Tāda rīcība Kungam nepatīk, un Viņš to ir paziņojis visnoteiktākā veidā. Šī nepacietīgā steigšanās noraut nākotnes plīvuru atklāj ticības trūkumu Dievam un atver sirdi lielā viltnieka iečukstējumiem. Sātans pamudina cilvēkus prasīt padomu zīlniekiem, un, atklādams apslēptās pagātnes lietas, viņš rada uzticību savai varai paziņot arī nākotni. Ar gadu simteņos iegūtu pieredzi viņš procesiem un norisēm spēj izsekot no to cēloņa līdz gala rezultātam un bieži ar zināmu precizitāti jau iepriekš paredzēt nākotnes notikumus cilvēka dzīvē. Tā viņš pieviļ nabaga nomaldinātās dvēseles, pakļaujot tās savai varai un liekot tām darīt viņa prātu.
Dievs mūs ir brīdinājis: “Bet kad jums sacīs: “Jums jāprasa zīlniekiem un pareģiem, kas muld un čukst,” tad atsakiet: “Vai tad tautai nav jāgriežas pie sava Dieva? Jeb vai tai ar jautājumiem par dzīvajiem jāgriežas pie mirušiem? Nē, bet stingri jāturas pie bauslības, pie norādījumiem un liecībām, pie atklāsmes! Tiešām, kas tā teiks, būs tie, kam neatausīs vairs rīta gaisma!”” (Jes. 8:19,20) Vai gan tiem, kuriem ir gudrībā un spēkā neierobežots, svēts Dievs, jāiet pie burvjiem, kuru zināšanas nāk no sadraudzības ar mūsu Kunga ienaidnieku? [688] Dievs pats ir savu ļaužu gaisma; Viņš tiem liek ticībā pacelt savas acis uz to godību, kas vēl ir aizplīvurota cilvēka skatam. Tad Taisnības Saules spožie stari iespīdēs viņu sirdī; tie saņems gaismu no Dieva troņa un nevēlēsies novērsties no šī gaismas Avota, lai uzmeklētu sātana vēstnešus.
Ļaunā gara vēsts Saulam, kaut arī tā norādīja uz viņa grēkiem un paredzēja atmaksu, nebija domāta viņa labošanai, bet lai novestu izmisumā un bojāejā. Biežāk gan kārdinātāja mērķu sasniegšanai un cilvēku ievilināšanai iznīcībā noder glaimi. Seno laiku mācība par dēmoniem — dieviem atbalstīja visļaunākā veida netikumību. Tika atcelti dievišķie priekšraksti, kas nosodīja grēku un paaugstināja taisnību. Patiesībai pievērsa mazu uzmanību, un nešķīsta rīcība bija ne tikai atļauta, bet pat pieprasīta. Spiritisms apliecina, ka nav nekādas nāves, nav grēka, nav tiesas, nav atmaksas; cilvēki esot nekrituši pusdievi, bet augstākais likums ir vēlēšanās un iekāre, un cilvēks esot atbildīgs vienīgi sev. Barjeras, kuras Dievs iekārtojis patiesības, šķīstības un godbijības aizsardzībai, tiek nojauktas, un daudzi pamudināti grēkot. Vai šāda mācība neliek domāt, ka tās sākuma avots ir tas pats, kas dēmonu pielūgšanai?
Pievēršot uzmanību kānaāniešu riebīgajām negantībām, Kungs Israēlam rādīja, kādas ir sekas sakaru uzturēšanai ar ļauniem gariem. Tiem trūka dabisko mīlestības jūtu, viņi pielūdza elkus, pārkāpa laulību, slepkavoja un bija pretīgi gan savās samaitātajās domās, gan atbaidošajā rīcībā. Cilvēks nepazīst pats savu sirdi, jo “sirds ir ļaunprātīgi lokana pret visu, tā ir viltīga”. (Jer. 17:9) Bet Dievs izprot morāli samaitātās dabas tieksmes. Tad, tāpat kā tagad, sātans ļoti centās radīt labvēlīgus apstākļus nepaklausībai un dumpim, lai Israēla ļaudis kļūtu Dievam tikpat pretīgi kā kānaānieši. Dvēseles ienaidnieks pastāvīgi ir gatavs atvērt kanālus neierobežotai ļaunuma plūsmai mūsos, jo viņš vēlas cilvēku bojāeju, lai Dievs mūs atmestu.
Sātans bija apņēmies Kānaānu paturēt savā varā, bet kad tur apmetās Israēla bērni un par zemes likumu kļuva Dieva bauslība, viņš Israēlu sāka briesmīgi ienīst un kala plānus tautas bojāejai. Ļauno garu darbības rezultātā zeme atkal sāka pielūgt svešus dievus, un savu pārkāpumu dēļ izredzētā tauta [689] beidzot no Apsolītās zemes tika izdzīta un izkaisīta. Šos vēsturiskos notikumus sātans cenšas atkārtot arī mūsu dienās. Dievs savus ļaudis vada ārā no pasaules samaitājošajām negantībām, lai tie ievērotu Viņa likumus, un tāpēc “mūsu brāļu apsūdzētāja” dusmām vairs nav robežu. “Velns nonācis pie jums lielās dusmās, zinādams, ka tam maz laika atlicis.” (Atkl. 12:10,12) Tieši mūsu priekšā ir nevis simboliskā, bet patiesā Apsolītā zeme, bet sātans ir apņēmies Dieva tautu iznīcināt un atņemt tai paredzēto mantojumu. Brīdinošais paskubinājums: “Esiet nomodā un lūdziet, ka neiekrītat kārdināšanā,” nekad nav bijis nepieciešamāks kā tagad.
Kunga vārdi, sacīti senajam Israēlam, ir teikti Viņa ļaudīm arī šajā laikā: “Negriezieties pie pareģiem, netaujājiet zīlniekus; nemeklējiet tos, ka jūs ar tiem nesagānāties.” “Jo visi, kas dara šīs lietas, piekopj negantību tā Kunga acīs (..).” (3. Moz. 19:31; 5. Moz.18:12)
