Es tev saku šodien: tu būsi ar Mani Paradīzē. Kristus neapsolīja, ka noziedznieks būs ar Viņu Paradīzē tajā pašā dienā. Tajā dienā arī Viņš pats nenokļuva Paradīzē. Viņš gulēja kapā, un arī augšāmcelšanās rītā sacīja: "Es vēl neesmu aizgājis pie Tēva." (Jāņa 20:17) Taču krustā sišanas dienā, kas nepārprotami bija sakāves un tumsas diena, izskanēja apsolījums. "Šodien," kad noziedznieks mirst pie krusta, Kristus šim nabaga grēciniekam apsola: "Tu būsi ar Mani paradīzē."
Noziedzniekus, kurus līdz ar Jēzu sita krustā, novietoja katru savā pusē, bet Jēzu vidū. Tā rīkoties bija pavēlējuši priesteri un varasvīri. Kristus atrašanās starp diviem slepkavām norādīja, ka Viņš no šiem trim bija vislielākais noziedznieks. Tā piepildījās Rakstos iepriekš pasludinātie vārdi: "Viņš (..) tika pieskaitīts ļaundariem." (Jes. 53:12) Tomēr pilnībā savas rīcības nozīmi priesteri neaptvēra. Kā Jēzu, sitot krustā kopā ar slepkavām, novietoja viņu vidū, tā arī Viņa krusts tika novietots grēcīgās pasaules centrā. Piedošanas vārdi, ko saņēma noziedznieks, kurš nožēloja savus grēkus, radīja gaismu, kas spīdēs līdz pat tālākajiem zemes nostūriem.
Ar apbrīnu eņģeļi noraudzījā uz Jēzus bezgalīgo mīlestību, kurš, ciezdams vissmagākās dvēseles un ziskās mokas, domāja vienīgi par citiem, un dvēselē, kura nožēloja grēkus, modināja ticību. Savā pazemotajā stāvoklī Kristus kā pravietis uzrunāja Jeruzālemes meitas, kā priesteris un aizstāvis lūdza Tēvu piedot Viņa slepkavām un kā mīlošs Pestītājs Viņš piedeva noziedzniekam, kurš nožēloja savus grēkus.
Pārlaidis acis pār pūli, kas bija sapulcējies ap krustu, Jēzus pievērsa uzmanību kādam cilvēkam. Krusta pakājē stāvēja Viņa māte, kuru atbalstīja māceklis Jānis. Viņa nespēja izturēt, ka tai jāšķiras no dēla, un Jānis, zinādams, ka tuvojas beigas, vēlreiz bija aizvedis viņu pie Krusta. Miršanas brīdī Kristus atcerējās savu māti. Paskatījies viņas bēdu sagrauztajā sejā, un tad, uzlūkodams Jāni, Viņš tai sacīja: "Sieva, redzi, tavs dēls!", tad Jānim: "Redzi, tava māte!" Jānis saprata Kristus vārdus un pieņēma šo uzdevumu. Nekavējoties viņš uzņēma Mariju savās mājās un kopš tā brīža ar mīlestību rūpējās par Kunga māti. Cik līdzjūtīgs un mīlošs bija Pestītājs! Neskatoties uz visām savām ziskajām un garīgajām sāpēm, Viņš domāja un rūpējās par māti! Jēzum nebija naudas, ar ko tai nodrošināt iztiku, taču Viņam piederēja Jāņa sirds, tādēļ kā dārgu novēlējumu Viņš savu māti atdeva Jānim. Tā Viņš tai sniedza visnepieciešamāko - sirsnīgu līdzjūtību no cilvēka, kas viņu mīlēja, tāpēc ka tā mīlēja Jēzu. Uzņemdamies šo svēto pienākumu, Jānis baudīja lielu svētību. Marija tam nemitīgi atgādināja mīļoto Mācītāju.
Kristus kā dēla mīlestības pilnais paraugs cauri gadsimtu miglai mirdz nebeidzamā spožumā. Gandrīz trīsdesmit gadus Jēzus ar savu ikdienas darbu bija palīdzējis nest mājas rūpes un nastas. Arī tagad, savā nāves stundā, Viņš nepārstāja gādāt par bēdu sagrauzto māti, kas bija atraitne. Tas pats gars atklāsies ikvienā mūsu Kunga māceklī. Kristus sekotājs apzināsies, ka godāt savus vecākus un par tiem gādāt ir daļa no viņa reliģijas. Sirds, kurā mājo Jēzus mīlestība, nekad nepārtrauks mīlestībā rūpēties un gādāt par savu tēvu un māti.
