņūtons). Tāpat šī senā grāmata ir iedvesmojusi dzejniekus un māksliniekus. No vienkāršas parafrāzes viduslaiku liturģiskajās drāmās līdz izsmalci nātajām Dariusa Milhauda kompozīcijām un Lūisa Ārmstronga melodijām Daniēla grāmatas motīvi ir izskanējuši visdažādākajās formās: septiņpadsmitā gadsimta traģikomēdijās, kantātēs un div desmitā gadsimta džezā. Tāpat Daniēla grāmatā iedvesmu ir smēluši arī gleznotāji. Mikelandželo, Rembrants, Rubenss, Delakruā un citi ir radījuši šedevrus, kas ne tikai attēlo neparastus, brīnumainus notikumus, bet uzdrīkstas pat ielauzties pravietojumu sfērā. Ir redzams, ka Daniēla grāmata nepieder vienīgi reliģiskajai tradīcijai, bet tā ir kļuvusi arī par daļu no sekulārā mantojuma. Patiesībā jau Daniēla grāmatā pašā mēs varam saskatīt šī darba universālo dabu.
Nenoliedzami, Daniēla grāmata pirmām kārtām un galveno kārt tomēr ir reliģiska grāmata, lai arī tās garīgie dziļumi bieži it kā paliek spilgto un fantastisko apokaliptisko vīziju un brīnumu ēnā. Patiesībā grāmatas struktūra sensacionālo cieši sasaista ar ikdienas lūgšanas ritmu. Grāmatā pieminētas septiņas lūgšanas. Uz dažām ir norādīts netieši, minot tradicionālo zemošanos ar seju pret Jeruzalemi. Citas ir aprakstītas tieši un detalizēti. Dziļas un aizkustinošas, tās vienmēr sakņojas vēsturiskā notikumā un cilvēciskā pārdzīvojumā. Garākā no lūgšanām lasāma devītajā nodaļā, tieši starp diviem pravietojumiem: viens ir Jeremijas pravietojums par 70 gadiem, kas pasludina Israēla atgriešanos no trimdas, un otrs ir pravietojums par 70 nedēļām, kas vēsta par Jeruzalemes atjaunošanu un pasaules glābšanu. Šāda lūgšanas sasaiste ar vēsturiskiem notikumiem ir tipis ka bībeliskajam priekšstatam par garīgumu. Bībelē sastapšanās ar dievišķo nenozīmē nošķiršanos no realitātes. Gluži pretēji, šīs divas sfēras ir savstarpēji saistītas. Vēsture ir lūgšanas rokās. Pateicoties šai sasaistei ar realitāti, Daniēla grāmatas garīgums ir ļoti cilvēcisks.
Grāmata lielā mērā ir arī dzejiska, jo tajā izmantoti tādi poēzijas elementi kā paralēlisms, atskaņas, vārdu spēles un ritms. Lasītājam ar to ir jārēķinās, lai uztvertu vārdu nozīmes nianses. Bet šīs grāmatas dzejiskais skaistums nenozīmē, ka racionālā un filozofiskā patiesība būtu sekundāra. Patiesībā Daniēla grāmata aicina mūs domāt un spriest. Tā satur visdziļākās atziņas par vēsturi, Dievu, ētiku un esību. Ebreju kanons Daniēla grāmatu ierindo starp gudrības grāmatām. Arī pašu Daniēlu mēs ieraugām kā viedu cilvēku, kas apveltīts ir dziļu izpratni un spriestspēju (Daniēla 1:20; 2:13). Patiesību grāmata pasniedz kā kaut ko tādu, kas ir jāsaprot. Zīmīgi, ka darbības vārds „saprast” ir viens no Daniēla grāmatas atslēgas vārdiem. Daniēls cenšas „saprast”, un eņģelis viņam palīdz „saprast” atklāsmes (sk. Daniēla 8:17; 9:22, 23). Ir reizes, kad Daniēls nevar „saprast” (sk. Daniēla 8:27). Visbeidzot, grāmata mudina Dieva ļaudis saprast pašiem un palīdzēt saprast arī citiem (sk. Daniēla 11:32, 33). Daniēla pravietojumos ir precīzi matemātiski skaitļi, kas Bībelē nav nemaz tik bieža parādība. Notikumu pare dzējumos vērojams zinātnisks domu gājiens. Kā izteicies Andrē Lesokjē, „viens no svarīgākajiem Daniēla grāmatas devumiem ir tas, ka tā neatlaidīgi sasaista ticību ar izpratni”. Šāds uzsvars uz izpratni atklāsmes kontekstā var šķist paradoksāls, jo ticība bieži vien šķiet kaut kas pretējs saprātam. Daniēla grāmata mums māca intelekta un domāšanas nepieciešamību. Taču tā arī met izaicinājumu intelek tam, jo tās vārdi paliek „aizzīmogoti” (Daniēla 12:4, 9).
Papildus tradicionālajai ebreju valodai Daniēls izmanto arī aramiešu valodu (Daniēla 2:4 līdz 7:28), tā laika starptautisko saziņas valodu, turklāt atsevišķus vārdus patapinot no senās babiloniešu (akadiešu), persiešu un grieķu valodas. Šī valodu daudzveidība Daniēla grāmatā ir unikāls piemērs vēstij, kas tiecas pāri Israēla robežām, lai uzrunātu tautu prātus. Grāmatas universālais raksturs atklājas arī pašā tās saturā. Tas ir reliģisks darbs, kas runā Dieva vārdā un atklāj no augšas nākušu gudrību, un tajā pašā laikā tas ir arī vēsturisks darbs, kas runā par pagātni, tagadni un nākotni. Tā ir bijīgu lūgšanu un saviļņojošas poēzijas grāmata. Tā ir arī gudrības un noslēpumu grāmata, kas rosina un stimulē prātu un domāšanu. Vai tas būtu reliģiozais vai mistiķis, zinātnieks vai filozofs, jūds vai pagāns – grāmatas saturs aizrauj visus. Daniēla grāmata ir universāla un pelna vispārēju uzmanību.
