Kad ticīgie sapulcējas, lai piedalītos šajā ceremonijā, ierodas arī cilvēku acīm neredzami sūtņi. Ļaužu pulkā var būt arī kāds Jūda, un tādā gadījumā tur ir tumsības lielkunga sūtņi, jo tie pavada visus, kas nepakļaujas Svētajam Garam. Sapulcē ir arī Debesu eņģeļi. Šie neredzamie apmeklētāji ierodas katrā sanāksmē. Starp klātesošajiem var būt cilvēki, kas sirdī nav patiesības un svētuma kalpi, taču tie vēlas piedalīties Piemiņas mielastā. Tādiem to nevajadzētu liegt. Var ierasties arī liecinieki, kas bija klāt, kad Jēzus mazgāja mācekļu un Jūdas kājas, jo šo skatu vēroja ne tikai cilvēku acis.
Kristus pats vienmēr ir klāt ar Svēto Garu, lai apzīmogotu savu sakramentu. Viņš ir tur, lai pārliecinātu un mīkstinātu sirdi. Neviens skatiens, neviena nožēlas pilna doma Viņam nepaliek nepamanīta. Viņš gaida nožēlojošo un no sirds sagrauzto. Viss ir sagatavots šīs dvēseles uzņemšanai. Tas, kurš mazgāja kājas Jūdam, no grēka traipiem ilgojas attīrīt katru sirdi.
Nevienam nevajadzētu atteikties no Piemiņas mielasta tāpēc, ka tur klāt varētu būt kāds necienīgais. Katrs māceklis tiek atklāti aicināts piedalīties, ar to apliecinot, ka pieņem Kristu kā savu personīgo Pestītāju. Tieši šajos Viņa ieceltajos svētbrīžos Kungs satiekas ar saviem ļaudīm un stiprina tos ar savu klātbūtni. Arī pie rituāla izpildīšanas var kalpot necienīgas sirdis un rokas, tomēr tur ir pats Kristus, lai kalpotu saviem bērniem. Visi, kas piedalās, uzticoties Viņam, tiks bagāti svētīti, bet tie, kas šo Dieva doto priekšrocību brīžus pamet novārtā, piedzīvos zaudējumu. Tiem piemērojami vārdi: "Ne visi jūs esat tīri."
Baudīdams maizi un vīnu kopā ar mācekļiem, Kristus tiem svinīgi apsolīja būt par Pestītāju. Viņš tiem deva jaunu derību, caur kuru visi, kas Viņu pieņem, kļūst par Dieva bērniem un mantiniekiem kopā ar Kristu. Līdz ar šo derību tiem pieder visas svētības, ko Debesis var dāvināt šajā un nākamajā dzīvē. Šo derības aktu vajadzēja apstiprināt ar Kristus asinīm. Sakramenta pasniegšanai vienmēr bija jāatgādina bezgalīgais Upuris, kas pienests par ikvienu no tiem atsevišķi kā par daļiņu no kritušās cilvēces lielās ģimenes.
Tomēr Vakarēdiena dievkalpojumam nav jābūt skumjam brīdim. Tāds nav šī notikuma mērķis. Kad Kunga mācekļi pulcējas ap galdu, tiem vairs nav jāpiemin un jāapraud savi trūkumi. Tiem nav jākavējas atmiņās pie saviem pagātnes reliģiskajiem piedzīvojumiem, neskatoties uz to, vai tie ir bijuši iedrošinoši vai nomācoši. Tiem nav jāatceras nesaskaņas ar brāļiem. Visu to sevī ietvēra sagatavošanās rituāls. Sevis pārbaudīšana, grēku izsūdzēšana, domstarpību izlīdzināšana - tas viss jau ir noticis. Tagad tie nāk, lai savienotos ar Kristu. Tiem vairs nav jāstāv krusta ēnā, bet tā glābjošajā gaismā. Tiem jāatver dvēsele Taisnības Saules spožajiem stariem. Ar sirdīm, kas šķīstītas Kristus visdārgākajās asinīs, pilnīgi apzinoties Viņa tiešo, kaut arī neredzamo klātbūtni, tiem jāuzklausa vārdi: "Mieru Es jums atstāju, savu mieru Es jums dodu; ne kā pasaule dod, Es jums dodu." (Jāņa 14:27)
Mūsu Kungs saka: "Kad esi pārliecināts par savu grēku, atceries, ka Es miru par tevi. Kad tavi pienākumi izskatās grūti un nomācoši un nastas par smagām, lai tās panestu, piemini, ka Es tevis dēļ nesu krustu, par kaunu nebēdādams. Kad tava sirds izbīstas no grūtā pārbaudījuma, atceries, ka tavs Pestītājs ir dzīvs, lai par tevi aizlūgtu."
