Elīna Ģipsle “Kad es biju maza meitene”: kopā būšanas prieks maziem un lieliem

“Kad es biju maza meitene…” Bieži vien tieši ar šiem vārdiem iesākas visaizraujošākie stāsti, kurus mums stāstījuši paši mīļākie cilvēki – mūsu māmiņas, vecmāmiņas vai tantes. Ar šiem vārdiem nereti pašas iesākam šķetināt atmiņu pavedienus no savas bērnības, kuros tik labprāt klausās mūsu mazie un arī lielie bērni. 

Visiem šiem “Kad es biju maza meitene/ mazs zēns” stāstiem piemīt kāda brīnišķīga īpašība – tie ir reizē patiesi, reizē brīnuma apvīti, jo – vai tiešām mana vecmāmiņa, mans vectētiņš, mana mamma vai mans tētis reiz bija mazs bērns? Vai šie pieaugušie, nopietnie cilvēki, kuri strādā nopietnu darbu un tik daudz zina, arī reiz bija bērni, kuri spēlēja savas spēles un sapņoja savus sapņus? Mēs zinām, ka tas tā, protams, ir, bet pat pieaugušajiem, aizklīstot atmiņu takās, nereti šķiet – vai tiešām tas biju es? 

Ja kādreiz bērnībā esat bez vecāku ziņas rosījušies virtuvē, cerot īstenot savus kulināros sapņus, ja esat devušies tālos ceļojumos ar divriteni uz tuvējo pļavu, līdzi ņemot ledusskapī uz ātru roku atrodamos našķus, ja esat risinājuši ar saviem brāļiem, māsām, pagalma draugiem nebeidzamās diskusijas par to, kurš būs pirmais un kāpēc tieši viņš, ja esat spēlējuši veikalus, skolas, ārstus vai, kā šai grāmatiņā, bibliotēkas, tad Elīnas Ģipsles sirsnīgie stāsti jūs aizvedīs skaistos, saulainos atmiņu ceļojumos, kurus, izlasot grāmatiņu, varēsiet pastāstīt saviem bērniem. 

Bet šajās lappusēs nav tikai atmiņas un emocijas, tajās autore dalījusies arī vērtīgās un tajā pašā laikā viegli uztveramās garīgās atziņās un katra stāstiņa noslēgumā piedāvājusi gan kopā veicamu uzdevumu, gan arī kopā pārrunājamu tematu, jo tieši kopā būšanas un kopā lasīšanas piedzīvojums ir grāmatas lielā pievienotā vērtība. Lai arī jūsu mājās tā kļūst par ierosmi kvalitatīvam kopā pavadītam laikam! 
Gaidīsim jūs mūsu izdevniecības veikaliņā! Grāmatu iespējams pasūtīt arī internetā: https://www.patmos.lv/en/veikals/berniem/berniem/berniem/p-2068-kad_es_biju_maza_meitene_elina_gipsle

Anitra Roze


Elīna Ģipsle:

Kopš  mūsu ģimenē esam svētīti ar trim bērniem, vairāk esmu pārdomājusi arī savu bērnību, atcerējusies un novērtējusi, ko mani vecāki un vecmammas ir darījušas, lai es izaugtu par tādu, kāda esmu.  Kad piedzima meita, jutu aicinājumu veidot savu mazo grāmatiņu, uzrakstot stāstus, kuri krājās manā sirdī un ar kuriem dalījos mājās un draudzē. Tagad meitiņai ir jau 12 gadi un grāmatiņa ierauga dienas gaismu. Man ir pārliecība, ka tad, ja dalāmies ar saviem stāstiem, kļūstam tuvāki nākamajai paaudzei, savienojamies īpašā, neredzamā emocionāla saitē. Bērni iegūst pārliecību par to, kāpēc ir šeit, uz Zemes, un pieaugušie misiju - iedot bērniem gan saknes, gan spārnus pārnestā nozīmē, lai bērni augtu par labiem pieaugušajiem. Šāda pieredze var nest arī dziedināšanu paaudžu starpā. Lai Dievs svētī, esot kopā, lasot un gūstot iedvesmu ikdienas gaitām kopā ar saviem mīļajiem!


Laura Vendele:

Vai Tev ir gadījies, ka kāda grāmata “ievelk” savās lappusēs un tiek izlasīta vienā mirklī? Man un bērniem tā nupat gadījās, kad saņēmām jaunu bērnu grāmatiņu ?
“Kad es biju maza meitene” – tāds ir nosaukums un arī iesākums Elīnas Ģipsles (@elinagipsle) bērnu grāmatai, kas aizved ceļojumā uz piedzīvojumiem, pārdzīvojumiem un tomēr daudziem priekiem pilno bērnības zemi. Grāmatas galvenā varone ir mazā Elīna, zinātkāra, drosmīga un izdomas bagāta meitene, kas kopā ar māsām un brāli ļaujas dažādu aizraujošu ideju realizācijai un atklāj sev un arī mazajiem lasītājiem vērtīgas dzīves mācības.
Grāmatā parādās brīnišķīgs @elinagipsle stāstnieces talants. Stāsti aizrāva gan bērnus, gan mani, jo ir īsti, neizdomāti, mīļi un sirsnīgas dzīves gudrības pilni. Un košās ilustrācijas lieliski papildina stāstījumu. Mēs noteikti ņemsim šo grāmatu rokās un lasīsim vēl un vēl… Un no sirds iesaku arī Tev!
Un stāsti manī pašā tik ļoti norezonēja, jo šķita tik līdzīgi manas bērnības priecīgākajām lappusēm, kad kopā ar brāli, māsīcām un brālēniem visus skolas brīvlaikus pavadījām pie vecmāmiņas un vectētiņa laukos. Tie mudināja arī mani stāstīt saviem bērniem savus stāstus par laiku pie vecvecākiem, kad lauku darbi mijās ar mūsu pašu, bērnu, izdomātiem piedzīvojumiem.  Par štābiņu būvēšanu kokos, labākās govju ganīšanas vietas atrašanu augstu bērzā, pārgājieniem, slepenās kartes izveidi, pļavā atrastiem zaķēniem un “indiāņu meiteņu” piedzīvojumiem…