Dāvidu sagaidīja vairāk par astoņiem tūkstošiem Ārona un levītu pēcnācēju. Ļaužu ieskati mainījās izšķiroši un to skaidri varēja redzēt. Šis apvērsums noritēja mierīgi un cienīgi, atbilstoši lielajam notikumam. Ap pusmiljons cilvēku, agrākie Saula pavalstnieki, saplūda Hebronā un tās tuvākajā apkārtnē. Pakalnos un ielejās viļņoja cilvēku drūzma. Tika noteikta kronēšanas stunda, un vīrs, kuru izdzina no Saula [702] galma, kas savas dzīvības dēļ bija bēdzis kalnos un meklējis patvērumu zemes alās, gatavojās pieņemt augstāko godu, kādu vien cilvēki var piešķirt savam laikabiedram. Priesteri un vecākie savos svētajos amata tērpos, virsnieki un kareivji ar mirdzošiem šķēpiem un bruņu cepurēm un svešinieki no tālienes, — visi vēlējās redzēt izraudzītā ķēniņa kronēšanas svinības. Dāvidu greznoja ķēnišķīgs tērps. Augstais priesteris svaidīja viņa pieri ar svēto eļļu, jo Samuēla svaidīšana bija tikai norādījums uz to, kam vajadzēja notikt pie ķēniņa iecelšanas amatā. Bija pienācis laiks, un Dāvids ar svinīgu ceremoniju tika iesvētīts amatā kā Dieva iecelts pārvaldnieks. Viņa rokās tika ielikts scepteris, un pēc taisnīgas valdīšanas derības uzrakstīšanas ļaudis izteica savus padevības apliecinājumus. Uz viņa galvas uzlika diadēmu, un ar to kronēšanas ceremonija beidzās. Israēlā tagad valdīja dievišķi nozīmēts ķēniņš. Viņš, kurš pacietīgi bija gaidījis uz Kungu, piedzīvoja Dieva apsolījuma piepildīšanos. “Un Dāvids, jo ilgāk dzīvoja, jo varenāks kļuva, un tas Kungs, Dievs Cebaots, bija ar viņu.” (2. Sam. 5:10)
