Neaizmirsti, no kā esi atbrīvots

Vēlos jums līdzdalīt vienu no labākajiem padomiem, ko esmu saņēmis, kā kristietis. Pirms pāris gadiem apmeklēju kādu konferenci, kurā satiku diezgan pazīstamu evaņģēlistu. Es viņam jautāju:
 

“Kas ir labākais padoms tādam kā es, kurš uzsāk evaņģelizācijas darbu, ko tu būtu vēlējies saņemt, kad pats sāki šo darbu?” Viņa atbilde mani pārsteidza un satricināja manas domas. 

Tā vietā, lai tieši atbildētu uz manu jautājumu, viņš sāka stāstīt par cilvēku Jāņa evaņģēlija piektajā nodaļā, par vīru pie Betezdas dīķa. Šis vīrs tur ir visbezcerīgākais gadījums, jau trīsdesmit gadus viņš ir invalīds, un ļaudis, kas katru dienu iet garām, kā arī priesteri, viņu vienkārši atstājuši novārtā un aizmirsuši. Taču, Jēzus nāk pie viņa un jautā, vai tu vēlies, lai tu esi vesels? Domāju, ka mēs zinām atbildi uz šo jautājumu, bet Jēzus pasaka ko tādu, kas tomēr šķiet mazliet dīvaini, jo Viņš liek šim vīram piecelties, ņemt savu gultu, un staigāt.
 
Celšanās un staigāšana šķiet pavisam jēgpilna, bet kāpēc ņemt savu gultu? Tas būtu tikai pastāvīgs atgādinājums par trīsdesmit gadus ilgo vientulību un pamestību, kaunu un dziļo neveiksmi. Tajā ir apslēpta galvenā vēsts – neaizmirsti, no kā esi atbrīvots, un tieši to Jēzus saka arī tev!

Atceros, kad dzirdēju šos vārdus, tie mani dziļi uzrunāja. Viņa padoms man atgādina par diviem dažadiem stāstiem Evaņģēlijos, par diviem dažādiem cilvēkiem, kuru dzīves ir pilnīgi pretējas, bet tās satiekas pie Jēzus kājām. Pirmais cilvēks ir spitālīgais Sīmanis, rakstu mācītājs, kurš saslimis ar spitālību jeb lepru. Tas bija diezgan baisi, jo, ja jūds saslima ar lepru, tas nozīmēja, ka Dievs tam uzlicis lāstu. Iedomājies, tu esi rakstu mācītājs, reliģisks vadītajs, kuram Dievs uzlicis lāstu, un tagad esi izraidīts no sabiedrības, nevari būt ar savējiem, nevari pat nevienam pieskarties, tev jādzīvo vienam pašam. Tad nāk Jēzus un tevi dziedina, atjauno tavu dzīvi un kalpošanu. Marijas Magdalēnas stāsts ir mazliet līdzīgs. Arī viņa bija sabiedrības izraidīta, sava dzīves veida dēļ, jo piekopa laulības pārkāpšanas grēku.

Jēzus viņu atradis, arī viņu dziedināja. Kādā citā vietā par viņu ir teikts, ka no viņas izdzīti septiņi ļaunie gari, viņas pagātne ir dziedināta, un viņa ir darīta brīva. Sīmanis uzaicina Jēzu uz savu namu baudīt mielastu, Jēzus ir goda viesis, tomēr visu uzmanība tiek novērsta brīdī, kad kāds klauvē pie mājas durvīm... viņas vārds ir Marija.

Viņa ienāk namā neaicināta, sāk raudāt pie Jēzus kājām, slacina Viņa kājas ar savām asarām un nožāvē tās savos matos, svaida Jēzus galvu un kājas ar eļļu, un viss nams smaržo pēc šī eļļas upura. Sīmanis saka, ja Jēzus zinātu, kas ir šī sieviete, Viņš tai neļautu Sev pieskarties, savukārt mācekļi saka, ka viņa ir izšķiedusi naudu ar šo dārgo eļļu, atdodama to Jēzum. Viņa jūtas briesmīgi. Bet Jēzus saka, lai tie liek tai mieru.

Kāpēc tas ir būtiski? Tajos laikos bija paraža, ka ciemiņam vajadzēja izrādīt cieņu un mazgāt tā kājas un svaidīt tās ar eļļu. Kāda iemesla dēļ Sīmanis, šķiet, nesaskatīja vajadzību to darīt Jēzus labā. Es domāju, ka tas ir tāpēc, ka Sīmanis aizmirsa, no kā Jēzus viņu atbrīvoja. Taču Marija rīkojās pilnīgi pretēji. Viņa atcerējās, no kā tika atbrīvota, un tādēļ atdeva Jēzum visu, kas viņai bija.

Es nezinu, kur tu šodien atrodies, varbūt Marijas stāsts ir arī tavs stāsts, un tu esi gatavs atdot Jēzum visu un šķiet, ka neviens to nenovērtē un nesaprot. Vai varbūt stāsts par spitālīgo Sīmani ir tavs stāsts, un arī tu esi pazaudējis apziņu, cik vērtīgi ir būt pie Jēzus kājām un dot Viņam visu, kas tev ir. Neatkarīgi no tā, kur atrodies, labākā atbilde uz abām situācijām ir neaizmirst, no kā esi atbrīvots.