Ar skatu uz augšu Benitas Matisones piemiņai

21. oktobris Latvijas adventistu saimē atnāca ar sēru vēsti – augšāmcelšanās cerībā aizmigusi draudzes māsa Benita Matisone.
Daudziem no mums, īpaši Rīgas 1. draudzē, Benita aizvien ir bijusi kā draudzes labā sirds – vienmēr mierīga, sirsnīga, vienmēr ar kādu labu vārdu. Viņa atcerējās mūsu ģimenes locekļu vārdus un aizvien apjautājās, kā viņiem klājas, kā ar veselību. Ticu, ka Benita arī lūdza par mums un mūsu mīļajiem, jo mēs, draudze, bijām viņas sirdī, bijām viņas Debesu dāvātā ģimene.
Paldies Debestēvam par māsu Benitu, par iespēju viņu pazīt un mācīties no viņas!
 
Benita Matisone dzimusi 1937. gada 25. augustā Žaņa un Millijas Matisonu ģimenē.
Par Dievu meitenei mācīja jau vecmāmiņa un māte, bet Bībeles stundas Benitai un viņas māsai Helmai pasniedza mācītājs Edgars Čerņevskis.
Benita tika kristīta 1955. gada 30. septembrī Rīgā. Kristīja mācītājs Ernests Pavasars.
1969. gadā Benita Matisone tika aicināta par Bībeles strādnieci Rīgas 1. apvienotajā draudzē. Viņas uzdevums bija pasniegt draudzes interesentiem Bībeles stundas. Ne viens vien jaunais draudzes loceklis ir ienācis draudzē tieši pateicoties Benitas mācītajām Bībeles stundām.
Benita mīlēja Dieva Vārdu, mīlēja Jēzu un no visas sirds bija Viņam nodevusies. Visa viņas dzīve, visas viņas intereses bija saistītas ar draudzi un tās labklājību.
Benitas ģimenē ļoti gaidīja Kristus otro atnākšanu. Viņu dzīvoklī Pārdaugavā, Nometņu ielā katru vakaru kopīgā lūgšanā vienojās Benita, viņas māsa Helma un viņu māmiņa Millija.
Tad vecumdienās smagi saslima un ticībā uz augšāmcelšanos aizmiga Benitas māte Millija, pēc tam māsa Helma. Abas tika apglabātas kapsētā pie Liezēres dievnama “Cērpos”.
Pēdējā no ģimenes savā mājvietā palika Benita ar nelokāmu ticību, ka reiz viņas vientulība beigsies un viņa atkal tiksies ar visiem saviem mīļotajiem mūžībā, Kristāljūras krastā.
Visas domas Benitai ir bijušas par Dievu un Debesīm. Viņa pratusi no galvas citēt Bībeles rakstu vietas un prasmīgi tās izmantot dažādās dzīves situācijās un sarunās ar līdzcilvēkiem.
Svarīgi ir pieminēt vēl kādu būtisku Benitas īpašību – viņa nekad netika ieņēmusi kāda draudzes locekļa pozīciju, lai nostātos pret cita draudzes locekļa viedokli. Benita centās ieturēt līdzsvarotu nostāju un nest samierinājumu starp dažādiem cilvēkiem draudzē. Viņa nekad nav pieslējusies kādam radikālam viedoklim vai nostājusies opozīcijā draudzes vadītājiem, bet ar visu nopietnību un no visas sirds atbalstījusi Septītās dienas adventistu organizāciju un tās vadītājus, uzsverot, ka tikai vienotībā ir spēks, bet nevienprātībā – šķelšanās un juceklis.
Benitas acu priekšā Rīgas 1. draudze atguva savu dievnamu Baznīcas ielā 12a un pārcēlās uz turieni no J. Kupalas ielas 9. Draudze auga, mainījās Dieva bērnu paaudzes. Benita piedzīvoja valsts varas maiņu no padomju iekārtas uz atjaunoto neatkarīgo Latviju. Viņa bija klāt visos Bībeles semināros Latvijas atmodas gados. Viņa bija klāt lūgšanu grupās un aizlūgšanās par slimajiem. Benita bija uzcītīga draudzkope un prasmīga sabatskolas skolotāja. Cik tas bija viņas spēkos, viņa uzticīgi darbojās savas mīļās draudzes labā. Viņas zināšanas un iespaids ir stiprinājis draudzi. Katru dievkalpojumu Benita bija dievnamā. Viņas padoms, laipnais smaids un vienkārši klātbūtne nesa iedrošinājumu ikvienam, kurš nonāca ar viņu saskarē.
Intervijā, kas publicēta “Adventes Vēstīs” 2015. gada novembrī, Benita teica: “[..] tagad es saprotu, cik liela nozīme ir lūgšanām. Staigādama un citiem Bībeli mācīdama, es daudz ko esmu iemācījusies no galvas – Bībeles stundu tēmas, pravietojumus, rakstu vietas, visu, ko tagad internetā klausās kā jaunumu, es to visu sen zinu. Bet kontakts ar Dievu, lūgšanu dzīve man tagad ir pilnīgi cita. Es tagad domāju citādi nekā tad, kad gāju pie cilvēkiem mācīt Bībeli. Esmu sapratusi un katru reizi no jauna saprotu, ka pirmajā vietā ir Kristus. Arī Bībeles stundās apgūtie pravietojumi visi kā viens norāda uz Kristu. Ir mazāk svarīgi, kas kurā gadā piepildījies, daudz svarīgāk ir saprast, ko tas aino, raudzīties dziļāk. Viss izskatīsies daudz citādāk, ja visur redzēsim Kristu. Ar visu milzīgo bagātību tu esi nabags, ja tev nav Kristus. [..] Dievs ir labs. Jā, Dievs ir labs.”
Andris Pešelis
 
