Jēkabs par Rahēli kalpoja septiņus gadus, un tie “izlikās viņam kā dažas dienas, tik mīļa tā viņam bija”. (1. Moz. 29:20) Savtīgais un mantkārīgais Lābans, gribēdams paturēt tik vērtīgo palīgu, ķērās pie briesmīgas krāpšanas un Rahēles vietā viņam pieveda Leu. Tā kā Lea piedalījās šajā krāpšanā, Jēkabs saprata, ka viņš to nespēs mīlēt. Uz viņa sašutuma pilno pārmetumu Lābans atbildēja ar priekšlikumu, lai tas kalpo vēl septiņus gadus par Rahēli, bet tēvs piekodināja, lai arī Lea netiktu atmesta, jo ar to būtu apkaunota visa ģimene. Tā Jēkabs nokļuva sevišķi smagā un mokošā stāvoklī, līdz beidzot nolēma paturēt Leu un precēt arī Rahēli. Tomēr Rahēle vienmēr bija vairāk mīlēta un tas izsauca skaudību un greizsirdību, viņa dzīvi pastāvīgi sarūgtināja sievu — māsu savstarpējā sacensība.
[190] Mezopotāmijā Jēkabs palika divdesmit gadus, kalpodams Lābanam, kurš, ignorējot radniecības saites, visus labumus no viņu savienības vienmēr tiecās nodrošināt tikai sev. Četrpadsmit smaga darba gadus viņš prasīja par savām meitām, un arī pārējā laikā Jēkaba alga tika desmitreiz pārgrozīta. Tomēr Jēkabs kalpoja uzticīgi un čakli. Vārdi, ar kuriem tas vērsās pie Lābana viņu pēdējā sarunā, liecina par nenogurstošu modrību, ar kādu tas sargājis sava tik daudz prasošā kunga intereses: “Divdesmit gadus es esmu bijis pie tevis; tavas avis un tavas kazas nav izmetušās, un tavu sīklopu aunus un āžus es neesmu apēdis. Saplosīto es neesmu tev atnesis atpakaļ, es esmu samaksājis, jo no manas rokas tu to atprasīji, vai nu dienā tas bija zudis, vai naktī. Es esmu tā dzīvojis, ka karstums mani saēda dienā, bet aukstums naktī, un miegs bēga no manām acīm.” (1. Moz. 31:38-40)
Par ganāmpulku vajadzēja gādāt dienā un naktī. To apdraudēja laupītāji un arī plēsīgi zvēri, kuru bija visai daudz un kas, pārdroši uzbrūkot, nodarīja lielu postu neapsargātiem avju pulkiem. Lābana plašo ganāmpulku uzraudzīšanai Jēkabam bija vairāki palīgi, bet visu atbildību prasīja tikai no viņa. Ievērojamu laika periodu gadā viņam pašam vajadzēja pavadīt ganībās, lai sausajā laikā lopi neietu bojā no slāpēm un aukstajos mēnešos neciestu no lielajām nakts salnām. Jēkabs bija virsgans, bet kalpi strādāja kā gana palīgi. Ja kāda avs gāja bojā, vadošajam ganam nācās ciest šo zaudējumu, tāpēc viņš savukārt prasīja stingru atbildību no uzraudzībā iesaistītajiem kalpiem, ja pārbaudes laikā ganāmpulks neatradās labā stāvoklī.
Ar rūpēm un čaklu darbu saistīto gana dzīvi un tā maigo līdzjūtību pret bezpalīdzīgajiem, viņam uzticētajiem radījumiem inspirētie rakstnieki izlietojuši dažu visskaistāko Evaņģēlija patiesību attēlošanai. Attiecībā pret savu tautu Kristus tiek salīdzināts ar ganu. Viņš redzēja, ka pēc grēkā krišanas Viņa avis bija pakļautas pazušanai tumšajos grēka ceļos. Lai glābtu maldošos, Jēzus atstāja godu un slavu, kas Tam bija Tēva namā. Viņš teica: “Nomaldījušās Es uzmeklēšu, noklīdušās Es salasīšu un atgādāšu atpakaļ, ievainotās pārsiešu un slimās dziedināšu (..). Tad Es nākšu savām avīm palīgā, lai tās nekļūst jums par laupījumu (..). Meža zvēri tās neaprīs (..).” (Ec. 34:16,22,28) Viņa balss tās aicina patverties laidaros, “kas dos pavēni no saules karstuma dienā un pajumti negaisā un lietū.” (Jes. 4:6) Par ganāmpulku Viņš rūpējas bez apstājas. Viņš stiprina vājos, atbrīvo cietējus, sapulcina jērus savās rokās un nes tos savā klēpī. Un avis Viņu mīl. Svešam tās neseko, bet bēg, jo tās “nepazīst svešinieka balsi”. (Jāņa 10:5)
Kristus saka: “(..) Labais Gans atdod savu dzīvību par savām avīm. Derētais gans, kas nav īstais, kam avis nepieder, redzēdams vilku nākam, atstāj avis un bēg, — un vilks tās nolaupa un izklīdina, jo viņš ir derēts gans un avis viņam nerūp. Es esmu Labais Gans; Es pazīstu savas avis, un manas avis Mani pazīst.” (Jāņa 10:11-14)
Kristus kā vadošais gans visu ganāmpulku ir uzticējis saviem kalpiem, pavēlot par to interesēties tāpat, kā Viņš to ir darījis, un liekot izjust, ka uz tiem gulstas svēta atbildība par dotā uzdevuma izpildi. Viņš tiem svinīgi pavēlējis būt uzticīgiem, ganīt ganāmpulku, stiprināt vājo, uzmundrināt piekusušo un pasargāt avis no plēsīgiem vilkiem.