Tad godības Kungs mira, samaksādams par kritušo cilvēci. Kad Kristus atdeva savu dārgo dzīvību, Viņu nepārņēma uzvaras prieks. Viss bija nospiedoši drūms, taču iemesls nebija bailes no nāves. Arī ziskās sāpes un kauns no krusta nebija tas, kas Viņam sagādāja šīs neizsakāmās mokas. Kristus bija vislielākais cietējs, bet Viņa ciešanas izraisīja apziņa par grēka ārkārtīgo ļaunumu n tas, ka cilvēks, ielaižoties tuvās attiecībās ar grēku, ir kļuvis akls pret tā noziedzīgo būtību. Kristus redzēja, cik dziļi grēks ir iesakņojies cilvēka sirdī un cik maz būs to, kas gribēs atbrīvoties no tā varas. Viņš zināja, ka bez Dieva palīdzības cilvēcei jāaiziet bojā, un redzēja, kā aiziet bojā milzīgas ļaužu masas, kaut gan palīdzība bija tik tuvu un visiem pieejama.
Kā mūsu Vietniekam un Galvotājam Kristum bija uzlikti visi mūsu noziegumi. Viņš tika pieskaitīts pārkāpējiem, lai Viņš mūs varētu atpirkt no bauslības nosodījuma. Viņa sirdi spieda ikviena Ādama pēcnācēja noziegumi. Dieva ienaids pret grēku un ārkārtējā nepatika pret jebkādu netaisnību Viņa Dēla dvēseli pildīja ar šausmām. Visu savu dzīvi Kristus bija veltījis, nesot kritušai pasaulei labo vēsti par Tēva žēlastību un glābjošo mīlestību. Viņš pastāvīgi runāja par piedošanu vislielākajam grēciniekam. Bet tagad, kad Pestītāju nospiež šausmīgi smagā vainas nasta, Viņam nav ļauts skatīt Tēva piedodošo seju. Dieva vaiga novēršanās šajā vislielākajā ciešanu stundā Pestītāja sirdi plosīja ar tādām sāpēm, ko cilvēks nekad pilnībā nespēs aptvert. Šīs dvēseles mokas bija tik lielas, ka savas ziskās sāpes Viņš gandrīz nejuta.
Sātans ar savām nežēlīgajām kārdināšanām mocīja Jēzus sirdi. Pestītājs nespēja redzēt cauri kapa vārtiem. Cerība Viņam neatklāja uzvarošo iznākšanu no kapa un nestāstīja, ka Tēvs ir pieņēmis upuri. Viņš baidījās, ka Dievam tik pretīgais grēks starp Viņiem var radīt mūžīgu atšķirtību. Kristus pārcieta mokas un izbailes, ko pārdzīvos katrs grēcinieks, kad žēlastība vairs neaizlūgs par noziedzīgo cilvēci. Apziņa par grēku, kas Tēva dusmām liek nākt pār Viņu kā cilvēka vietnieku, bija tā, kas Jēzum dzeramo kausu padarīja tik ļoti rūgtu un salauza Dieva Dēla sirdi.
Eņģeļi pārsteigti vērās Pestītāja izmisīgajās nāves mokās. Šī briesmīgā skata priekšā Debesu pulki aizklāja savus vaigus. Nedzīvā daba sēroja līdzi savam pazemotajam un mirstošajam Radītājam. Saule negribēja skatīties uz šausmīgo notikumu gaitu. Pusdienas laikā, kad spožie spēcīgie stari apgaismoja visu zemi, tā pēkšņi it kā izdzisa. Krustu kā līķauts ietina pilnīga tumsa. "No sestās stundas tapa tumšs pār visu zemi līdz devītajai stundai." Tas nebija saules aptumsums. Šai tumsai, tik dziļai kā pusnakts, bez mēness un bez zvaigznēm, nebija arī kāds cits dabisks cēlonis. Tā bija apbrīnojama diena, kas tika dota, lai stiprinātu vēlāko paaudžu ticību.
Šajā biezajā tumsā bija apslēpta Kunga klātbūtne. Viņš dara tumsību sev par telti un apslēpj savu godību no cilvēku acīm. Pie krusta nonāca Dievs un Viņa svētie eņģeļi. Tēvs bija kopā ar savu Dēlu, bet šī klātbūtne nebija atklāta. Ja Dieva godība kļūtu redzama bez padebeša, tad ikviens cilvēks, kas vēroja notiekošo, aizietu bojā. Turklāt šajā briesmīgajā stundā Kristus nevarēja saņemt mierinājumu no Tēva klātbūtnes. Viņš mina vīna spaidu viens pats, un neviens no cilvēkiem nebija kopā ar Viņu.
