Cilvēku atšķirības iezīme ir Dieva dāvātā spēja ar runas, simbolu un rakstītā vārda palīdzību izteikt abstraktas tēmas. Nekur citur šī spēja neatklājas tik sevišķā mērā kā ticības sfērā. Attiecībā uz reliģiskajiem uzskatiem izteikšanās ir ārkārtīgi svarīga mūsu spējai izpētīt savas dzīves nozīmi un mērķi, apspriest vērtības, kuras nosaka mūsu rīcību, un izstāstīt savu pieredzi, kad meklējam dziļākas zināšanas par Dievu.
Septītās dienas Adventistu Baznīca stingri atbalsta runas brīvību un it īpaši reliģiskās runas brīvību. Kaut arī runas brīvība ir garantēta Vispārējās Cilvēktiesību Deklarācijas 19. pantā, joprojām tiek pieliktas pūles, lai ierobežotu šo brīvību gan nacionālajā, gan arī Apvienoto Nāciju Organizācijas līmenī. Abos gadījumos liels uzsvars tiek likts uz tādas runas ierobežošanu, kas aizskar klausītāja reliģiskos uzskatus. Septītās dienas adventisti apstiprina to, ka jebkuriem izteikumiem ir jābūt smalkjūtīgiem un cieņpilniem. Tāpēc esam norūpējušies par tādu runu, kas domāta, lai aizskartu citu reliģiskās jūtas. Tomēr uzskatām, ka atdot valstij tiesības kontrolēt reliģisko runu, nozīmē radīt daudz lielākus draudus ticīgo autonomijai, nekā tādus sagādātu aizskaroša runa. Šodien patiešām ir daudz piemēru ar tādām valstīm, kuras oficiāli paziņo par vēlmi aizsargāt cilvēku reliģiskās jūtas, lai attaisnotu miermīlīgas reliģiskās runas piespiedu apklusināšanu.
Mūsu nostājai pret runas ierobežošanu ir arī savi izņēmumi. Baznīca apzinās, ka dažos gadījumos runa var nodarīt ievērojamu taustāmu kaitējumu fiziskajai drošībai, traucēt sava īpašuma izbaudīšanu un citas līdzīgi patīkamas tiesības. Šādos ļoti ierobežota skaita gadījumos mēs atzīstam, ka valstij ir atbildība rīkoties, lai aizsargātu savus iedzīvotājus. Situācijās, kad šādi ierobežojumi ir nepieciešami, Baznīca sagaida, ka valdība piemēros ierobežojumus tikai konkrētajai bīstamajai runai, kas tiek apspriesta.
Baznīca atzīst, ka valsts varas pārstāvjiem ir īpaša atbildība parādīt tādu nostāju, kas atbalsta cilvēka pamattiesības, ieskaitot arī visus reliģiskās brīvības aspektus. Šī atbildība valstu valdībām ir īpaši piemērota, jo to amats jau vispārīgi ir mudināt uz veselīgu cieņu pret savu ļaužu - un it īpaši minoritāšu - tiesībām.
Atzīstot cilvēka tiesības brīvi paust reliģiskos uzskatus, Septītās dienas adventisti uzņemas atbildību regulēt savu runu, lai garantētu, ka tā atbilst Bībeles mācībām. Tas sevī iekļauj pienākumu būt gan godīgam, gan mīlošam. Tas ir īpaši svarīgi, pārrunājot citas ticības, jo reliģiskās jūtas var vadīt pie viendimensionāla uzskata par citiem. Godīgums nenozīmē tikai paziņot pareizus faktus, bet arī ievietot informāciju pareizā kontekstā. Septītās dienas adventisti stingri vadīsies pēc Kristus mīlestības likuma visā, ko tie saka un dara. Kad Dieva dotā runas dāvana tiks lietota saziņai mīlestībā, mēs sniegsim svētības ne tikai saviem līdzcilvēkiem, bet arī pagodināsim Dievu, kurš visus mūs ir radījis, dāvinot spēju sevi izteikt.
Šis dokuments tika atzinīgi novērtēts un balsojumā pieņemts Septītās dienas Adventistu Ģenerālkonferences Izpildkomitejā 2010. gada 23. jūnijā un nodots publicēšanai Ģenerālkonferences sesijas laikā Atlantā, Džordžijā, 2010. gada 24. jūnijs – 3. jūlijs.
