Namturība ģimenē

19. februāris, 2018 | Valda Reķe

Kad mēs izdzirdam šo biblisko terminu „namturība”, vairums no mums to asociē ar godprātīgu finanšu resursu pārvaldi, kas tā arī ir. Plašākā nozīmē: mēs esam mums Dieva uzticēto visa veidu resursu namturi – laika, enerģijas, īpašumu, spēju, prasmju, zināšanu, talantu, vērtību lietotāji.
 
Vēlos vērst uzmanību uz namturību ģimenē. Vecāki, vīrs un sieva ir namturi savā ģimenē, kurā viņi ar savu rīcību un dzīvesveidu māca saviem bērniem namturību visās dzīves jomās. Namturība ir sirds motīvs ģimenē.
 
Nesen sarunājos ar kādu sievieti, kas gaida savu desmito bērnu. Maza, trausla, jau pusmūžā. Ciemojos viņas istabā, un viņa man rādīja pārējo deviņu bērnu fotogrāfijas. Šie bērni nav pie viņas. Ir tikai fotogrāfijas, bet viņai ir stingra apņēmība pašai audzināt šo bērniņu, kuram viņa devusi eņģeļa vārdu. Lai Dievs svētī ar izdošanos būt labai namturei savam bērnam. Viņai ir sirds motīvi tādai būt.
 
„Lai ikviens mūs uzlūko kā Kristus kalpotājus un Dieva noslēpumu namturus. Bet no namtura tiek prasīts vienīgi, lai viņš būtu uzticams.” 1. Korintiešiem 4: 1. – 2.
 
Namturus jeb Dieva pārvaldniekus atpazīst pēc noteiktām redzamām rakstura  īpašībām: uzticamības, lojalitātes, paklausības, tīras sirdsapziņas.
 
Visas šīs īpašības attiecas arī uz namturiem ģimenē, būt uzticamiem Dievam, savam laulātajam, saviem bērniem, nepievilt, izdarīt apsolīto, būt lojālam, gatavam par savu ģimeni, savu laulāto un saviem bērniem pat atdot dzīvību, visās lietās rīkoties saskaņā ar Svēto Rakstu padomiem un ļauties Svētā Gara vadībai lēmumu pieņemšanā un problēmu risināšanā.
 
Uzticamība ietver rakstura īpašību kopumu. Tas ir rakstura augstākais līmenis un kompetence. Uzticamība iet roku rokā ar ilgnoturīgām attiecībām, nebaidoties būt patiesi tuvu otram.  Turpretī neuzticības pamatā bieži ir nepārliecinātība par sevi, kas rosina mainīt partnerus pašapziņas paaugstināšanai.
 
Bērnam drošības sajūta rodas, ja viņš izjūt savu vecāku atsaucību, pieejamību, klātesamību un atblastu. Gadījumos, ja vecāki nav konsekventi un pastāvīgi savā izturēšanās veidā, veidojas nedroša pieķeršanās un nespēja uzticēties, kas bieži rezultējas ar baiļu sajūtu, nedrošību, nespēju līdz galam uzticēties un būt uzticamam.
 
Stabilās attiecībās cilvēks var tikt dziedināts un atgūt spēju paļauties un ticēt, ka ir iespējams būt uzticamam gan Dievam, gan cilvēkiem.
 
„Cik daudz vairāk Kristus asinis, kas Svētajā Garā pats sevi bezvainīgu upurēja Dievam, tīrīs mūsu sirdsapziņu no mirušajiem darbiem, lai kalpotu dzīvajam Dievam.” Ebrejiem 9:14.
 
Sirdsapziņa ir kā kompass, kas rāda noteiktu nemainīgu virzienu. Bez kompasa neklātos viegli, bet Dievs to ir piešķīris kā ļoti vērtigu dāvanu. Tā ietekmē mūsu mērķus, vēlmes, rīcību, palīdz pieņemt lēmumus un atšķirt labu no ļauna.
 
Bībelē ir daudz piemēru par cilvēkiem, kas gan sekoja sirdsapziņas balsij, gan kļūdījās, bet atzina savas kļūmes, jo „ierunājās” sirdapziņa. Sirdsapziņu bērniem var audzināt un veidot, piedāvājot un ar savu praktisko piemēru mācot dzīves galvenās vērtības, kuras paši esam atraduši kā svarīgākās savā dzīvē.
 
„Lai jums būtu laba sirdapziņa.” 1. Pētera 3:16.
 
Uzticami namturi ar labu sirdsapziņu ir lielākā vajadzība ģimenē, lai vecāku, dzīvesbiedru un bērnu savstarpējās attiecības būtu svētība cits citam, lai tās pagodina Radītāju un kļūst par vērtīgu sabiedrības daļu katrā vietā, kur dzīvojam un darbojamies.
 
Valda Reķe,
LDS Ģimenes kalpošanas nodaļas vadītāja