Es apprecējos 2022. gada vasarā krāšņajā 37 gadu vecumā. Tas nozīmē, ka man paveicās – un es biju nedaudz pārsteigta – atrast uzticīgu un neprecētu adventistu vīrieti draudzē, kur lielākā daļa cilvēku manā vecuma grupā jau bija sen precējušies un kur neprecēto jauno sieviešu skaits ievērojami pārsniedza jauno vīriešu skaitu. Gatavojoties laulībām, pagājušajā vasarā es izjutu prieku un nopūtos ar dziļu atvieglojuma sajūtu – es patiesi biju uzvarējusi sliktās izredzes apprecēties!
Man vajadzētu spēt atstāt aiz muguras garos vienatnes un vientulības gadus, ko pastiprināja pastorālās kalpošanas prasības un manas mātes nāve pirms 10 gadiem. Tomēr es ar pārsteigumu atklāju, ka nevaru pārstāt domāt par vientuļajiem un neprecētajiem. Ne tāpēc, ka man pietrūkst vientulības, bet tāpēc, ka šie gadi veidoja manu kristīgo pieredzi vairāk, nekā es būtu varējusi iedomāties. Tie arī veidoja manu attieksmi pret draudzes kopienu, atklājot rūgtu dinamiku, par kuru es kā vientuļā nekad nevēlējos runāt. Tas bija pārāk sāpīgi un personiski, lai es gribētu to darīt.
Bet, jo vairāk es par to domāju, jo vairāk es kļūstu pārliecinātāka, ka tas, kas mūsu draudzei patiešām ir vajadzīgs, ir... kalpošana vientuļajiem!
Es zinu, ka "kalpošana vientuļajiem" ir emocionāli piesātināts vārdu savienojums, kas liek nodrebēt vientuļajiem, kad to kāds izrunā. Bet, pirms es varu pateikt, ko es ar to domāju, es gribu precizēt to, ko es nedomāju ar šo frāzi.
Ar to es nedomāju draudzes locekļu grupas sanāksmi, kurai par citu cilvēku personīgo dzīvi ir lielāka interese nekā vidēji, un pusnopietnus vai nenopietnus centienus izdomāt, kurus savest kopā un sapārot. Šāda veida uzvedība ir dziļi aizskaroša un draudzes kopienas vientuļajiem nodara daudz vairāk ļauna nekā laba.
Es arī nedomāju par spēļu vakariem vientuļajiem sestdienas vakarā ar galda spēlēm un picas kalniem draudzes telpu pagrabā. Biežāk tomēr, cilvēkiem, kuri dzīvo vieni un kuriem ir daudz laika, ir pietiekami daudz sociālo kontaktu un vaļasprieku, un viņiem nav nepieciešams, lai kāds mēģinātu piepildīt viņu sestdienas vakarus ar aktivitātēm. Vientulības gados izlasīju ap 40 grāmatu un devos uz 30 klasiskajiem koncertiem gadā. Piepildīt savu laiku ar patīkamām aktivitātēm nekad nav bijusi problēma. Turklāt, būdama dziļi intraverta un nūģīga, es nekad neesmu īpaši interesējusies par saviesīgiem pasākumiem, kuros piedalās daudz puspazīstamu vai nepazīstamu svešinieku. Tātad arī galda spēļu vakari nav tas, ko es domāju ar kalpošanu vientuļajiem.
Tā, tagad es varu runāt par to, ko es domāju ar kalpošanu vientuļajiem un par ko man kā vientuļam cilvēkam sāpēja sirds. Man pietrūka ģimenisku sakaru un ģimeniska laika. Es zinu, ka tas neattiecas uz visiem vientuļajiem, un mana vajadzība daļēji radās no manas mātes traģiskā zaudējuma. Tomēr tas, kas man visvairāk pietrūka draudzes kopienā, bija tikai kāda ģimene, kas atvērtu man savas mājas un uzaicinātu mani uz svētdienas rīta pankūku vēlajām brokastīm kopā ar viņiem. Man pietrūka kāda, kas piedāvātu mani aizvest uz nometni savā mašīnā, pa ceļam klausoties muļķīgas dziesmas ar bērniem. Man pietrūka filmu vakaru un greznu vakariņu – ģimeniskā vidē.
Un, kad es saku, ka man tā pietrūka, tas nenozīmē, ka es to nekad neesmu piedzīvojusi. Gluži pretēji, dažas no spilgtākajām un laimīgākajām atmiņām no manām vientuļajām dienām bija no brīžiem, kad kāds pietiekami rūpējās un apzināti centās padarīt mani par daļu no savas ģimenes, kaut uz īsu laiku. Tāpēc, kad es runāju par kalpošanu vientuļajiem, es pievēršu savu skatienu un koncentrējos uz ģimenēm mūsu draudzē, mudinot viņus uzrunāt neprecētos un vientuļos savā draudzē, pamanot viņus un atverot viņiem savas mājas. Šīs nekārtīgās vēlās brokastis ar izlijušu pienu un raudošiem mazuļiem var nozīmēt veselu pasauli kādam, kurš dzīvo viens. Šie ģimenes filmu vakari ar popkornu un muļķīgiem komentāriem var glābt kāda ticību un saprātu.
Manas domas pievēršas apustulim Pāvilam, kurš, protams, nebija mūsu vidējais neprecētais. Viņš bija tik vienpersoniski uzticīgs savai misijai, ka viņam, šķiet, nebija daudz laika domāt par ģimenes dzīvi kā reālu iespēju. Un tomēr pat Pāvils alka pēc ģimenes sakariem. Man ir skumji, ka šīs dāmas vārds ir pazudis vēstures miglā, bet mēs zinām, ka Pāvils reiz sūtīja sirsnīgus sveicienus kādai dāmai, kuru viņš uzskatīja par savu otro māti (Rom.16:13). Māte! Kaut kur svaigi dibinātajās draudzēs bija kāda sieviete, kas atvēra savas mājas, ļāva Pāvilam pagulēt, pagatavoja viņam brokastis un ļāva viņam uz īsu brīdi aizmirst par kalpošanas prasībām. Bija kāda sieviete, kas piedāvāja Pāvilam ģimenes vakariņu galdu un papildu gultu augšstāvā. Bija kāda sieviete, kas Pāvilu padarīja par savas ģimenes locekli.
Ja superapustulim bija nepieciešama papildu ģimene, tad parastākiem neprecētajiem mūsu baznīcās tas noteikti arī ir vajadzīgs.
Tāpēc šeit ir mans aicinājums visām ģimenēm – savā mazajā iespējamajā mērogā, lūdzu, sāciet kalpošanu vientuļajiem! Uzaiciniet kādu savas mājas atmosfērā, atveriet sirdi un nolieciet uz galda papildu šķīvi piektdienas vakaram. Jūsu vienkāršie iekļaušanas un laipnības darbi var nozīmēt vairāk, nekā jūs jebkad to varat nojaust.
Autore: Dr.Mervi Cederstrom