 
Maija Žube: Benita savā ģimenē bija jaunākā meita. Viņai bija vecāka māsa Helma un brālis Ēriks. Tēvs Žanis apmeklēja baptistu draudzi, bet māte Millija – adventistu, tomēr tas netraucēja vienprātīgi audzināt bērnus kristīgā garā.
       Ģimenē tika ievērota perfekta kārtība un tīrība. Gan fiziski, gan arī garīgā ziņā. Mājās nebija ne putekļu, ne strīdu, ne lamu vārdu. Tāda sirdstīrība un sirdsskaidrība Benitai piemita visu mūžu.
       Benitas sirdslieta bija ķīmija. Viņa arī gribēja studēt ķīmiju, bet tajos laikos, kad mācības un iestājeksāmeni notika arī Dieva svētajā dienā sabatā – sestdienā, tas nebija iespējams, jo Benita izvēlējās palikt uzticīga Dievam un svinēt Radīšanas piemiņas dienu.
        Īsu brīdi viņa varēja strādāt ķīmijas laboratorijā, bet arī šis darbs bija jāatstāj, jo sabatā Benitas prioritāte bija atrasties dievnamā kopā ar Dievam uzticīgiem ļaudīm.
Dievs viņu neatstāja un vadīja uz dežūraptieku Pārdaugavā. Tur darba vietu – patvērumu – atrada vairāki adventisti, jo sestdienas varēja atstrādāt svētdienās. Viņai bija ļoti laba atmiņa. Kā pārdevēja Benita zināja ne tikai zāļu cenas, bet arī to sastāvu un pielietojumu.
       Jaunības gadi aizgāja ticīgu jauniešu sabiedrībā. Jaunieši devās izbraukumos. Ceļojumos vislabāk var uzzināt, kāds cilvēks ir īstenībā. Benita bija mierīga un uzmanīga, ja kāds bija noskumis, stiprināja, iestājās par visu gaišo un labo. Interesants, īsts ceļabiedrs.
       Benita aktīvi iesaistījās jauniešu salidojumu organizēšanā  Sventē, Sāvienā, Vestienā u. c. Arī kāzās viņa vienmēr palīdzēja. Jo tajos padomju laikos kāzas, jubilejas, skolas izlaidumi vai kādas gadadienas tika izmantotas jauniešu salidojumiem, satikšanās svētkiem, kurus citādāk nedrīkstēja rīkot. Arī Benitas mājās regulāri sanāca jaunieši, kur dzimšanas vai vārda dienu aizsegā pētīja Bībeli.
      Vēlāk Benita tika aicināta strādāt Latvijas draudžu savienībā  par Bībeles strādnieci.
     Varētu šķist, ka Benita bija viena, vientuļa, bet nē, nekad. Ir tik daudzi viņas “bērni”, kuri savu pamatu un dzīves jēgu ieguva, mācoties Bībeles stundās pie Benitas. Viņa bija kā paraugs, kādam jābūt īstam kristietim. Tas, ko  viņa mācīja, saskanēja ar viņas darbiem dzīvē. Pie Benitas varēja griezties arī situācijās, kad kaut kas dzīvē samezglojās, kad bija smagi jautājumi: “Kāpēc? Kāpēc tieši ar mani tas notiek?” Viņa prata iedziļināties situācijā, pasmelt un dot īstos Dieva vārdus, kas veldzēja. No Benitas izstaroja pilnīga uzticēšanās un nedalāma uzticība Jēzum, un tas tiešām fascinēja.
      Vēl jāpiemin Benitas skaistuma izjūta. Savulaik katru sabatu Rīgas 1. draudzes dievkalpojuma telpas rotāja ziedu kompozīcijas, kuras bija Benitas rūpīgās ziedu izvēles un roku veidojuma rezultāts. Tik skaistas tās bija, un kā tās saskanēja ar brīnišķīgo Dieva Vārdu un Debesu valodu – mūziku un dziesmām –, kas piepildīja šo templi!
       Māsa Helma cieta autoavārijā. Tad Benita ar mammu pārmaiņus slimnīcā dežurēja pie viņas gultas, uzticīgi, neatstājot slimnieci ne brīdi vienu. Tas nebija viegli, tas nogurdināja. Cerības mijās ar bailēm Helmu pazaudēt. Bet, pateicoties Dieva žēlastībai, mammas un Benitas uzmanīgajām, sirsnīgajām rūpēm, Helma izdzīvoja.
       Vēl bija kāda vieta, kur Benita ar uzticīgajiem draugiem brauca katra ceturkšņa beigās, – Rūjiena. Viņi zināja, ka tur sludinātājs Herberts Driķis ir sagatavojis sabatskolas apcerējumu kopsavilkumu ar uzskates līdzekļiem. Citur nekur nekā tāda nebija. Tas notika kopdarbā ar sludinātāju Edgaru Čerņevski un mākslinieku Leonardu Šaripovu. Ieinteresētie jaunieši pastiprināti pētīja Bībeli H. Driķa vadībā Bībeles apceres neklātienes organizācijas kursā.   
       Benitas roku darbi izplatījās pa visu Padomju Savienību. Kā tas iespējams? Bija dzelzs priekškara laiks. Latvijā trūka mūsu draudzes literatūras. Šad tad kādiem tūristiem izdevās ievest dažas garīga satura grāmatas, brošūras. Tās tika nogādātas Ogrē. Katru pirmdienu Benita brauca palīdzēt H. Driķim tās pārfotografēt, tad laboratorijā sagatavot attīstītāju, fiksāžu (ķīmijas darbi – Benitas sirdslieta) un attīstīt bildes. Šī literatūra fotogrāfiju veidā tika sūtīta sludinātājiem pa visu Padomju Savienību. Tā ieinteresētie sludinātāji saņēma pat Bībeles komentāru 10 sējumus angļu valodā tūkstošiem lappušu biezumā un daudz, daudz citu grāmatu kopiju.
            Vēl Benita palīdzēja pie krāsaino diafilmu pārfotografēšanas, attīstīšanas, šķirošanas. Šīs filmas tika izmantotas Misijas stundām, Bībeles stundām, bērnu sabatskolām u. c. Arī tās tika nogādātas pie sludinātājiem. Vesela pagrīdes tipogrāfija. Darbs bija bīstams, šad tad pie mājas stāvēja aizdomīgas mašīnas. Bet Benita ar Herbertu ne no kā nebaidījās, un Dievs sargāja šo  nozīmīgo darbu.
Benitas sāpju bērns bija brālis Ēriks, kurš pamazām vien bija nonācis stiprā atkarībā. Cik daudz lūgšanu Benita raidīja Dievam, zina tikai viņa. Dzīves noslēgumā, kad viņam viena pēc otras tika amputētas abas kājas, Ēriks beidzot nāca pie saprašanas un pieņēma Jēzu par savu Glābēju.
Ne jau tikai par Ēriku vien tika lūgts. Benitai bija īpašs saraksts, kas arvien tika papildināts. Precīzi nezinu, bet viņa teica, ka ap 200 vārdu tajā ir. Katru dienu šī mīļā dvēsele bija Dieva troņa priekšā ar īpašiem aizlūgumiem par daudziem no mums. Tas ir unikāli. Es nezinu, kā būs tagad, kad viņas vairs nav… Arī lūgšanu konferencēs Benitas balss bija dzirdama no paša sākuma.
Dievs ir ļāvis aiziet atdusēties mūsu iemīļotai māsai Benitai – uzticīgo kopīgo lūgšanu vērtētājai, neatlaidīgajai lūdzējai, brīnišķīgai padomdevējai. Rakstu un sava Glābēja pazinējai. Tas viss satver skaisto cerību uz drīzu atkalredzēšanos, kad Kungs nāks un modinās.
Nāc, Kungs Jēzu, drīz!
 
