Samuēla skaidrā un nesavtīgā nodošanās Dievam bija pastāvīgs pārmetums savu labumu meklējošajiem priesteriem un ļaužu virsniekiem, kā arī lepnajai un jutekliskajai tautai. Kaut arī viņš nepievērsās nekādai greznībai vai ārišķībām, viņa darbs nesa Dieva zīmogu. Viņu godāja pasaules Pestītājs, kura vadībā tas pārvaldīja ebreju tautu. Tomēr ļaudīm apnika viņa dievbijīgā dzīve un nodošanās Kungam. Tie noniecināja viņa pazemīgo autoritāti un atmeta viņu cita vīra dēļ, kurš pār tiem valdītu kā ķēniņš.
Samuēla raksturā mēs varam saskatīt Kristus līdzības atspulgu. Tieši mūsu Pestītāja dzīves skaidrība bija tā, kas izraisīja sātana dusmas. Viņa dzīve bija pasaules gaisma un atklāja cilvēku siržu apslēpto samaitātību. Tas bija Kristus svētums, kas pret Viņu pamodināja to cilvēku mežonīgās kaislības, kuri sevi nepatiesi uzskatīja par dievbijīgiem. [608] Jēzus nenāca ar pasaulīgu bagātību un godu, bet Viņa darītie darbi rādīja, ka Viņam ir lielāka vara nekā kādam cilvēku ieceltam valdniekam. Jūdi gaidīja Mesiju, kas salauzīs apspiedēju jūgu, tomēr nodevās grēkiem, kas šo jūgu uzlika uz viņu kakla. Ja Kristus būtu slēpis viņu grēkus un aplaudējis viņu dievbijībai, tad tie Viņu būtu pieņēmuši par savu ķēniņu, bet tie negribēja ciest Kristus pastāvīgo grēku norāšanu. Viņi nicināja tāda rakstura jaukumu, kur visu noteic labvēlība, skaidrība un svētums, kur netiek atzīts nekāds naids, izņemot naidu pret grēku. Tā tas ir bijis visos laikmetos. Debesu gaisma notiesā visus, kas atsakās tajā staigāt. Saņemdami pārmetumus ar to cilvēku priekšzīmi, kuri ienīst grēku, liekuļi kļūst par sātana aģentiem, gatavi mocīt un vajāt uzticīgos. “Visi, kas grib dievbijīgi dzīvot Kristū Jēzū, arī tiks vajāti.” (2. Tim. 3:12)
Kaut arī jau iepriekš bija pravietota Israēla pārvaldes monarhiskā forma, tomēr tiesības izraudzīties ķēniņu sev paturēja Dievs, un ebreji arī tik tālu cienīja Kunga autoritāti, ka to pilnīgi atstāja Viņa pārziņā. Izvēle krita uz Saulu, Kīša dēlu, no Benjamīna cilts.
Nākamā monarha personiskās īpašības tiešām patika cilvēku sirds lepnumam, kas izraisīja šīs ilgas pēc ķēniņa. “(..) visā Israēlā nebija neviena vīrieša, kas būtu bijis labāka izskata nekā viņš (..).” (1. Sam. 9:2) Cēls, ar cienīgu izturēšanos, dzīves plaukumā, patīkams un stalts, likās, ka viņš dzimis, lai pavēlētu. Tomēr pie šī ārējā skaistuma Saulam trūka augstāko īpašību, kas piešķir patiesu gudrību. Jaunībā Viņš nebija mācījies savaldīt savas impulsīvās tieksmes un iegribas; viņš nekad nebija izjutis dievišķās žēlastības un dievišķā jaukuma atjaunojošo spēku.
Sauls bija kāda varena un bagāta virsnieka dēls, tomēr, saskaņā ar tā laika vienkāršo dzīves veidu, viņš pie tēva pildīja parasta laukstrādnieka pienākumus. Daži lopi no tēva ganāmpulka bija aizklīduši kalnos, un Sauls ar kādu kalpu devās tos meklēt. Trīs dienas tie velti staigāja, nonākdami pie Rāmas, (sk. Pielikumā, 12. piezīmi) Samuēla dzīves vietas, kur kalps ieteica par pazudušajiem dzīvniekiem pajautāt pravietim. “Redzi, manā rokā ir sudraba seķeļa ceturtdaļa, to es gribu dot tam Dieva vīram, lai viņš mums pasaka mūsu ceļu.” [609] Tas saskanēja ar tā laika ieradumu. Ejot pie kāda cilvēka, kas ieņēma augstāku stāvokli vai amatu, kā cieņas apliecinājums tika aiznesta maza dāvana.
