Septītās dienas adventistu Latvijas draudžu savienība (konference) ir daļa no Septītās dienas adventistu Baltijas Ūnijas, to veido oficiāli reģistrētas Septītās dienas adventistu draudzes Latvijas Republikas teritorijā. Latvijas konference koordinē un veic kristīgo kalpošanu šajā teritorijā caur vietējām draudzēm.
Septītās dienas adventistu draudze ir izveidota 19. gs. vidū pēc reliģiskas atmodas ASV, ko izraisīja Bībeles pravietojumu pētīšana un drīzās Jēzus Otrās atnākšanas gaidīšana. Šī cerība agrīnos adventistus ir mudinājusi uzsākt misijas darbību, lai šo vēsti aiznestu līdz tālākajiem pasaules nostūriem.
Uz Rīgu 1895. gadā tika nosūtīts misionārs Johans Perks, kurš sāka izplatīt adventistu literatūru. Drīz vien daži atsaucās adventes vēstij un tika kristīti. 1896. gadā Rīgā ieradās Septītās dienas adventistu vadītājs Ludvigs Konradi no Vācijas un nodibināja pirmo adventistu draudzi tagadējās Latvijas teritorijā. Pirmie adventisti Rīgā pulcējās dzīvoklī Mazā Nometņu ielā 10.
Cariskajā Krievijā pirms 1907. g. Septītās dienas adventistu draudzes un to misijas darbība tika uzskatīta par nelegālu. Vairākkārt adventistiem nācās piedzīvot policijas iejaukšanos dievkalpojumu pārtraukšanā, dzīvokļu kratīšanas, literatūras konfiskācijas un pat sludinātāju arestus. Vispasaules draudzes vadība (Ģenerālā konference) bija nolēmusi izvērst plašāku misijas darbību cariskās Krievijas teritorijā un par šī mērķa vadītāju uz Rīgu tika nosūtīts Jūliuss Bethers. Tieši Rīga kļuva par Septītās dienas adventistu centru Krievijā. 1907. gadā Rīgā sanāca kongress, un tika dibināta Krievijas ūnijas savienība, ievēlot tās padomi ar priekšsēdētāju J. Betheru. 1908. gadā Bethers rakstīja lūgumu iekšlietu ministram P. Stolipinam atļaut Septītās dienas adventistu reģistrāciju un saņēma pozitīvu atbildi.
Līdz Pirmajam pasaules karam Latvijas teritorijā jau bija dibinātas draudzes Liepājā, Ventspilī, Jēkabpilī, Valkā, Jelgavā, Cēsīs, Valmierā, Stāmarienē un trīs draudzes Rīgā. 1912. gadā tika uzcelts pirmais adventistu dievnams cariskās Krievijas teritorijā – Liepājā. Šajā laikā tika sagatavoti pirmie latviešu adventistu sludinātāji, kas aktīvi iesaistījās draudzes darbībā – Jēkabs Šneiders, Augusts Zommers, Jānis Sproģis, Jānis Driķis, Jānis Birziņš un citi. Draudzes locekļi aktīvi iesaistījās adventistu literatūras izplatīšanā novados, kur vēl nebija neviena adventista.
1915. gadā valsts iestādes pieprasīja Septītās dienas adventistu vadības centra evakuāciju, jo Rīgai tuvojās frontes līnija. Tomēr arī šajā laikā neapstājās adventes vēsts pasludināšana. Daudzi šo vēsti izdzirdēja un to pieņēma bēgļu nometnēs Krievijā, citi labprāt to klausījās, noguruši no kara, tepat Latvijā. Tika pat dibinātas jaunas draudzes – Aizputē (1916), Rūjienā (1916), Ārciemā (1916), Popē (1917) un Vaiņodē (1917). 1916. gadā Valkā tika atsākta laikraksta izdošana, kur Jēkaba Šneidera vadībā tika izdots laikraksts „Adventes Vēstnesis”.
Īpaši plaša adventistu misijas darbība izvērsās pēc karadarbības izbeigšanās divdesmitajos gados, kad adventistu draudzes tika dibinātas gandrīz visās lielākajās Latvijas pilsētās. 1932. g. Latvijā bija vairāk nekā 1000 adventistu draudzes locekļu. Līdz draudžu pārreģistrācijai 1936. gadā Latvijā pastāvēja 59 adventistu draudzes. 1928. gadā tika uzcelts adventistu centrālais dievnams, kurš pašlaik atrodas Rīgā Baznīcas ielā 12a.