Vakarēdiena dievkalpojums atgādināja arī Kristus otro nākšanu. Tā nolūks - uzturēt šo cerību dzīvu mācekļu dvēselēs. Kad vien tie sapulcējās, lai pieminētu Kunga nāvi, no jauna tika stāstīts, kā "Viņš ņēma kausu, pateicās un deva to tiem, un sacīja: Dzeriet visi no tā. Jo tās ir Manas jaunās derības asinis, kas par daudziem tiek izlietas grēku piedošanai. Bet Es jums saku: Es no šī laika vairs nedzeršu no šiem vīna koka augļiem līdz tai dienai, kad Es to ar jums no jauna dzeršu sava Tēva valstībā." Vajāšanās tie atrada iepriecu cerībā uz Kunga atnākšanu. Neizsakāmi dārga tiem bija doma: "Cikkārt jūs no šīs maizes ēdat un no šī kausa dzerat, pasludiniet tā Kunga nāvi, iekams Viņš nāk." (1. Kor. 11:26)
To mēs nekad nedrīkstam aizmirst. Jēzus mīlestība ar tās virzošo spēku jāuztur dzīva mūsu atmiņā. Kristus šo piemiņas ceremoniju izveidoja, lai tā atgādinātu par mūsu labā atklāto Dieva mīlestību. Tikai Viņš mūsu dvēseles spēj vienot ar Dievu. Vienprātība un mīlestība starp brāļiem var kļūt mūžīga, vienīgi pateicoties Jēzus mīlestībai. Nekas cits, kā tikai Kristus nāve mums varēja pavērt ceļu uz Viņa mīlestību. Vienīgi pateicoties Jēzus upura nāvei, mēs ar prieku varam raudzīties uz Viņa otro atnākšanu. Viņa upuris ir mūsu cerības pamats. Uz tā jābalstās mūsu ticībai.
Rituāli, kas norāda uz mūsu Kunga pazemojumu un ciešanām, pārāk bieži tiek uzskatīti tikai par formu. Bet tie tika iecelti ar noteiktu mērķi. Mums savs prāts jāstimulē apgūt dievbijības noslēpumu. Ikvienam ir dota iespēja Kristus ciešanas grēka dēļ izprast daudz dziļāk, nekā mēs to darām. "Kā Mozus paaugstinājis čūsku tuksnesī, tāpat jātop paaugstinātam Cilvēka Dēlam, lai ikviens, kas tic, Viņā iegūtu mūžīgo dzīvību." (Jāņa 3:14,15) Mums jāraugās uz Golgātas krustu, uz tur mirstošo Pestītāju. Mūsu mūžīgās intereses prasa, lai mēs uzticētos Kristum.
