Kāpēc septītās dienas adventisti nav fundamentālisti

14. janvāris, 2018 | Adventist Review

Adventistu vēsturnieku konference iesākta ar pamācošām prezentācijām.
 
“Septītās dienas adventisti nav fundamentālisti,” teica Endrjūsas universitātes draudzes vēstures profesors Nikolas Millers adventistu vēstures konferences ievadplenārā, kas notika Vašingtonas adventistu universitātē Takomas Parkā Merilendā ASV 8. janvārī. Septītās dienas adventistu vēsturnieku asociācijas pasākumā, ko sponsorēja Arhīvu, statistikas un pētījumu birojs un Vašingtonas adventistu universitāte, kopā sanāca vairāki desmiti adventistu vēsturnieku, pētnieku un profesoru, lai divas dienas klausītos prezentācijas, uzdotu jautājumus un diskutētu.
 
Millera prezentācija, kuras nosaukums bija “Adventisms, fundamentālisms un Bībele” atklāja vēsturiskus pierādījumus, kas parāda, kā adventisms, būdams konservatīva kustība, galvenokārt ir varējis izvairīties no dažiem fundamentālistu bezdibeņiem, pieņemot līdzsvarotāku skatījumu uz dažādiem jautājumiem, tai skaitā uz Rakstu inspirāciju. Millers teica, ka tas ir kaut kas, kas ir iesakņojies idejās, kuras ietekmējušas konfesijas agrīno vēsturi un uzsver, cik svarīgi ir pētīt adventistu vēsturi.
 
Kāpēc adventistiem vajadzētu rūpēties par vēsturi
 
Septītās dienas adventistu pasaules draudzes Arhīvu, statistikas un pētījumu biroja vadītājs Deivids Trims piekrita. Ievadvārdos viņš sacīja, ka, lai gan adventistu vēstures pētījumi dažos pēdējos gadu desmitos ir strauji vairojušies, ir būtiski daudziem šiem pētījumiem nodrošināt kontekstu. “Adventistu vēsture ir mainījusies,” viņš teica, “bet mums tai ir jāatrod konteksts, jāieliek tā plašākā kontekstā.”
 
Kāpēc? Intervijā Trims paskaidroja, ka, lai saprastu sevi, ir būtiski, lai septītās dienas adventisti apzinātos spēkus, kas ir veidojuši viņus par tiem, kas viņi ir šodien, un kā daži no šiem spēkiem vēl joprojām ietekmē viņu rīcības un lēmumu pieņemšanas veidu. “[Adventisti] neeksistē vakuumā,” viņš teica. “Viņi ir daļa no specifiska ģeogrāfisko un vēsturisko apstākļu kopuma, kas ietekmē viņu plānus un projektus, un pat to, kā viņi redz savu misiju.”
 
Tālu no fundamentālisma
 
Šajā ziņā Millera prezentācija pieminēja dažas idejas, kas nodrošina vēsturisko fonu un ir ietekmējušas agrīno adventismu. Viņš īpaši atsaucas uz trim atziņām, kas, kā viņš uzskata, veidoja adventistu celmlaužu domāšanu. “Celmlauži neuzskatīja, ka ir nepieciešams absolūts pierādījums, lai saprastu patiesību. Viņi uzskatīja, ka patiesības aptveršanā svarīga loma ir spriestspējai,” viņš teica. Šī ir pirmā atziņa.
 
Millers arī paskaidroja, ka atšķirībā no fundamentālistiem, adventistu celmlauži, tai skaitā draudzes līdzdibinātāja Elena Vaita, uzskatīja, ka patiesības aptveršana ir balstīta uz Dieva Vārdu, bet ir arī iespējams iegūt svarīgus ieskatus no “dabas grāmatas” un “piedzīvojot Dieva darbu cilvēku dzīvēs”. Tas ir kaut kas, viņš teica, kas ļāva adventistu celmlaužiem nonākt pie atšķirīgiem secinājumiem nekā citiem kristīgiem fundamentālistiem par tādām tēmām kā mūžīgs sods, sievietes runāšana draudzē un verdzība – šīs ir tikai dažas no tēmām.
 