Septītās dienas adventistu Latvijas draudžu savienība tika dibināta 1920. gadā, kad tika apvienotas kopā līdz tam Latvijas teritorijā esošo Baltijas un Daugavas draudžu savienību organizatoriskās struktūras. Par savienības prezidentu tika ievēlēts Jēkabs Šneiders. 1922. g. par draudžu savienības prezidentu tika ievēlēts Kārlis Sutta. Laikā no 1929. g līdz 1936. g. Latvijā pastāvēja trīs draudžu savienības – Kurzemes, Vidzemes un Rīgas. Kurzemes draudžu savienību no Jelgavas vadīja savienības prezidents Aleksandrs Eglītis, Vidzemes draudžu savienību no Cēsīm (vēlāk no Daugavpils) vadīja Kārlis Sutta, bet Rīgas draudžu savienību vadīja Hermanis Linde. 1937. gadā tās visas atkal tika apvienotas vienā draudžu savienībā ar draudžu savienības prezidentu Jāni Oltiņu. 1923. g. bija dibināta Baltijas ūnija, kurā ietilpa draudžu savienības Latvijā un Igaunijā, kā arī Lietuvas misijas lauks.
Laikā no 1923. g. līdz 1940. g. adventistiem bija sava misijas skola, kas pēc izglītības satura 1940. gadā jau tika pielīdzināta ģimnāzijas izglītībai, lai gan tās nolūks bija vairāk vērsts uz audzēkņu vispusīgu garīgu audzināšanu un sagatavotību dzīvei. Šī skola atradās Sužos. Skolā tika sagatavoti daudzi no tā laika sludinātājiem un draudžu darbiniekiem. Šīs izglītības pozitīvā ietekme bija palīdzējusi visus padomju ateisma gadus draudzei pastāvēt Kristus ticībā. Skolu 1940. g. padomju vara slēdza un paņēma Sarkanās armijas vajadzībām. Sužos līdz pat 1994. g. pastāvēja karaspēka daļa.
1940. g. līdz ar padomju varas ienākšanu tika pārtraukta Latvijas draudžu savienības darbība, taču neformāli tā turpināja funkcionēt. 1942. g. kongresā par Latvijas draudžu savienības prezidentu tika ievēlēts Ernests Klotiņš. Otrā pasaules kara laikā daudzi adventisti bija piedzīvojuši īpašu Dieva apsardzību, lai gan bija notikuši arī zaudējumi. Nodega Jelgavas draudzes dievnams, tomēr brīnumainā kārtā ugunsgrēkos nebija cietis Valmieras draudzes nams, kā arī sapulču vieta Rēzeknes draudzei. Nebija daudz arī bojā gājušo draudzes locekļu.
Padomju varas atjaunošanas laikā Septītās dienas adventistu draudzei nācās saskarties ne tikai ar reliģijai naidīgu gaisotni, bet arī ar represijām. Tomēr arī šajā laikā adventistu draudze spēja rast spēku Kristū un pastāvēt zem bezdievīgās propagandas spiediena. Lai gan pastāvēja lieli ierobežojumi veikt misijas darbību un pat garīgi audzināt pašu bērnus, draudze ne tikai spēja saglabāt savu eksistenci, bet pat atrast jaunus draudzes locekļus.
1989. gadā pēc adventistu Latvijas draudžu kongresa Rīgā tika atjaunota Latvijas draudžu savienība ar ievēlēto prezidentu Viktoru Geidi un Baltijas ūnija ar ievēlēto prezidentu Valdi Zilgalvi.
Kopš pagājušā gadsimta astoņdesmitajiem gadiem Rīgas 1. apvienotajā draudzē ar uzrunām bieži uzstājās adventistu viesi no ārvalstīm, to skaitā arī Vispasaules Septītās dienas adventistu Ģenerālās konferences vadītāji Roberts Pirsons un Nils Vilsons. 1991. gadā pirmo reizi Rīgā notika Bībeles seminārs evaņģēlista Džeka Kolona vadībā. Pēc semināra sekoja kristības. Bija jūtams liels garīgs pacēlums. Lielākās kristības Latvijā tika piedzīvotas pēc Keneta Mitleidera vadītā Bībeles semināra Rīgā Kongresu namā 1992. gadā, kad draudzei pievienojās ap 500 jaunu draudzes locekļu. Tai pašā gadā valsts atgrieza atpakaļ adventistiem ēku Baznīcas ielā 12a, bet ēka Kupalas (Vīlandes) ielā 9 tika baptistu draudzei. Kopš tā laika Rīgā Baznīcas ielā 12a atrodas ne tikai Septītās dienas adventistu draudžu savienības un Baltijas ūnijas biroji, bet arī Rīgas 1., 2., 4. un Korintas draudzes telpas.
2000. g. Latvijas draudžu savienības kongresā par savienības prezidentu tika ievēlēts Viesturs Reķis. Kopš 2004. g. kongresa draudžu savienības prezidents tiek saukts par bīskapu.
Šobrīd Latvijā pastāv 52 Septītās dienas adventistu draudzes, bet Rīgā ir piecas latviešu un piecas krievu adventistu draudzes. Kopš 2013. g. Latvijas draudžu savienību vada bīskaps Vilnis Latgalis.
