Pēc publiskas bauslības atkārtošanas Mozus pabeidza uzrakstīt visus likumus, priekšrakstus un tiesas, ko Dievs bija viņam devis, līdz ar rīkojumiem par upuru sistēmu. Šī grāmata tika nodota uzglabāšanā īpašiem ierēdņiem, un, lai tā būtu drošākā vietā, to nolika blakus Derības šķirstam. Lielais vadonis vēl arvien baidījās, ka ļaudis varētu novērsties no Dieva. Ārkārtīgi svinīgā un aizkustinošā uzrunā viņš tiem norādīja uz svētībām, ko tie saņems, ievērojot paklausību, un lāstiem, kas savukārt sekos pārkāpumiem.
“Un kad tu apzinīgi uzklausīsi tā Kunga, sava Dieva, balsi, kad tu glabāsi godam visus Viņa baušļus, ko pildīt es tev šodien piekodinu, tad tas Kungs, tavs Dievs, tevi jo augstu pacels pāri par visām zemes tautām, un pār tevi nāks visas šīs svētības, un tās tevī piepildīsies, jo tu būsi klausījis tā Kunga, sava Dieva, balsij: Svētīts tu būsi pilsētā, un svētīts tu būsi laukā. Svētīts būs tava klēpja auglis, un svētīts būs tavas zemes auglis; svētīts būs tavu lopu auglis, tavu liellopu vaisla un tavu sīklopu pieaugums. Svētīts būs tavs grozs, un svētīta būs tava abra. Svētīts tu būsi ieiedams, un svētīts tu būsi iziedams. Un tas Kungs pametīs tavus ienaidniekus, kas vien pret tevi celsies, ka tie tiks nonāvēti tavu acu priekšā (..).” “ Bet ja tu neklausīsi tā Kunga, sava Dieva, balsij, neturēsi un neizpildīsi visus Viņa baušļus, un Viņa likumus, ko es tev šodien pavēlu, tad pār tevi nāks visi šie lāsti, un tie tevi smagi skars.”
“Un tu kļūsi par biedēkli, nievu un apsmieklu priekšmetu visām tautām visur, kur vien tas Kungs liks tev nonākt.” ”Un tas Kungs tevi izkaisīs starp visām pasaules tautām, no viena zemes gala līdz otram zemes galam, un tur tev vajadzēs kalpot citiem dieviem, ko nedz tu, nedz tavi tēvi nav pazinuši, elkiem no koka un akmens. Un tev nebūs miera šo tautu starpā, un arī tavai kāju pēdai nebūs atpūtas vietas, jo tas Kungs tur tev dos nemieru tavai sirdij, ilgās nogurušas acis un noskumušu dvēseli. Un tavas dzīves dienas baiļu un izbaiļu dēļ tev šķitīs pakarinātas kā diedziņā tā, ka tu nebūsi drošs ne nakti, (467) ne dienu par savu dzīvību. No rīta tu jautāsi: “Ko man atnesīs vakars?” — Bet vakarā tu prasīsi: “Ko man atnesīs rīts?” un prasīsi tā to sirds izbaiļu dēļ, kādas tu izjutīsi, un to šausmu skatu dēļ, ko tavas acis redzēs.”
Pravietiskā garā ielūkodamies nākamajos gadsimtos, Mozus tēloja briesmīgās ainas no Israēla nācijas bojāejas un Jeruzālemes izpostīšanas, kad tai uzbruks romiešu karaspēks: “Tas Kungs pret tevi atvedīs tautu no tālienes, no zemes galiem, kas kustas ātri, kā ērglis skrien, un kuras valodu tu nesaproti, briesmīgu tautu, kas vecos neciena, bet jaunos nesaudzē.”
