Latviešu Bībeles “jaunie” tulkojumi

“Un neviens jaunu vīnu nelej vecos ādas traukos; citādi vīns traukus pārplēš, un vīns un trauki iet bojā." Bet jauns vīns jālej jaunos traukos”. (Marka 2:22)
Katru “jaunu” Bībeles tulkojumu ir pavadījusi kritika, ka tas izskatās pārāk “jauns” un neparasts.
Pat Glika iztulkotā Bībele latviešu valodā savā laikā ir bijis “jaunais” tulkojums. To iespieda 1689. gadā, bet uzreiz zviedru karalis Kārlis XI to aizliedza izplatīt, kamēr nenotiks skrupuloza pārbaude, vai šim tulkojumam var piešķirt baznīcas autoritāti. Tāpēc Glika tulkojumu pavada divi gada skaitļi: 1689. un 1694., kad karalis beidzot šim tulkojumam piešķīra atļauju.
Glika tulkojuma “jauni” 7 izdevumi
Pēc tam Glika tulkojumam sekoja vairāki izdevumi, kur katrs ir bijis ar savām gramatikas vai teksta īpašībām. Piemēram, 1. izdevumā visi lietvārdi ir ar lielo burtu, bet 2. izdevumā (1739.g.) lietvārdi ir ar mazo burtu. Ortogrāfijas labojumi notika visvairāk Bīlenšteina un Auniņa vadīto Glika tulkojuma izdevumos, attiecīgi 1877. un 1898. gados. Lai arī cik labi bija izstrādāti šie izdevumi, tomēr bija kritiķi, kuriem “vecais” vienmēr ir šķitis “labāks”, bet “jaunais” šķitis pārāk “jauns”. Visi 20. gadsimta Glika Bībeles izdevumi ir izdoti, vadoties no Auniņa redakcijas 7. izdevuma 1898. gadā.
Jau 19. gadsimtā līdz ar latviešu nacionālo atmodu starp latviešu mācītājiem radās ideja par “jaunu” latviešu Bībeles izdevumu. Tomēr šī ideja atdūrās pret vācu mācītāju pretestību, kuri to noraidīja, sakot, ka latviešiem jau ir Bībele. Latviešu iebildes, ka Glika Bībele satur smagnēju valodu, kas neatbilst pašu latviešu lietotajai valodai, netapa pieņemtas. Tie sacīja: “Kungi jums ir devuši valodu, kādā runāt, kungi labāk zina, kādai ir jābūt latviešu valodai, tāpēc lietojiet to, kas ir! Punkts.”
“Jaunais” tulkojums 1937. gadā
Tikai līdz ar Latvijas neatkarības iegūšanu varēja iesākties darbs pie latviešu “jaunā” tulkojuma, kas vainagojās ar Jaunās Derības izdevumu 1937. gadā jaunajā drukā (šīs Jaunās Derības teksts ir lasāms 1965. g. Bībeles izdevumā.). Pret šo “jauno” tulkojumu iestājās vairāki ievērojami kritiķi. Pirmkārt, kritiķiem nepatika, ka Bībele latviešu valodā ir jaunā drukā un nevis gotu drukā, kā ierasts. Vairākiem Bībeles lasītājiem pati gotu druka bija tapusi par nepieciešamību latviešu Bībeles izdevumam. Otrkārt, kritika nāca pār šo “jauno” tulkojumu, jo tās jauno druku nodēvēja par “avīžu valodu”. Treškārt, šis “jaunais” tulkojums savā lasījumā atšķīrās no Glika Bībeles 1898. g. izdevuma. Šī pretestība bija tik iesīkstējusi, ka pēdējo reizi Glika Bībeles izdevumu izdeva Helsinkos pat 1948. gadā.
“Jaunais” tulkojums 1965. gadā
Darbs pie 1965. g. latviešu Bībeles pilna izdevuma notika ārzemju latviešu mācītāju vidē: Vācijā, Anglijā, ASV. Lielākā daļa no tulkotājiem tā arī nepiedzīvoja šo izdevumu 1965. g. Londonā. Kā pēdējais pie šī izdevuma darbojās valodnieks Ernests Blese, taču arī viņš mira īsi pirms šī Bībele tapa iespiesta. Tā kā viņa pirksti bija pēdējie, kas pieskarās tā manuskriptam, šo tulkojumu mēdz dēvēt par “Bleses tulkojumu”, lai gan tas ir kolektīvs darbs. Arī šo “jauno” tulkojumu kritizēja, jo tā lasījumi, atsevišķu teologu uzskatos, varēja būt labāk iztulkoti. Izdevumā bija arī vairākas nepatīkamas drukas kļūdas.