Valdis Zilgalvis: Benita ļoti daudz ir darījusi draudzes labā. Atceros laiku, kad viņa kalpoja Rīgas 1. draudzē. Tas bija toreiz, kad šajā draudzē kalpoja mācītājs Arvīds Skujiņš. Viņa ļoti rūpējās par vecākiem ļaudīm, bieži vien darot to, ko tagad pansionātos dara slimnieku kopēji.
         Aktīvi viņa strādāja arī ar jauniešiem.
         Esmu ļoti pateicīgs Dievam, ka viņa sevī izjuta vēlēšanos aizlūgt par mani un maniem bērniem. Tas mani ir ļoti sasildījis un man palīdzējis.
            Benitas galvenais darbs bija Bībeles stundas. Viņa ļoti veiksmīgi strādāja šajā ziņā. Viņai bija tāds labs, pozitīvs, līdzsvarots veids, kā runāt ar cilvēkiem.
            Arī aptiekā, kurā savulaik strādāja, Benita bija priekšzīmīga.
            Nesen viņai zvanīju. Benita bija uz gultas, vairs nevarēja staigāt. Teicu: “Tad jau tev skats vienmēr ir vērsts uz augšu.” – “Jā, uz augšu,” Benita piekrita. Tā bija mūsu pēdējā saruna.
           
Materiālu sagatavoja Inese Pilvere un Anitra Roze

Atvadīšanās notiks ceturtdien, 24. oktobrī, pl.11.00 Rīgas krematorijas lielajā zālē.