Visbeidzot agrīnos adventistus ietekmēja priekšstats par Dieva morālo pārvaldību kā skaidrojošu iepriekšpieņēmumu, kas, saskaņā ar Milleru, aicina redzēt problemātiskus Bībeles pantus ar Dieva labestības skatījumu. “Tā, piemēram, Bībelei runājot par mūžīgo uguni,” teica Millers, “agrīnie adventisti meklēja alternatīvus paskaidrojumus, jo viņi saprata, ka labs Dievs nekad nesodītu Savus bērnus mūžīgi.”
 
“Tas viss padara adventismu par citādāku reliģisku kustību nekā fundamentālisms,” viņš teica.
 
Konservatīvi un pragmātiski
 
Balstoties uz šo dinamisko adventistu izpratnes attīstību, Millers runāja par dažu vēsturisko adventistu spriedzi attiecībā uz inspirācijas ideju. Ja fundamentālisti parasti ir aizstāvējuši Rakstu vārdisku nekļūdīgumu – tas ir, ka Bībelē nav nekāda veida kļūdu nevienā jautājumā, – septītās dienas adventisti galvenokārt to nav darījuši. “Septītās dienas adventisti augstu vērtē Rakstus, bet neuzskata tos par vēsturiski nekļūdīgiem,” viņš teica. Tas pats attiecas uz Vaitas rakstiem. Viņa pati to neatbalstīja, teica Millers.
 
Pēc Elenas Vaitas nāves 1915. gadā viņas dēls Viljams Vaits mēģināja uzturēt dzīvu savas mātes viedokli par inspirāciju, nostājoties pretī kustībām, kas atbalstīja vārdisku nekļūdīgumu, teica Millers. Bet liberālās kristīgās domas rašanās iedrošināja adventistu vadītājus nostāties fundamentālistu pusē daudzos jautājumos dažus turpmākos gadu desmitus, un draudzē iefiltrējās ideja par vārdisko nekļūdīgumu. “Tas ir kaut kas tāds, kas pārtrauca mainīt draudzes attieksmi pret rasēm un sievietēm, piemēram, kas līdz tam brīdim bija pragmātiski progresīva.”
 
Šobrīd mēs dzīvojam laikmetā, kad adventisms ir starptautiski augošs, teica Millers. “Šajos apstākļos mums ir konservatīva draudze, bet atkal un atkal ir pierādījies, ka tā nav fundamentālistiska,” viņš secināja.
 
Aleks Rairijs, Durhamas universitātes profesors un autors, šķiet, piekrita Millera tēzei. Pārrunājot adventisma vietu protestantu vēsturē, viņš teica, ka adventisms ir izvairījies no bezdibeņiem, kuros ir iekritušas citas kustības.
 
“Vēsturiski protestantu kustības neuzticējās valdībām – tās atteicās iesaistīties politikā vai vienkārši ignorēja valdību kopumā,” teica Rairijs. “Bet septītās dienas adventisti izvēlējās citu ceļu. Viņi runāja par balsošanu un piedalīšanos valdībā. Amerikas pilsoņu karā, nostājoties pret verdzību, viņi runāja pret abām konfliktējošajām pusēm.”
 
Tas pats attiecas uz apokaliptiskajiem uzskatiem. Pēc tam, kad Jēzus neatgriezās uz Zemi 1844. gadā, adventisti izvairījās gan no citu datumu noteikšanas, gan arī no novēršanās no apokaliptiskās domas. “Septītās dienas adventisti izvēlējās trešo ceļu,” teica Rairijs, kas pats nav adventistu draudzes loceklis. “Viņi paskaidroja, ka datums bija pareizs, bet notikums – nē.”
 
Rairijs uzskata, ka, atšķirībā no citām konfesijām, daļa no adventistu veiksmes slēpjas tajā, ka viņiem ir izdevies noturēties pie apokaliptiskās domas, nekļūstot nelīdzsvarotiem. “Adventisms ir ievērojami pragmātisks,” viņš teica.
 
Markos Paseggi
 
Avots: Adventist Review