Ļoti dzīvi viņš attēloja pilnīgu zemes izpostīšanu un briesmīgās ļaužu ciešanas, kad gadsimtus vēlāk Tits aplenks Jeruzālemi: ”Un tā ēdīs tavu lopu pieaugumu un tavas zemes augļus, līdz tu būsi izdeldēts; (..) Un tā turēs tevi aplenkumā visos tavos vārtos, kamēr tavi augstie mūri, uz kuriem tu paļāvies visā tavā zemē, sagrūs (..). Un tu ēdīsi pats sava klēpja augļus, savu dēlu un savu meitu miesas, ko tas Kungs, tavs Dievs, tev devis, badā un trūkumā, ar ko tavi ienaidnieki tevi spaidīs.” “Un visizlutinātākā un vismaigākā sieviete tavā vidū, kas savas izsmalcinātības un savas pārāk lielās mīkstčaulības dēļ negribēja pat savas kājas pēdu spert pie zemes, tā tagad nenovīdīgi raudzīsies uz vīru pie savām krūtīm, ir uz savu dēlu, ir uz savu meitu, nenovēlēdama nevienam ne savu beidzamo tai nupat no viņas miesām iznākušo augli, nedz arī savus agrāk pasaulē laistos bērnus, jo viņa ēdīs tos slepeni tanī briesmīgā badā un trūkumā, ar ko tavs ienaidnieks tevi spaidīs visos tavos vārtos.”
Mozus savu runu beidza ar visai iespaidīgiem vārdiem: “Es šodien piesaucu debesis un zemi kā lieciniekus pret jums; es esmu jūsu priekšā nolicis dzīvību un nāvi, svētību un lāstu; tāpēc izvēlies dzīvību, lai dzīvotu ir tu, ir tavi pēcnācēji. Un mīli to Kungu, savu Dievu, ka tu klausi Viņa balsij un cieši Viņam pieķeries, jo Viņš ir tava dzīvība un tavu dienu pagarinātājs, kuras tu paliec tanī zemē, ko tas Kungs ar zvērestu ir apsolījis dot taviem tēviem — Ābrahāmam, Īzākam un Jēkabam.” (5. Moz. 30:19,20)
Lai šīs patiesības klātesošiem iespiestos dziļāk atmiņā, lielais vadonis tās ietērpa svētos pantos. [468] Šī dzeja bija ne tikai vēsturiska, bet arī pravietiska. Stāstīdama par Dieva brīnišķīgo izturēšanos pret savu tautu pagātnē, tā rādīja arī lielos nākotnes notikumus, uzticīgo galīgo uzvaru, kad Kristus nāks otru reizi spēkā un godībā. Ļaudīm tika pavēlēts šo pravietisko vēstījumu iekalt atmiņā un mācīt bērniem un bērnu bērniem. Draudzei to vajadzēja dziedāt, kad tā pulcējās uz dievkalpojumu, un ļaudīm atkārtot, kad tie gāja savos ikdienas darbos. Vecāku pienākums bija to ieaust savu bērnu uzņēmīgajos prātos, lai tie to nekad vairs neaizmirstu.
Tā kā israēlieši bija īpaši Dieva likumu sargātāji un glabātāji, tad gan tiem pašiem, gan viņu bērniem un bērnu bērniem vajadzēja dziļi atmiņā nostiprināt šo priekšrakstu nozīmi un paklausības nepieciešamību. Attiecībā uz saviem norādījumiem Kungs pavēlēja: “Un lai šie vārdi, ko es tev šodien pavēlu, tev paliek ierakstīti tavā sirdī. Un tie tev jāpiekodina taviem bērniem un par tiem jārunā tavās mājās un tavos namos arī tad, kad tu esi apsēdies vai kad tu ej pa ceļu, tev guļoties un tev ceļoties. Un tie tev jāraksta uz sava nama durvju stenderēm un uz saviem namiem.” (5. Moz. 6:7-9,20-25)
Kad viņu bērni nākotnē tiem prasīs: “Kas tās par liecībām un likumiem un tiesām, ko Kungs, mūsu Dievs, ir pavēlējis?” tad vecākiem jāatkārto stāsts par Dieva žēlastības pilno izturēšanos pret viņiem, — ko Kungs darījis viņu atbrīvošanai, lai tie paklausītu Viņa likumiem, — un tiem jāpaskaidro: “Tas Kungs mums pavēlēja visus šos likumus pildīt, to Kungu, savu Dievu, bīties, lai tas būtu mūžam mums pašiem pa labu un lai Viņš mūs pasargātu dzīvus, kā tas arī šodien ir. Un tad tas arī būtu mums par attaisnojumu, ja mēs atzīsim par savu pienākumu sargāt un pildīt ikvienu rīkojumu un taisnības nolikumu tā Kunga, sava Dieva, priekšā tā, kā Viņš to ir pavēlējis.” (5. Moz. 6:24,25)