Lai glābtu savas avis, Kristus atdeva dzīvību, un uz šo mīlestības priekšzīmi Viņš tagad norāda ganiem palīgiem. “Bet derētais gans”, kam avis nepieder, neinteresējas par ganāmpulku. Tas strādā tikai peļņas dēļ un rūpējas tikai par sevi. Tas domā tikai par pienākumu un nebēdā par uzticēto īpašumu, draudu vai briesmu gadījumā bēg un atstāj ganāmpulku.
Apustulis Pēteris visus ganus palīgus aicina: “Ganiet Dieva ganāmo pulku, kas ir jūsu vadībā, ne piespiesti, bet labprātīgi, ne negodīgas peļņas dēļ, bet no sirds; ne kā tādi, kas grib valdīt pār viņiem piešķirto daļu, bet būdami par priekšzīmi ganāmam pulkam.” (1. Pēt. 5:2,3) Pāvils saka: “Tāpēc sargiet paši sevi un visu ganāmo pulku, kurā Svētais Gars jūs iecēlis par sargiem ganīt Dieva draudzi, ko viņš pats ar savām asinīm ieguvis par īpašumu. Es zinu, ka pēc Manas aiziešanas pie jums iebruks plēsīgi vilki, kas nesaudzēs ganāmo pulku.” (Ap. d. 20:28,29)
Apustulis norāj ikvienu, kas uzticīga gana nastas un rūpes uzlūko kā nepatīkamu pienākumu. “Ne piespiesti, bet labprātīgi, ne negodīgas peļņas dēļ, bet no sirds.” Visus šādus neuzticamus palīgus Vadošais Gans labprāt atlaistu. Kristus draudze ir atpirkta ar Viņa asinīm, un katram ganam jāapzinās, ka tā gādībai nodotās avis ir atgūtas ar bezgalīgi dārgu upuri. Katra no tām viņam jāuzlūko kā dārga manta un nemitīgi jācenšas uzturēt veselīgā stāvoklī. Gans, kurā mīt Kristus Gars, rīkosies pēc Viņa pašaizliedzīgā piemēra un pastāvīgi rūpēsies par tam uzticētā īpašuma labklājību, un viņa ganāmpulks zels un vairosies.
No visiem tiks prasīts stingrs norēķins par katru kalpošanas darbu. Ikvienam ganam Meistars vaicās: “Kur ir tas ganāmais pulks, kas tev bija uzticēts, tavas godības avis?” (Jer. 13:20) Kas būs uzticīgi, tie saņems bagātu algu, jo, kad Augstais Gans parādīsies”, tie iegūs “nevīstošu godības vainagu.” (1. Pēt. 5:4)
Noguris, kalpodams Lābanam, un apņēmies atgriezties Kānaānā, Jēkabs savam sievastēvam teica: “Atlaid mani! Es gribu iet uz dzimteni, uz savu zemi. Dod man manas sievas un manus bērnus, jo es tev par viņām esmu kalpojis, un es gribu doties ceļā; tu jau pats zini manu algu, par kādu es tev esmu bijis par kalpu.” Bet Lābans spieda viņu palikt, paskaidrodams: “(..) no zīmēm esmu nopratis, ka Kungs mani ir svētījis tevis dēļ.” Viņš labi apzinājās, ka znota pārvaldībā īpašumi bija tikai vairojušies.
