Jēzus neizsacīja asus pārmetumus par viņa mantkārību, bet dievišķā pacietībā panesa šo kļūdaino vīru pat tad, kad sniedza pierādījumus, ka lasa viņa sirdi kā atvērtu grāmatu. Jēzus viņam izteica viscēlākos pamudinājumus uz labdarību, tāpēc, atsakoties no Debesu gaismas, Jūda nevarēja attaisnoties.
Tā vietā, lai staigātu gaismā, Jūda izvēlējās paturēt savus trūkumus. Ļaunas iekāres, atriebību, tumšas un drūmas domas viņš sevī nēsāja tik ilgi, kamēr sātans šo cilvēku pilnīgi pārņēma savā varā. Jūda kļuva par Kristus ienaidnieka pārstāvi.
Kad Jūda piebiedrojās Jēzum, viņam bija dažas labas rakstura īpašības, kas varēja izveidoties par svētību draudzei. Ja viņš būtu ar mieru nest Kristus jūgu, viņš varētu ierindoties starp vadošajiem apustuļiem, bet, kad tika atklāti viņa trūkumi, tas nocietināja sirdi un augstprātībā palika pie saviem egoistiskajiem centieniem, tādā veidā padarot sevi nederīgu darbam, ko Dievs viņam būtu uzticējis.
Kad Jēzus aicināja mācekļus darbā, tiem visiem bija nopietni trūkumi. Pat Jānis, kuram bija visciešākās attiecības ar Lēnprātīgo un Pazemīgo, pēc dabas nebija laipns un pakļāvīgs. Viņus abus ar brāli sauca par "pērkona dēliem". Kad tie bija ar Jēzu, tad katra nevērība pret Viņu izraisīja sašutumu un kareivīgu noskaņojumu. Dusmas, atriebība, tiesāšanas gars - visas šīs īpašības piemita arī mīļotajam māceklim. Viņš bija lepns, godkārīgs un gribēja būt pirmais Dieva valstībā. Bet dienu no dienas kā pretstatu savam straujumam viņš redzēja Jēzus laipnību, lēnprātību un pacietību un dzirdēja Viņa mācības par pazemību. Viņš atvēra sirdi dievišķai ietekmei un kļuva ne tikai par Pestītāja vārdu klausītāju, bet arī par darītāju. Viņš iemācījās vilkt Kristus jūgu un nest Viņa nastu.
Jēzus savus mācekļus norāja, Viņš tos brīdināja un pamācīja, tomēr Jānis un tā biedri Viņu neatstāja, tie izvēlējās Jēzu, neraugoties uz rājieniem. Pestītājs nenovērsās no viņiem šo cilvēku vājību un kļūdu dēļ. Viņi līdz galam turpināja dalīties Kristus pārbaudījumos un apgūt mācības no Viņa dzīves. Raugoties uz Jēzu, tie pārveidojās raksturā.
Pēc saviem ieradumiem un spējām apustuļi bija ļoti dažādi. Kopā ar citiem mācekļiem tur bija muitnieks Levijs Matejs un nesamierināmais Romas varas nīdējs, ātrsirdīgais, dedzīgais Sīmanis, cēlsirdīgais, straujais Pēteris un zemiskais Jūda; patiesais, bet nedrošais un bailīgais Toms, kūtrais, šaubu pārņemtais Filips un godkārīgie, vaļsirdīgie Cebedeja dēli. Būdami ar dažādiem trūkumiem, ar iedzimtām un ieaudzinātām tieksmēm uz ļaunu, tie visi bija savesti kopā, bet Kristū un ar Kristu tiem vajadzēja dzīvot Dieva saimē, mācoties kļūt vienotiem ticībā, atziņās un garā. Viņiem būs pārbaudījumi, pārestības un domstarpības, bet, kamēr sirdī mājos Kristus, nevar notikt šķelšanās. Viņa mīlestība tos vadīs uz savstarpēju mīlestību. Meistara mācības rādīs ceļu uz visu domstarpību izlīdzināšanu, veidojot mācekļu starpā savienību, līdz tie sasniegs pilnīgu vienprātību. Kristus ir lielais centrs, un tie cits citam tuvojas tieši par tik, par cik tie būs tuvojušies centram.
