«Kunga gaismeklis — cilvēka gars.»
Sakāmvārdi 20:27
No tālienes Kalifornijas valsts cietums narkotisko vielu lietotājiem vēl aizvien atgādina pasakaino kūrortviesnīcu, kas te agrāk bija. Stāvo kalnu nošķirta, netālu no mazās Koronas pilsētiņas kādreiz tā bija Holivudas atpūtas vieta. Tad nāca ekonomiskās krīzes laiks. Ienākumi strauji samazinājās, un nobijušies īpašnieki to pārdeva valstij.
Patīkamais mazais, zaļganzilais ezeriņš teritorijas vidū, ēnainu lapu koku aplenkts, vēl aizvien rada nomierinošu gaisotni. Sargi formas tērpos, cieši savītais dzeloņstiepļu žogs un iespaidīgie dzelzs vārti tomēr ātri pārliecina, ka ne visi šīs vietas iemītnieki šeit ieradušies labprātīgi.
Kad mūsu grupa bija nostājusies ierindā, lai sāktu šīs iestādes apskati, sargs mūsu plaukstu locītavu iekšpusē cieši uzspieda neredzamu zīmogu. Mums tika paskaidrots, ka vēlāk tas būs nepieciešams, kad iesim cauri speciālai ultravioletai gaismai, lai izkļūtu brīvībā. Tas bija pēdējais apstiprinājums, ka mēs ieejam cietumā.
Stundas, kurās tikām iepazīstināti ar dažādām telpām, filozofiskām teorijām un reabilitācijas iespējām, pagāja ātri. Pēc kāda laika vadītāji uzaicināja mūsu grupu iesaistīties brīvās sarunās ar dažiem ieslodzītajiem.
Tur es satiku Džimu. Viņš izcēlās pārējo vidū. Tas bija slaids, izskatīgs vīrietis apmēram četrdesmit gadu vecs ar pelēkiem, deniņos sirmojošiem matiem. Kaut kas mani saistīja pie viņa.
Sarunas laikā ievēroju, ka viņš klusē, kamēr citi cietumnieki brīvi runāja par sevi un savām problēmām.
Džims nesacīja neko līdz brīdim, kad uzzināja, ka daži no mūsu grupas ir sludinātāji.
Kad viņš klusi ieklepojās, citi tūlīt apklusa.
Klusā balsī viņš sacīja: «Es jums, draugi, kaut ko gribētu līdzdalīt. Varbūt tas palīdzēs. Esmu ārsts. Mājās man bija sava darba prakse. Man bija skaista un uzticīga sieva. Divi jauki dēli. Vietējie ļaudis mani cienīja un uzticējās man. Uz manu praksi nāca aizvien vairāk un vairāk pacientu. Manu ķirurģisko operāciju saraksts kļuva aizvien lielāks un lielāks. Manas vizītes slimnīcā kļuva aizvien garākas un garākas. Drīz vien nedēļā man vairs nebija pat puse dienas brīva. Es sāku strādāt uz miega rēķina. Šķiet, ka katru nakti bija kāds neatliekams izsaukums. Līdz aiz izmisuma es sāku lietot narkotikas, lai iegūtu mazliet vairāk spēka. Ak, no sākuma nelietoju tās daudz, tikai mazliet, lai varētu noturēties uz kājām dienas grūtākajos brīžos. Sākumā tas mani nemaz neuztrauca. Es biju pārliecināts, ka spēju sevi kontrolēt.
Bet tad tas notika. Pirms pats par to pārliecinājos, es jau biju sagūstīts. Es vairs nevarēju apstāties. Zināju, ka eju bojā. Ja nedabūšu narkotikas, tad visam beigas.
Ticiet vai ne, es nezināju, ko darīt un kur vērsties. Apzinājos, ka man izmisīgi ir vajadzīga palīdzība. Jutu, ka nevaru uzticēties kādam citam ārstam. Baidījos, ka tas kļūs zināms un zaudēšu ārsta sertifikātu.»
Džims apklusa un kādu laiku raudzījās uz savām rokām. Uz dažām sekundēm telpā iestājās pilnīgs, netraucēts klusums. Tad viņš turpināja.
«Es tiku uzaudzināts kā draudzes loceklis. Kļuvis par ārstu, es pat apmeklēju draudzes sapulces, kad man bija laiks. Nolēmu, ka ir tikai viens cilvēks, pie kura varu vērsties ar savu problēmu. Tas bija mans sludinātājs. Nolēmu iet pie viņa. Cerēju, ka viņš mani sapratīs. Šķiet, vairāk par visu es vēlējos atrast kādu, kas man palīdzētu nonākt saskarē ar Dievu. Man šķiet, ka pat toreiz apzinājos, ka tā ir mana vienīgā izeja.
Kādu dienu norunāju ar sludinātāju tikšanos un devos uz viņa pieņemšanas telpu. Es toreiz biju izmisis. Es nešķiedu laiku un tūlīt pastāstīju viņam, ka lietoju narkotikas. Atzinos, ka esmu kļuvis par narkomānu un nevaru atrast izeju no šī haotiskā jucekļa, kādā biju.»