Tad Jēkabs sacīja: “(..) maz tev bija, pirms es atnācu, bet tas pieauga vairumā.” Laika gaitā Lābans sāka apskaust Jēkaba lielo veiksmi un labklājību, jo Jēkabs “pieauga varā, un tam bija daudz sīklopu, kalpoņu, kalpu, kamieļu un ēzeļu”. (1. Moz. 30:25-27,30,43) Lābana dēli piedalījās tēva skaudībā, un viņu ļaunās valodas nonāca Jēkaba ausīs: “Jēkabs ir piesavinājies it visu, kas mūsu tēvam bija. No tā, kas mūsu tēvam pieder, viņš ir sev sagādājis visu šo bagātību.” [193] “Un Jēkabs vēroja no Lābana sejas, ka tas nebija pret viņu tāds, kā vakar un aizvakar.” (1. Moz. 31:1,2)
Jēkabs jau sen būtu atstājis blēdīgo radinieku, ja vien nebaidītos sastapties ar Ēzavu. Bet tagad viņš saprata, ka briesmas draud arī no Lābana dēliem, kas viņa īpašumu uzskatīja par savu un varēja to paņemt ar varu. Viņš jutās ļoti apmulsis un nobēdājies, jo nezināja, uz kuru pusi griezties. Bet, atceroties žēlastības pilno apsolījumu Bētelē, tas savu lietu nodeva Dieva rokās un meklēja padomu pie Kunga. Lūgšana tika atbildēta kādā sapnī: “Atgriezies atpakaļ pie savas cilts ļaudīm, tad Es būšu ar tevi.” (1. Moz. 31:3)
Kādā Lābana prombūtnes gadījumā radās laba izdevība aizceļošanai. Ātri tika savākti un aizsūtīti ganāmpulki, un Jēkabs ar sievām, bērniem un kalpiem pārgāja pāri Eifratai, dodamies uz Gileādu, kas atradās pie Kānaānas robežām. Pēc trim dienām Lābans uzzināja par viņu bēgšanu un, tiem sekojot, panāca septītajā ceļojuma dienā. Viņš dega dusmās un bija nolēmis bēgļus piespiest atgriezties, un nemaz nešaubījās, ka to arī izdarīs, jo viņa ļaužu pulks bija daudz stiprāks. Bēgļi tiešām atradās lielās briesmās.
Ja viņš savus ļaunos nodomus tomēr neīstenoja dzīvē, tad par to jāpateicas vienīgi Dievam, kurš iejaucās, lai pasargātu savu kalpu. “Mana roka gan ir pietiekami stipra, lai tev ļaunu darītu, bet tavu tēvu Dievs vakar runāja uz mani, sacīdams: Sargies ar Jēkabu runāt citu kā vienīgi labu.” (1. Moz. 31:29) Tādēļ tagad viņš neuzdrošinājās to spiest atgriezties, pat ar glaimiem nē.
Lābans bija piesavinājies meitu pūra daļu un pret Jēkabu vienmēr izturējies viltīgi un cietsirdīgi, bet ar viņam raksturīgo izlikšanos tas tagad pārmeta vienīgi slepeno aiziešanu, ka viņam kā tēvam, lūk, nav bijusi izdevība šķiroties sarīkot mielastu un atvadīties no meitām un viņu bērniem.
Atbildot Jēkabs tam pārmeta savtību un mantkārību, pretstatā uzsverot savu uzticību un godīgumu. “Ja mana tēva Ābrahāma Dievs un tas, ko Īzāks bīstas, nebūtu bijis ar mani, tad tagad tu tukšām rokām būtu mani atlaidis. Bet Dievs ir redzējis manas bēdas un manu roku darbu un šonakt lietu izšķīris.” (1. Moz. 31:42)
Lābans šo pārmetumu nevarēja atspēkot un ierosināja noslēgt draudzības līgumu. Jēkabs tam piekrita un par vienošanās zīmi viņi uzcēla akmeņu kopu. [194] Lābans šo kopu nosauca: Micpa — “liecības kopa”, sacīdams: “Tas Kungs lai ir sargs pār mani un pār tevi, ja mēs neredzamies.”
Un Lābans runāja tālāk uz Jēkabu: “Redzi šo kaudzi un šo piemiņas akmeni, ko esmu uzcēlis starp mani un tevi. Liecinieces ir šī kaudze un šī zeme, ka es neiešu pāri pie tevis un tu nenāksi pāri pie manis, lai darītu ļaunu. Ābrahāma Dievs un Nahora Dievs lai ir soģis starp mums, mūsu tēvu Dievs!” Un Jēkabs to apzvērēja pie Tā, ko Īzāks, viņa tēvs, bijās.” (1. Moz. 31:48-53)
Lai apstiprinātu šo līgumu, abas puses rīkoja mielastu. Nakti pavadīja draudzīgi un rīta krēslā Lābans un viņa pulks aizgāja. Ar šo šķiršanos arī pārtrūka visas saites starp Ābrahāma bērniem un Mezopotāmijas iedzīvotājiem.