Biezajā tumsā Dievs ietina sava Dēla pēdējās nāves mokas, kuras Viņš izcieta kā cilvēks. Visi, kas Kristu redzēja šajās ciešanās, bija pārliecināti, ka Viņš ir Dievs. Tie nemūžam neaizmirsīs Pestītāja seju. Tikpat izteikti, kā Kaina sejā bija lasāms slepkavības noziegums, Kristus seja liecināja par nevainību, skaidrību un labvēlību - par Dievam līdzīgu raksturu. Bet Viņa apsūdzētāji neņēma vērā šo Debesu zīmogu. Daudzas garas moku stundas Kristus bija pakļauts zaimojošā pūļa skatieniem, bet tagad Dievs Viņu apklāja ar tumsas aizsegu.
Pār Golgātu, šķiet, nolaidās kapa klusums. Pie krusta stāvošos ļaudis pārņēma šausmas. Lāsti un zaimi apklusa pusvārdā. Vīrieši, sievietes un bērni pakrita ar seju pie zemes. Laiku pa laikam no padebeša izšāvās spožs zibens, apgaismodams krustu un krustā sisto Pestītāju. Priesteri, ļaužu vadītāji, rakstu mācītāji un soda izpildītāji - visi domāja, ka tiem situsi atmaksas stunda. Pēc brīža daži čukstus ieminējās, ka tagad Jēzus nokāpšot no krusta. Citi mēģināja aiztaustīties prom uz pilsētu, sizdami sev pie krūtīm un bailēs vaimanādami.
Devītajā stundā tumsa ap ļaudīm izklīda, taču tā aizvien ietina Pestītāju. Tā bija kā simbols mokām un šausmām, kas tik smagi nospieda Viņa sirdi. Neviena acs nespēja redzēt cauri tumsai, kas apņēma krustu, un neviens nespēja ielūkoties tajā vēl dziļākajā nomāktībā, kas ietina Kristus izmocīto dvēseli. Kad Viņš bija piesists krustā, šķiet, tieši uz Viņu šāvās Dieva dusmu zibeņi. Tad "Jēzus sauca stiprā balsī: "Ēli, Ēli, lama sabahtani?" Tas ir: "Mans Dievs, Mans Dievs, kāpēc Tu Mani esi atstājis?" " Kad apkārtējā tumsa savilkās ap Pestītāju, daudzas balsis ierunājās: "Viņu skar Debesu atmaksa. Tie ir Dieva dusmu zibeņi, kas nāk pār Viņu, tāpēc ka Tas sevi nosaucis par Dieva Dēlu." Arī daudzi ticīgie dzirdēja Jēzus izmisuma saucienu. Tiem zuda cerība. Ja jau Dievs Kristu ir atstājis, uz ko tad varētu gaidīt Viņa sekotāji?
Kad tumsa atstāja Kristus nospiesto garu, atjaunojās ziskās sāpes, un Viņš izdvesa: "Man slāpst." Viens no romiešu kareivjiem, redzēdams sasprēgājušās lūpas, iežēlojās, paņēma sūkli uz īzapa stiebra un, iemērcis to etiķa traukā, pasniedza Jēzum. Bet priesteri ņirgājās par Viņa nāves mokām. Kad zemi bija apklājusi tumsa, tos pārņēma izbailes, bet, kad tās pārgāja, atgriezās bažas, ka tikai Jēzus tiem neizbēg. Tie pārprata Viņa vārdus - "Ēli, Ēli, lama sabahtani?" Ar rūgtu nicinājumu un izsmieklu tie sprieda: "Šis sauc Eliju." Tie noraidīja pēdējo izdevību atvieglot Viņa ciešanas. "Pagaidi," tie sacīja, "redzēsim, vai Elija nāks un glābs Viņu."
Bezgrēcīgais Dieva Dēls bija piesists krustā; Viņa ķermenis bija sasists un ievainots; rokas, kas tik bieži tika izstieptas svētījot, tagad bija pienaglotas pie koka, kājas, kas tik nenogurstoši kalpoja mīlestībā, bija piekaltas stabam; ķēnišķīgā galva - ērkšķu kroņa sadurstīta; trīcošās lūpas - pavērtas sāpju kliedzienam. Viss, ko Viņš cieta - asins lāses, kas ritēja no Viņa galvas, rokām un kājām, sāpes, kas raustīja Viņa augumu un neizsakāmās mokas, kas pildīja dvēseli, kad Tēvs apslēpa savu vaigu - tas viss šodien runā uz katru cilvēces locekli, skaidri apliecinot: tevis dēļ Dieva Dēls piekrita nest šo grēka nastu; tevis labā Viņš satrieca nāves valstību un atvēra Paradīzes vārtus. Tas, kas klusināja trakojošos viļņus un staigāja pa putojošām bangām, kas lika trīcēt velniem un bēgt slimībām, kas atvēra neredzīgo acis un atsauca dzīvē mirušos, Tas pats pie krusta sevi pienesa par upuri, - un to Viņš darīja mīlestībā pret Tevi. Uzņemoties grēku, Viņš pacieta Dieva taisnīgās dusmas un tevis labā pats kļuva par grēku.
