Amalekiešiem netrūka zināšanu par Dieva raksturu un visvarenību, bet tā vietā, lai Kungu bītos, tie bija apņēmušies pretoties Viņa varai. Mozus darītos brīnumus amalekieši izsmēja un zobojās par apkārtējo tautu izbailēm. Tie bija zvērējuši pie saviem dieviem, ka ebrejus iznīcinās tik pilnīgi, ka neviens no tiem neizglābsies, un lielījās, ka Israēla Dievam nebūs spēka tiem pretoties. Israēlieši tiem nedarīja neko ļaunu un arī tos neapdraudēja. Uzbrukumam nebija nekāda iemesla. Nicinādami Dievu, tie gribēja iznīcināt Viņa ļaudis. Amalekieši jau sen bija grimuši grēkos, un viņu pārkāpumi brēca uz Dievu, lai tos sodītu, tomēr Viņa žēlastība vēl arvien aicināja atgriezties, bet, kad amalekiešu vīri uzbruka nogurušajiem, neaizsargātajiem Israēla pulkiem, tie paši apzīmogoja savas tautas likteni. Dievs rūpējas par saviem visvājākajiem bērniem. Neviens nežēlības vai apspiešanas darbs pret tiem Debesīs nepaliek neievērots. Pār visiem, kas Kungu mīl un bīstas, kā vairogs ir izstiepta Viņa roka. Lai cilvēki sargās sist pa šo roku, jo tā tur taisnības zobenu.
Netālu no vietas, kur tagad apmetās israēlieši, atradās Mozus sievastēva dzīvesvieta. Jetrus bija dzirdējis par ebreju atbrīvošanu un tagad devās ceļā, lai tos apmeklētu un aizvestu Mozum sievu un viņa divus dēlus. Sūtņi lielajam vadonim ziņoja par viņu tuvošanos, un tas priecīgi devās pretī un pēc pirmās apsveicināšanās tos ieveda savā teltī. Ejot pretī briesmām, kas saistījās ar Israēla izvešanu no Ēģiptes, viņš savu ģimeni bija aizsūtījis atpakaļ, bet tagad atkal varēja baudīt atvieglojumu un prieku viņu sabiedrībā. Viņš stāstīja Jetrum par Dieva brīnišķo rīcību ar Israēlu, un, pieminot šos Dieva žēlastības darbus, sentēvs priecājās un slavēja Kungu kopā ar Mozu un Israēla cilšu vadītājiem, pienesot daudz upurus un sarīkojot svētku mielastu.
Uzturoties nometnē, Jetrus drīz vien ievēroja, cik smaga bija Mozus pienākumu nasta. Saglabāt kārtību un disciplīnu šajā lielajā visai neapzinīgo un neizglītoto ļaužu pūlī, tas tiešām bija milzīgs uzdevums. Mozus bija viņu atzītais vadonis un tiesnesis, un pie viņa nāca ne tikai attiecībā uz tautas galvenajām vajadzībām un pienākumiem, bet arī visos strīdu gadījumos. [301] Viņš pats tā bija iekārtojis, jo tas deva iespēju ļaudis pamācīt, tāpēc Mozus paskaidroja: “Es tiem daru zināmus Dieva likumus un Viņa bauslību.” Bet Jetrus pret to iebilda un teica: “Tā nav labi, kā tu to dari! Tu pagursi un arī tavi ļaudis, kas ir pie tevis, jo tas ir pārāk grūts pienākums, tu nevari to izpildīt viens pats.” Tādēļ viņš ieteica Mozum izraudzīt piemērotus vīrus kā virsniekus pār tūkstošiem, citus kā virsniekus pār simtiem un citus pār desmitiem. Tiem jābūt ļaudīm, “kas bīstas Dievu, (..) kas nav uzpērkami (..).” (2. Moz. 18:13-26) Tiem vajadzēja iztiesāt visas mazāk svarīgās lietas, kamēr lielākās un smagākās vēl arvien tiktu nestas pie Mozus, kam, pēc Jetrus vārdiem, jāstāv “par ļaudīm Dieva priekšā un jānes šīs lietas pie Viņa”. “Māci tiem likumus un noteikumus un dari tiem zināmu to ceļu, kas tiem jāiet, un tos darbus, kādi tiem jādara.” Šis padoms tika pieņemts, un tas ne vien atviegloja Mozus pūles, bet palīdzēja ieviest arī daudz lielāku kārtību tautā.
Kungs Mozu bija ļoti pagodinājis un ar viņa roku darījis daudz brīnumus, bet fakts, ka viņš bija izredzēts mācīt citus, vēl nenozīmēja, ka pašam vairs nebūtu vajadzīgas nekādas pamācības. Un Dieva izredzētais Israēla vadonis labprāt uzklausīja dievbijīgā Midianas priestera priekšlikumus un pieņēma viņa plānu kā gudru priekšlikumu.
No Refidimas ļaudis devās tālāk, sekodami padebeša stabam. Ceļš veda pa izkaltušiem līdzenumiem, pāri stāvām nogāzēm un cauri klinšu aizām. Bieži vien, šķērsojot smilšainos plašumus, viņu priekšā kā milzīgi nocietinājumi iznira masīvas kalnu grēdas, kas šķietami aizsprostoja ceļu un tālāk virzīšanās likās neiespējama. Bet, pieejot tuvāk, šur un tur kalnu sienā pavērās spraugas, un aiz tās bija atkal plaši līdzenumi. Tā arī tagad viņi tika vesti pa vienu šādu dziļu kalnu aizu. Tā bija varena un lieliska ainava. Starp masīvajām klintīm, kas abās pusēs pacēlās simtiem pēdu augstumā, cik tālu vien acis spēja saskatīt, kā milzīga straume plūda Israēla pulki ar savām avīm un liellopu bariem. Un tad viņu priekšā svinīgā majestātiskumā savu galvu pacēla Sinaja kalns. Padebeša stabs apstājās uz tā virsotnes, un ļaudis izplēta teltis kalna pakājei pieguļošajā līdzenumā. Šeit tiem iznāca uzturēties gandrīz veselu gadu. Naktī uguns stabs viņus mierināja ar savu dievišķo apsardzību un, kad tie gulēja, pāri visai nometnei lēnām [302] krita Debesu maize.
Rīta blāzma zeltoja kalnu tumšās kontūras, un spožie saules stari, izlejoties dziļajās aizās, nogurušajiem ceļiniekiem šķita kā žēlastības vēstneši no Dieva troņa. Uz visām pusēm pacēlās kalnu robotās virsotnes, kas savā vientuļajā krāšņumā liecināja par mūžīgu izturību un varenību. Šeit cilvēka prātu pārņēma svinīga godbijība. Ikvienam nācās izjust, cik niecīgs un vājš viņš ir Tā klātbūtnē, kas “kalnus nosver ar svaru un pakalnus svaru kausā”. (Jes. 40:12) Te Israēlam bija jāsaņem visbrīnišķīgākā atklāsme, kādu Dievs jebkad devis cilvēkiem. Kungs sapulcināja savus ļaudis, lai viņu prātā iedvestu savu prasību svētumu, pats personīgi paziņodams svēto bauslību. Ļaudīm bija nepieciešama liela un izšķiroša pārmaiņa, jo uz viņu ieradumiem un raksturu degradējošu iespaidu bija atstājis verdzības pazemojums un ilgā saskare ar elku pielūgšanu. Dievs darbojās, lai viņus paceltu uz augstākas tikumiskās pakāpes, sniedzot tiem atziņu par sevi.