«Man šķiet, es toreiz biju ļoti tiešs,» sacīja Džims.
«Nekad neaizmirsīšu sludinātāja reakciju. Viņš uzlūkoja mani ar šausmām un izbrīnu. Viņš izsaucās: «Ak, Dievs! Nē, Džim, tas taču nevari būt tu!»
Tad mācītājs sāka man lasīt lekciju par to, kādu briesmīgu lietu es nodaru savai ģimenei un draudzei. Viņš sīki izanalizēja, kādu iespaidu tas atstās uz manu praksi un reputāciju. Viņš beidza ar atgādinājumu, ka tāda šausmīga rīcība neapšaubāmi novedīs pie manas dvēseles bojāejas ellē.»
Džims atkal apklusa. Kad viņš atsāka runāt, viņš bija kļuvis vēl klusāks un domīgāks nekā iepriekš.
«Nekad vēl savā dzīvē nebiju tik vīlies, tik satriekts, tik vientuļš. Es gāju pie šī cilvēka, izmisīgi meklējot kādu, kas mani uzklausīs, kas ar mani runās, kas man palīdzēs. Es jau zināju, ka tas, ko daru, ir slikti. Es jau zināju, ka ir nepareizi un grēcīgi, ka esmu iesaistījies tādā lietā. Es jau zināju, ka man tas jāpārtrauc. Tādēļ arī biju aizgājis pie sludinātāja. Man nevajadzēja nekādus atgādinājumus par to, ko jau zināju. Šķiet, ka drosmes izsīkuma un vilšanās dēļ todien pazaudēju visas cerības izrauties no lejupnesošās straumes un nokļuvu šeit. Tikai, lūdzu, nepārprotiet. Es necenšos savu vainu novelt uz kādu citu. Es pats esmu tas, kas izpostīja savu dzīvi. Kamēr atrodos šeit, esmu daudz ko iemācījies saprast par dzīvi un pats sevi. Un es tik ļoti ilgojos, lai daudzas lietas būtu pavisam citādas. Varbūt arī es būtu varējis rīkoties citādi.»
Tad ar visām tās dienas bēdām un sāpēm, ar sabrukumu, kura ietekmē viņš bija gājis meklēt palīdzību pie sava sludinātāja, cietumnieks paskatījās tieši uz mums un teica: «Tagad es tikai vēlos jums, draugi, kaut ko sacīt. Ja kāds narkomāns vai kāds cits, kuram patiešām ir vajadzīga palīdzība, kādreiz atnāk pie jums, lūdzu, nelasiet viņam lekciju. Tikai ieklausieties viņā un mīliet viņu tādu, kāds viņš ir. Varbūt tad jūs viņam varēsit palīdzēt.»
Nespēja mīlēt, kaut gan daudzreiz neapzināta, vienmēr ir traģiska. Kāpēc? Tāpēc, ka kristietības būtība ir mīlestības Dievs, kurš grib, lai mēs šo mīlestību atklātu cits citam. Kad cietsirdība, vienaldzība un aizspriedumi vai milzum daudz citu barjeru nostājas ceļā, dievišķais nodoms tiek aizkavēts. Ja tas tā notiktu tikai vienreiz, arī tad jau būtu par daudz.
Tā kā Debesu Tēva plāna trūcīgo, grēcīgo, mirstošo cilvēku siržu sasniegšanai pamatā ir Viņa bērnu mīlestības kalpošana pasaulē, evaņģēlijs tā aktīvajā formā nozīmē cilvēku mīlestības izpausmi. Mīlēt viņus tur, kur viņi atrodas, un tādus, kādi viņi ir. Tas ir vistīrākais evaņģēlijs vislabākajā nozīmē.
Nespēja mīlēt ir nopietns apdraudējums, jo tā pakļauj briesmām cilvēka mūžīgo dzīvību. Tā var atņemt Dievam iespēju saistīt cilvēku sirdis pie sevis brīdī, kad cilvēkam visvairāk ir vajadzīgs Dievs.
Tā notika ar Džimu.
Tā ir taisnība, ka lielākā daļa cilvēku nevar saprast un sajust Dieva mīlestību bez citu cilvēku palīdzības. Pirms Dieva mīlestība viņiem kļūst reāla un pirms viņi spēj uz to atbildēt, tai ir jāspīd uz tiem no citu cilvēku dzīvēm.
Mums neizprotamu iemeslu dēļ Debesu Tēvs ir riskējis, atļaujot mums cilvēcīgā veidā darīt zināmu citiem, kas Viņš ir un kāda ir Viņa mīlestība.
Bībelē teikts: «Kunga gaismeklis — cilvēka gars» (Sakāmvārdi 20:27). Tā caur saviem ļaudīm Debesu Tēvs vēlas apgaismot pasauli ar savu mīlestību.
Ņemot to vērā, vai varat saprast, kāpēc tas ir tik nopietni, ja kāds no mums nespēj mīlēt citu cilvēku? Tas var radīt šajā cilvēkā ticības zudumu Dieva esamībai un atņemt šim cilvēkam Dieva mīlestību.