Kad Jēzus bija beidzis savas pamācības mācekļiem, Viņš mazo grupiņu sapulcināja cieši ap sevi un, viņu vidū nometies ceļos un rokas izstiepis pār viņu galvām, izteica lūgšanu, nošķirdams tos savam svētajam darbam. Tā Kunga mācekļi tika iesvētīti Evaņģēlija kalpošanai.
Kā savus pārstāvjus pie cilvēkiem Kristus neizvēlas nekritušus eņģeļus, bet cilvēkus - cilvēkus, kam tādas pašas kaislības kā tiem, kurus viņi cenšas glābt. Kristus kļuva cilvēks, lai varētu aizsniegt cilvēci. Dievišķajai dabai bija jāsavienojas ar cilvēcisko dabu, lai atnestu pasaulei pestīšanu. Dievišķajai dabai bija jāsavienojas ar cilvēcisko dabu, lai izveidotu kanālu attiecībām starp Dievu un cilvēku. Tāpat tas ir ar Kristus kalpiem un vēstnešiem. Cilvēkam vajadzīgs spēks, kas atrodas ārpus viņa un pāri viņam, lai tas atjaunotu viņu Dieva līdzībā un darītu spējīgu Dieva darbam, bet tas neizslēdz cilvēka paša līdzdalību. Cilvēks satver dievišķo spēku. Kristus caur ticību iemājo sirdī, un, sadarbojoties ar dievišķīgo, cilvēka spēks kļūst derīgs labiem darbiem.
Tas, kurš aicināja Galilejas zvejniekus, vēl aizvien aicina cilvēkus savam darbam. Tāpat kā pirmajiem mācekļiem, arī mums Viņš vēlas parādīt savu spēku. Lai cik nepilnīgi un grēcīgi mēs arī nebūtu, Kungs vēršas pie mums ar piedāvājumu kļūt par Viņa darbabiedriem, par Viņa mācekļiem un pārstāvjiem. Viņš mūs uzaicina pieņemt dievišķos norādījumus, lai, pievienodamies Kristum, mēs varētu darīt Dieva darbus.
"Bet mēs glabājam šo mantu māla traukos, lai spēka pārpilnība būtu no Dieva un ne no mums." (2. Kor. 4:7) Lūk, kāpēc Evaņģēlija pasludināšana tika uzticēta maldīgiem cilvēkiem un ne Dieva eņģeļiem! Tas rāda, ka spēks, kas darbojas vājā cilvēkā, ir Dieva spēks; tā mēs tiekam iedrošināti ticēt, ka, spēdams palīdzēt tikpat nespēcīgiem kā mēs paši, tas palīdzēs arī mums. Tie, kam pašiem ir vājības, "var iežēloties par nezinātājiem un maldīgajiem". (Ebr. 5:2) Paši pārcietuši briesmas, tie apzinās ceļojuma draudus un grūtības un tādēļ tiek aicināti sniegt palīdzību citiem, kas atrodas tādās pašās briesmās. Daudzas dvēseles mīt neziņā un šaubās, ir nespēka pārņemtas, ticībā vājas un nespēj satvert Neredzamo, bet draugs, kuru tās redz nākam Kristus vietā, var kļūt par savienojošu posmu, piesaistīdams viņu vājo ticību Kristum.
Mums jābūt Debesu eņģeļu darbabiedriem, kas atklāj Jēzu pasaulē. Ar gandrīz nepacietīgu dedzību eņģeļi gaida mūsu sadarbību, jo cilvēkiem ir jākļūst par savstarpējas sazināšanās kanāliem. Un, kad mēs no visas sirds nododamies Kristum, eņģeļi gavilē, ka ar mūsu starpniecību viņi var atklāt Kristus mīlestību.