Mūsu Kungs sacīja: "Ja jūs neēdat Cilvēka Dēla miesu un nedzerat Viņa asinis, jums dzīvības nav sevī (..). Jo Mana miesa ir patiess ēdiens, un Manas asinis ir patiess dzēriens." (Jāņa 6:53-55) Tā ir patiesība pat tad, ja runājam par savu zisko būtību. Pat par šo laicīgo dzīvi mēs esam parādā Kristus nāvei. Par maizi, ko ēdam, ir samaksāts ar Viņa lauzto miesu. Ūdens, ko dzeram, ir pirkts par Viņa izlietajām asinīm. Lai kas tas arī nebūtu - taisnais vai grēcinieks, kas bauda savu dienišķo maizi - ikviens tiek uzturēts ar Kristus miesu un asinīm. Uz katra maizes klaipa ir Golgātas krusta nospiedums. Tas atspoguļojas katrā ūdens avotā. Visu to Kristus mācīja, nodibinādams sava lielā upura simbolu. Gaisma, kas izplūst no pirmā Vakarēdiena augšistabā, padara svētu dienišķo uzturu mūsu ikdienas dzīvē. Ģimenes galds kļūst kā Kunga galds, un katra maltīte - sakraments.
Cik vēl daudz patiesāki Kristus vārdi ir tad, ja runājam par savu garīgo būtību, jo Viņš apgalvo: "Kas bauda Manu miesu un dzer Manas asinis, tam ir mūžīgā dzīvība!" (Jāņa 6:54) Uzņemdami dzīvību, kas par mums ziedota pie Golgātas krusta, mēs spējam dzīvot svētu dzīvi. Šo dzīvību mēs saņemam ar Viņa Vārdu un, darot to, ko Viņš pavēlējis. Tā mēs tiekam ar Viņu savienoti. "Kas Manu miesu bauda," teica Jēzus, "un Manas asinis dzer, tas paliek Manī, un Es viņā. Itin kā Mani sūtījis dzīvais Tēvs, un Es esmu dzīvs Tēvā, tāpat arī tas, kas Mani bauda, būs dzīvs Manī." (Jāņa 6:56,57) Šī rakstvieta sevišķā nozīmē attiecināma uz Svēto Vakarēdienu. Kad cilvēks ticībā pārdomā mūsu Kunga lielo upuri, dvēsele uzņem Kristus garīgo dzīvību. Tā smeļas garīgu spēku no katra Piemiņas mielasta. Tāds mielasts rada dzīvu savienību, caur kuru ticīgais nonāk sadraudzībā ar Kristu un tādējādi arī ar Tēvu. Tas sevišķā nozīmē izveido savienību starp atkarīgām cilvēciskām būtnēm un Dievu.
Kad mēs baudām maizi un vīnu, kas aino Kristus lauzto miesu un izlietās asinis, mēs garā pievienojamies Vakarēdienam Jeruzālemes augšistabā. Mēs it kā izejam cauri dārzam, kuru svētu padarīja Tā dvēseles mokas, kas nesa pasaules grēkus. Mēs kļūstam aculiecinieki cīņai, kurā tika iegūta mūsu salīdzināšana ar Dievu. Mūsu vidū ienāk krustā piesistais Kristus.
Uzlūkodami savu Pestītāju, mēs pilnīgāk aptveram Debesu Valdnieka pienestā upura lielo nozīmi. Mūsu priekšā tiek pagodināts pestīšanas plāns, un domas par Golgātu izraisa dzīvību un svētas jūtas mūsu sirdīs. Tad tiek izteikta slava Dievam un Jēram, jo augstprātība un sevis paaugstināšana nevar plaukt dvēselē, kas savā atmiņā uzglabā dzīvas Golgātas ainas.
Kas iepazīsies ar Pestītāja nesalīdzināmi lielo mīlestību, tas sāks domāt cēlākas domas, tam tiks šķīstīta sirds un pārveidots raksturs. Tas izies, lai būtu par gaismu pasaulei, lai kaut mazliet atstarotu šo neaptverami dziļo mīlestību. Jo vairāk mēs domās kavēsimies pie Kristus krusta, jo pilnīgāk apgūsim apustuļa valodu, kas teica: "Bet es (..) negribu lielīties, kā tikai ar mūsu Kunga Jēzus Kristus krustu, ar ko man pasaule ir krustā sista, un es pasaulei." (Gal. 6:14)
