Kungs saka: “Kad Es nu saucu un jūs kavējaties uzklausīt Mani, kad Es izstiepju tagad savu roku un neviens neliekas par to ne zinis, un kad jūs nicināt Manus padomus un nebēdājat par Maniem soda piedraudējumiem (..) Un kad pār jums nāks kā vētra tas, ko jūs baidāties, un jūsu nelaime jums ies pāri kā negaiss, un kad jūs vispārīgi pārņems likstas un bēdas, tad viņi Mani sauks, bet Es neatbildēšu, viņi cītīgi meklēs Mani un neatradīs. Tas tāpēc, ka viņi nonicināja Manu mācību un negribēja sajust bailes tā Kunga priekšā; ka viņi negribēja Manu padomu un nonicināja Manus soda norādījumus; tad lai nu viņi bauda paši savas dziļākās gara būtības augļus, un lai atēdas paši sava padoma. (..) Bet kas Man paklausa, paliks drošs un neapdraudēts, viņam visa kā būs diezgan, un viņš nebīsies nekādas nelaimes.” (Sal. pam. 1:24-31,33)
Tagad israēlieši zemojās Kunga priekšā. “Tad tie izmeta no sava vidus svešo tautu dievus, un viņi atkal kalpoja tam Kungam (..). Un Kunga mīlošajai sirdij bija žēl — “Tas Kungs iežēlojās par Israēla bēdām”. Ak, mūsu Dieva lēnprātīgā žēlastība! Kad Viņa ļaudis atstāja savus grēkus, kas liedza Viņa tuvumu, Viņš tūlīt uzklausīja to lūgšanas un sāka darboties Israēla labā.
Gileādieša Jeftas personā tika pamodināts atbrīvotājs, kas uzsāka karu pret amoniešiem un salauza viņu varu. Šoreiz Israēls jau astoņpadsmit gadus bija cietis ienaidnieku spaidus, un tomēr aizmirsa mācību, ko bija saņēmuši ciešanās.
Kad Dieva ļaudis atgriezās pie saviem ļaunajiem darbiem, Kungs atkal atļāva, lai viņi nonāktu spēcīgu ienaidnieku varā. [559] Tagad tie bija filistieši. Šī briesmīgā un kareivīgā tauta daudzus gadus apgrūtināja Israēlu un pa laikam pilnīgi apspieda. Israēlieši bija sajaukušies ar šiem elku kalpotājiem, tie piedalījās viņu izpriecās un pagānu dievu pielūgšanā, līdz viņu gars un intereses gandrīz pilnīgi līdzinājās pagānu garam un interesēm. Tā šie šķietamie draugi kļuva par Israēla niknākajiem ienaidniekiem, cenšoties tos iznīcināt visiem iespējamiem līdzekļiem.
Tāpat kā Israēls, arī kristieši bieži padodas pasaulīgai ietekmei un piemērojas tās ieradumiem un principiem, lai tikai iegūtu bezdievīgo cilvēku draudzību; tomēr beidzot izrādās, ka šie šķietamie draugi ir visbīstamākie ienaidnieki. Bībele skaidri māca, ka Dieva ļaudīm nevar būt nekāda saskaņa ar pasauli. “Nebrīnieties, brāļi, ja pasaule jūs ienīst.” (1. Jāņa 3:13) Mūsu Pestītājs saka: “Kad pasaule jūs ienīst, — ziniet, viņa Mani papriekš ir ienīdusi.” (Jāņa 15:18) Sātans ar bezdievīgajiem cilvēkiem strādā zem šķietamas draudzības maskas, lai pavedinātu Dieva ļaudis uz grēku un tā atšķirtu tos no Kunga. Kad viņu Sargs un Patvērums no tiem ir atstājies, tad sātans liek saviem darbarīkiem vērsties pret tiem, lai panāktu viņu bojāeju.