Džordžs Vandemans (George Vandeman) savā grāmatā Happiness Wall to Wall uzskatāmi parāda, ka laulības šķiršana kā pārāk izplatīts cilvēku mīlestības attiecību nesekmīgs iznākums un sabrukums ir traģiska, jo Dievs «caur jūsu mīlestību, tēvi un mātes, gribēja jūsu bērniem atklāt savu mīlestību. Un tagad Viņš vairs to nevar izdarīt». (34. lpp.)
Atceros, kā centos dot padomu kādam četrpadsmitgadīgam zēnam. Šis zēns draudzes skolā sagādāja daudz problēmu. Viņš bija īgns, nerunīgs un noslēgts. Šķita, ka neviens nespēja viņam piekļūt.
Pēc mātes nāves tēvs viņu bija pametis. Viņa agrīnie dzīves gadi aizritēja bāreņu namā. Bieži viņš tika mētāts no viena bērnunama uz otru. Beidzot viņš bija aizgājis dzīvot pie kādiem draudzes locekļiem, kuri, neraugoties uz savu pacietību un pieredzi bērnu audzināšanā, bija gatavi atteikties no šī nelaimīgā jaunieša.
Sarunājos ar šo zēnu šaurā bibliotēkas telpā, kur skolas direktors viņu bija atsūtījis.
Man vēl tagad skan ausīs, kā viņam stāstīju, ka Debesu Tēvs viņu mīl.
Tagad brīnos, kāpēc viņš par mani atklāti nesmējās. Es to biju pelnījis.
Saprotiet, ka cilvēkam, kurš nekad nav pazinis tēva un mātes mīlestību uz šīs zemes, ir īpaši grūti saprast, ka viņam ir mīlošs Tēvs debesīs. Pastāv neskaitāmas emocionālas barjeras, kas krasi pasliktina garīgo realitāti. Kā viņi var ticēt, ka Dievs, kuru viņi nevar redzēt, viņus mīl, ja pat cilvēki, kurus viņi var redzēt, nekad nav apliecinājuši savu mīlestību viņiem? Vismaz ne tad, kad tas visvairāk ir bijis vajadzīgs.
Gandrīz vienmēr cilvēkam, kurš izjutis šādus emocionālus un garīgus zaudējumus, vispirms ir jāpiedzīvo dziļas un patiesas cilvēcīgas mīlestības siltums, pirms viņš var atsaukties Dieva mīlestībai.
Mūsu pasaulē šodien ir daudz nedrošu un nemīlētu cilvēku. Amerikas Savienotajās Valstīs apmēram katras trešās laulības tiek šķirtas un lielākā daļa no pārējām ir nelaimīgas. Dieva noteiktā cilvēcīgās mīlestības struktūra sairst neskaitāmi daudzās tukšās dzīvēs. Tāpēc cilvēkiem aizvien grūtāk kļūst atvērt savas sirdis Dievam un Viņa mīlestībai.
Vainas apziņa, bailes un dziļš nemiers pastāvīgi pieaug. Ik dienas līdzīgi vēža slimībai vairojas naids, dumpinieciskums, neapmierinātība, vilšanās un vardarbība. Ļaunums ir kļuvis ārkārtīgi agresīvs un pārdrošs.
Vissatriecošākie rezultāti nav virspusēji redzami. Tas izpaužas daudz dziļāk nekā tikai nepareiza rīcība, likumu neievērošana, morāles sabrukums, necieņas izrādīšana.
Tā nav grēka straujā izplatīšanās, kas rada lielākās bažas kristiešiem!
Kaut kas vēl daudz ļaunāks par to grauž Zemes nelaimīgo iedzīvotāju sirdis. Bībelē skaidri runāts par vislielāko traģēdiju, kuras iemesls būs pāriplūstošs netaisnības pieaugums īsi pirms Jēzus Kristus otrās atnākšanas. «Un tāpēc, ka netaisnība ies vairumā, mīlestība daudzos izdzisīs.» (Mat. 24:12)
Šodien kristieša galvenais uzdevums nav apraudāt visapkārt pieaugošo ļaunuma plūdus. Tas pats par sevi nerada nekādu labumu. Mūsu aicinājums ir iet uz priekšu, veicot visnozīmīgāko darbu: nest cilvēkiem evaņģēliju — labo vēsti par Dieva mīlestību. Šī vēsts ir jānes paaudzei, kura nemaz nezina, kas ir mīlestība, jo strauji pieaugošā ļaunuma vara ir faktiski iznīcinājusi mīlestību viņu dzīvē.
Mums izmisīgi nepieciešama Jēzus dāvāta mīlestība, lai līdzdalītu to šajā pasaulē. Šai mīlestībai būs jāsastopas un jāspēkojas ar pasaules pieaugošo ļaunumu. Šajā pēdējā stundā mums jāpalīdz cilvēkiem iepazīt dievišķās mīlestības dziļums. Mēs nedrīkstam nemīlēt cilvēkus.
Šīs grāmatas nolūks ir palīdzēt mums visiem Dieva spēkā atsaukties šim svarīgajam aicinājumam.