“Jaunais” tulkojums 2012. gadā
Darbs pie nākamā “jaunā” tulkojuma aizsākās starp trimdas latviešiem vēl 20. gs. 80. gados. Entuziasti veica priekšdarbus “jaunam” Bībeles tulkojumam. Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas šo darbu uzdeva vadīt mācītājam Jurim Cālītim. Latvijas Bībeles biedrība saorganizēja tulku komandu, kas veica Vecās, Jaunās un Deiterokanonisko grāmatu tulkojumus. Bija lielas grūtības ar finansējumu, jo Starptautiskā Bībeles biedrība negribēja tam dot finansējumu, sakot: “Jums, latviešiem, jau ir Bībele savā valodā!” Taču palīdzēja Zviedrijas Bībeles biedrība, kad tā bija atbraukusi Rīgā 1996. g. Tolaik Bībeles biedrības vadītājs mācītājs Ojārs Incenbergs izsacīja pateicību Zviedrijas tautai un karalim par latviešu Bībeli, un pauda cerību, ka, iespējams, arī tagadējais Zviedrijas karalis vēlētos piedalīties pie “jaunā” tulkojuma veidošanas, sekojot savam lielajam priekšgājējam. Pēc neilga laika Zviedrijas karalim bija jubileja, kurā Zviedrijas Bībeles biedrības pārstāvji tam pastāstīja par šo sarunu un Zviedrijas karalis sacīja: “Jā!” Viņš ne tikai ziedoja 7500 kronas, bet tām klāt vēl pusmiljonu kronu tapa ziedotas latviešu “jaunā” Bībeles tulkojuma tapšanai. Starptautiskajā Bībeles biedrībā brīnījās: “Kā jums izdevās piesaistīt tādu sponsoru?”
Latviešu “jaunais” tulkojums tapa izdots 2012. gadā. Un uzreiz pār to pārvēlās milzīgs kritikas vilnis. Šis “jaunais” tulkojums lasītāju acīs šķita nepiedodami “jauns”. To ķengāja ikviens, kurš nebija slinks. Lasītāji apbēra Bībeles biedrību ar sūdzībām un ieteikumiem, ko tekstā vajadzētu labot. Atbildot uz šiem ieteikumiem Latvijas Bībeles biedrībā tapa izveidota Jaunā tulkojuma teksta revīzijas komisija, kuru veidoja pārstāvji no Latvijas kristīgajām konfesijām.
“Jaunais” tulkojums 2024. gadā
Šīs komisijas darbs ilga vairākus gadus. Bija ļoti liels daudzums ar ieteiktajām korekcijām tekstā. Taču pašas komisijas darba laikā tapa atrastas vēl arī citas rakstu vietas, kuras bija jālabo, atbilstoši oriģināltekstam. Vecajai Derībai bija divi redaktori. Arī Jaunajai Derībai bija divi redaktori, kuri komisijai piedāvāja iespējamo tekstu korekciju variantus. Komisijas locekļi bieži vien pēc diskusijām pieņēma savādāku, no redaktora piedāvātā atšķirīgu variantu. Redaktori bija atbildīgi par piedāvājumiem un komisijas piedāvāto labojumu iekļaušanu Bībeles tulkojuma maketā. Dažkārt bija pat gadījumi, kad vienai rakstu vietai pastāvēja 5-6 tulkojumu varianti, neskaitot jau esošos (Glika, 1965.g., U. Bērziņa un V. Strelēvica tulkojumi). Visbiežāk komisija iekļāva tos iespējamos latviešu tulkojuma labojumus, kuri vēl nebija līdz šim iespiesti jau esošajās latviešu Bībelēs, lai neatkārtotos.
Komisija nolēma neieviest Jaunā tulkojuma tekstā 1965. g. tulkojuma ieviesto tradīciju, proti, titulu “tas Kungs” un personu vietniekvārdus “Viņš” ar lielo burtu, ja tas attiecās uz Dievu. Komisija pieņēma šo lēmumu, jo, pirmkārt, Glika tulkojumā šie vietniekvārdi ir ar mazo burtu, un, otrkārt, Bībeles manuskriptos tie ir ar mazo burtu. Glika tulkojumā “tas Kungs” ir ietekmēts no vācu valodas, jo šādi ar artikulu Glikam ir arī “tas Sātans”, “tas Apustulis”, “tas Nams” u.c. Tādēļ Jaunā tulkojuma revidētajā versijā komisija nolēma atstāt kā jau bija “Kungs” bez vācu artikula.
Vēl milzīga kritika pār Jauno tulkojumu nāca dēļ vārdiņa “mauka”. Tā lietojumu tekstā pamatoja ar oriģinālvalodu, kur tam lietoja rupju vārdu. Glika tulkojumā bija “mauka”. Vadoties no tā, šo vārdiņu iekļāva arī Jaunajā tulkojumā. Taču komisija lēma, ka šo vārdu nelietos Jaunā tulkojuma revidētajā izdevumā. Tomēr ar šo vārdiņu “mauka” Jaunajā tulkojumā ir kāda nianse -, proti, kritiķi visādi to nosodīja un rauca degunu, sakot, ka tā nedrīkst, cik tas ir slikti. Taču pavisam savādāk šie paši kritiķi uz šo “mauka” skatījās, kad tapa izdots t.s. “Glika 8. izdevums” 2022. gadā. Šis izdevums ir Glika un 1965. g. izdoto tekstu sintēze. Tā tekstā ir lietots vārdiņš “mauka”, un nav dzirdēts neviens kritiķis, kas kaut reizi to būtu kritizējis.
Citiem vārdiem, visi “jaunie” Bībeles tulkojumi ir bijuši kritizēti.
Tā ir cilvēka psiholoģija, kad ierauga kaut ko jaunu, tad to salīdzina ar veco.
Patiesi ir Kristus vārdi: “Un neviens nelej jaunu vīnu vecos ādas traukos, citādi jaunais vīns pārplēsīs traukus un pats izlīs, un trauki ies bojā; bet jaunais vīns lejams jaunos traukos. Un neviens, kas dzēris veco, tūliņ negribēs jaunā, jo viņš sacīs: vecais ir labāks”. (Lūka 5:37-39)
Vecais vienmēr šķiet labāks! Tomēr “jaunais vīns lejams jaunos traukos”!