Tuvojoties pilsētai, viņi sastapa jaunas meitas, kas bija nākušas smelt ūdeni, un no tām ievāca ziņas par gaišreģi. Meitenes atbildot paskaidroja, ka tūlīt sāksies dievkalpojums, ka pravietis ir jau ieradies, jo “uz kalna” tiks pienests upuris un pēc tam sekos attiecīgs svētku mielasts. Samuēla valdīšanas laikā bija notikušas lielas pārmaiņas. Kad Dievs viņu pirmo reizi aicināja, ļaudis dievkalpojumus svētnīcā nicināja. “(..) tie izturējās ar nievām pret tā Kunga ēdamo upuri” (1. Ķēn 2:17), bet tagad kalpošana Dievam bija ieviesta visā zemē, un tauta par reliģiskiem pasākumiem interesējās. Tā kā saiešanas teltī nekāda kalpošana nenotika, tad upuri pagaidām tika pienesti citās vietās — šim nolūkam izvēlētajās priesteru un levītu pilsētās, kur ļaudis pulcējās, lai saņemtu pamācības. Upuru pienešanai šajās pilsētās parasti izraudzījās augstākās vietas un tās sauca par “kalnu”.
Pie pilsētas vārtiem Sauls sastapa pašu pravieti. Dievs Samuēlam bija atklājis, ka ap šo laiku pie viņa ieradīsies izraudzītais Israēla ķēniņš. Un tagad, kad tie stāvēja viens otram pretim, Kungs Samuēlam sacīja: “Redzi, šis ir tas vīrs, par kuru Es tev sacīju, ka viņam jāvalda pār Manu tautu!”
Uz Saula jautājumu: “Lūdzu pasaki man, kur te ir pareģa nams?” Samuēls atbildēja: “Es pats esmu pareģis!” Apgalvodams, ka pazudušie dzīvnieki ir atrasti, viņš spieda to uzkavēties un piedalīties svētku mielastā, tajā pašā laikā dodot dažus norādījumus par lielo uzdevumu, kas viņu sagaida: “Un kuram tad gan lai piekrīt viss Israēla labums? Vai ne tev un visai tava tēva dzimtai?” Dzirdot pravieša vārdus, klausītāja sirds nodrebēja. Arī to nozīmi viņš kaut cik varēja aptvert, jo prasība pēc ķēniņa bija kļuvusi par lietu, kas ļoti interesēja visu tautu. Tomēr, pieklājīgi novērtējot sevi, Sauls atbildēja: “Vai es nenāku no Benjamīna, no vismazākās Israēla cilts, un no viszemākās ģimenes visu Benjamīna ģimeņu starpā? Kāpēc tad tu man stāsti tādas lietas?”
Samuēls aizveda svešinieku uz sapulcēšanās vietu, kur kopā bija sanākuši pilsētas ievērojamākie vīri. Viņu vidū pēc pravieša norādījuma goda vietu ierādīja Saulam, un mielastā [610] viņam cēla galdā izmeklētāko daļu. Pēc dievkalpojuma Samuēls viesi ņēma līdzi uz savu māju un, uz jumta ar viņu sarunājoties, izklāstīja lielos pamatlikumus, uz kuriem balstījās Israēla pārvaldīšana, tā zināmā mērā cenšoties viņu sagatavot augstajam amatam.
Nākamajā rītā, kad Sauls devās ceļā, pravietis viņu pavadīja. Kad tie bija izgājuši cauri pilsētai, viņš kalpam pavēlēja iet pa priekšu. Viņš lika Saulam apstāties un uzklausīt no Dieva doto vēsti. “Tad Samuēls ņēma eļļas trauciņu un to izlēja uz viņa galvu, un viņš to skūpstīja un sacīja: “Vai tas Kungs nav tevi svaidījis par valdnieku pār savu īpašumu, Israēla tautu?” Kā pierādījumu tam, ka viss ir darīts, pamatojoties uz dievišķo autoritāti, Samuēls viņam jau iepriekš pateica visus notikumus, kas atgadīsies, dodoties uz mājām, un apgalvoja, ka Dieva Gars darīs viņu spējīgu nākotnē ieņemamajam stāvoklim. “Un tā Kunga Gars arī tevi pārņems,” teica pravietis. “Un redzi, kad šīs zīmes notiks un tās kļūs tev zināmas, tad dari pats, ko tava dvēsele atrod par pareizu, jo Dievs ir ar tevi!”
Saulam ejot savu ceļu, viss notika, kā pravietis bija sacījis. Pie Benjamīna robežām viņam paziņoja, ka pazudušie lopi ir atradušies. Tābora līdzenumā tas sastapa trīs vīrus, kuri gāja uz Bēteli pielūgt Dievu. Viens no tiem nesa trīs kazlēnus upurim, otrs trīs maizes klaipus, un trešais vīna trauku upura mielastam. Tie, kā parasts, sveicināja Saulu un deva viņam no trim maizes klaipiem divus. Pie viņa paša pilsētas Gibeas kāds praviešu pulks atgriezās no “kalna”, dziedot slavu Dievam, stīgu mūzikas instrumentu, stabuļu un kokļu pavadībā. Saulam pie tiem pieejot, Kunga Gars nāca arī pār viņu, un viņš tiem pievienojās slavas dziesmās un kopā ar tiem runāja pravietiskus vārdus. Viņš runāja tik droši un gudri un tik dedzīgi piedalījās viņu dievkalpojumā, ka tie, kas viņu bija pazinuši, pārsteigti izsaucās: “Kas ar Kīša dēlu ir noticis? Vai tad arī Sauls pieder pie praviešiem?”
Pievienojoties praviešiem viņu lūgšanās un dziesmās, Svētais Gars Saulā izdarīja lielu pārmaiņu. Dievišķās skaidrības un svētuma gaisma iespīdēja dabīgās sirds tumsā. Viņš sevi redzēja tādu, kāds tas bija Dieva priekšā, un saskatīja svētuma skaistumu. Tagad viņš izjuta aicinājumu [611] sākt cīņu pret grēku un sātanu un saprata, ka spēks šai cīņā viņam visā pilnībā jāsaņem no Dieva. Viņa izpratnei atvērās pestīšanas plāns, kas iepriekš tam likās tumšs un neskaidrs. Kungs to apveltīja ar drosmi un gudrību viņa augstajam stāvoklim. Viņš tam parādīja žēlastības un spēka Avotu un apgaismoja saprašanu attiecībā uz dievišķajām prasībām un viņa paša pienākumu.
Tautai nebija ziņots, ka Sauls ir svaidīts par ķēniņu. Dieva izvēlei visu priekšā vajadzēja atklāties ar lozēšanu. Šim nolūkam Samuēls ļaudis sapulcināja Micpā. Tika izlūgta dievišķa vadība, un tad sekoja svinīga lozēšanas ceremonija. Sanākušie ļaužu pulki klusēdami gaidīja iznākumu. Pakāpeniski tika iezīmēta cilts, saime, nams, un tad kā izraudzīta persona tika norādīts Sauls, Kīša dēls. Bet pats Sauls nebija sanākušo ļaužu vidū. To nomāca lielā atbildība, kas gatavojās gulties uz viņa pleciem, un viņš slepeni bija aizgājis. Kad viņu atveda pie ļaudīm, tie apmierināti un ar lepnumu vēroja viņa cēlo stāvu un ķēnišķīgo izturēšanos, jo “viņš bija veselu galvu lielāks nekā citi ļaudis”. Pat Samuēls, sanākušos ar viņu iepazīstinādams, izsaucās: “Vai jūs redzat, kādu tas Kungs ir izredzējis? Tiešām, nav neviena cita visā tautā, kas būtu tāds kā viņš!” Un tad no visa lielā pūļa atskanēja ilgs un skaļš prieka sauciens: “Lai dzīvo ķēniņš!”
Tad Samuēls paskaidroja ļaudīm ķēniņa valsts kārtību, uzsvērdams pamatlikumus, uz kuriem dibinās monarhiskā pārvaldes sistēma un, no kuriem vadoties, tā jāpārrauga. Ķēniņš nedrīkstēja būt absolūts pārvaldnieks, jo varas ziņā tam bija jāpakļaujas Visaugstākā gribai. Šos noteikumus ierakstīja grāmatā, kurā tika formulēta arī valdnieka vara un ķēniņa un ļaužu tiesības. Lai gan tauta neņēma vērā Samuēla brīdinājumus, uzticīgais pravietis, būdams spiests pakļauties tās prasībām, tomēr centās, cik tālu vien iespējams, aizsargāt ļaužu brīvību un tiesības.
Kaut arī ļaudis vispārīgi bija gatavi atzīt Saulu par savu ķēniņu, tomēr liela daļa nostājās tam pretī. Fakts, ka ķēniņš izvēlēts no Benjamīna cilts, kas bija vismazākā Israēlā, neņemot vērā daudz lielākās un spēcīgākās Jūdas un Ēfraīma ciltis, tiem šķita nevērība, kuru viņi nevarēja paciest. Tie atteicās izteikt Saulam uzticību un pienest ierastās dāvanas. Tieši tie, kas visdedzīgāk bija pieprasījuši sev ķēniņu, tagad atteicās ar pateicību pieņemt Dieva norādīto vīru. [612] Katrai partijai bija savs izredzētais, kuru tie vēlējās redzēt uz troņa, un daži no vadoņiem paši sev kāroja šo godu. Daudzās sirdīs iedegās skaudība un greizsirdība. Centieni apmierināt lepnumu un godkāri noveda pie vilšanās un nevienprātības.
